JĀNIS BUŠEVICS: KĀZU PUŠĶIM JĀSASTĀV NO DZĪVAJIEM ZIEDIEM!

JĀNIS BUŠEVICS: KĀZU PUŠĶIM JĀSASTĀV NO DZĪVAJIEM ZIEDIEM!

Jāni Buševicu nudien varētu apskaust daudzas līgavas – viņš pavisam burtiski savas dienas aizvada viscaur vienos ziedos. Viņš zina, kura puķe piestāv kurai un visbiežāk jūt arī, kuras būs īstās, kas piestāvēs līgavai.  Jānis ir ziedu un dekorāciju valstības SHISHI Home of  Beauty Latvia direktors, dekorators, estēts un savā būtībā romantiķis. Un viņš patiesi mīl to, ko dara un dara tieši to, ko mīl.

Tieši tādēļ viņa dzīves moto ir: dari to, ko tu mīli, un tev nekad nevajadzēs strādāt.

Kas ziedos ir tik īpašs, ka esi ar tiem saistījis visu savu dzīvi?

Interese par dabu manī bijusi vienmēr. Tieši tādēļ jau pēc pamatskolas nolēmu Bulduru dārzkopības vidusskolā studēt tieši dārzkopību. Var teikt, ka man jau no bērnības bijuši zaļie pirksti – vācu augus, pētīju dabu, apmeklēju zooloģijas pulciņus, vārdu sakot, mana dzīve bija par un ap dabu. Vēlākajos gados dārzkopja profesijā tomēr nolēmu nestrādāt, un mans ceļš diezgan liktenīgi aizveda uz ļoti radošo ziedu dizainu. Iespējams var šķist mazliet paradoksāli, ka tagad ikdienā man vairāk apkārt ir mākslīgie ziedi, bet es noteikti tajā neredzu iekšējas pretrunas – turpinu strādāt arī ar dzīvajiem ziediem.

Man jāpajautā tas, ko iespējams nodomā daudzi – vai ziedu dizains tomēr nav sievišķīga profesija?

Ja ziedus asociē ar sievietēm, tad, protams, var teikt, ka sava daļa sievišķības tajā ir. Bet tiklīdz mēs domājam dziļāk, ka tā nav tikai ziedu baudīšana, bet gan darbs ar ziediem, tā jau ir monētas otra puse, kam ar sievišķību vairs nav nekādas saistības. Tam drīzāk varētu būt saistība ar zināmu devu romantisma. Es noteikti esmu romantiķis un estēts. Neliegšos, ka man patīk skaistas lietas visās dzīves jomās. Bet ziedu dizains patiesībā ir arī fiziski ļoti smags darbs – pasākumu dekorēšana saistās ar īsiem termiņiem, nenormētām darba stundām un simtiem dažādu nestandarta situāciju. Un tā kā es pats atzīstu, ka esmu diezgan slimīgs perfekcionists, tad prasu visaugstākās kvalitātes rādītājus gan pats no sevis, gan kolēģiem.

Esmu sapratis, ka ziedu dizains tomēr ir īpaša māksla un ar to nodarboties nevar visi.

Šajā dzīvē katram ir jāatrod tas, kas, pirmām kārtām, viņam pašam patīk. Sauc to par talantu, sauc to par debesu dāvanu,

bet es sevi vairs nevaru iedomāties, darot kaut ko citu – es negribu dzīvot uz šīs planētas, ja man jādara kaut kas piespiežoties. Tad tā ir eksistēšana, nevis dzīves baudīšana, bet man patīk baudīt dzīvi un te, SHISHI, es to arī daru.

Tev pašam bija savs ziedu salons, savi klienti, kā tu nonāci līdz SHISHI Home of  Beauty Latvia direktora amatam?

SHISHI dibinātāji ir mani pasniedzēji, kas man profesionālajā ziņā devuši visvairāk. Pirmo reizi ar SHISHI iepazinos, apmeklējot kādu izstādi Rīgā. Pēc tam arī nolēmu apmeklēt kursus pie viena no SHISHI dibinātājiem, tādēļ katru mēnesi devos uz Tallinu, kur no rīta līdz vakaram mums tika mācīta patiesībā ļoti vienkārša klasika, kas ir jāzina ikvienam ziedu dizainerim un dekoratoram. Esmu apbēdināts, ka šobrīd ir daudzi pop-up dizaineri, mākslinieki un dekoratori, kam patiesībā nav pamatzināšanu. Jā, viņi spēj ar savu gaumi salasīt un sakombinēt skaistas lietas, bet es uzskatu, ka māksla nav paskatīties Pinterest iedvesmas bildes un šķietamā nekārtībā salikt eikalipta lapas uz galda. Gribētos teikt, ka tas ir mazliet negodīgi, jo es patiešām domāju, ka jebkuram cilvēkam ir jāmācās, lai viņš pamazām kļūtu par meistaru.

Vai tas būtu akmens kāzu dekoratoru lauciņā?

Jā, arī. Tas noteikti ir arī izmaksu jautājums – ir cilvēki, kas izdekorē kāzas kādai draudzenei un tad nolemj, ka tas varētu kļūt par ienesīgu biznesu. Es neapšaubu, ka šiem cilvēkiem ir talants un gaumes izjūta, bet jebkurš talants ir jāattīsta. Esmu pārliecināts, ka par profesionāli tu kļūsti tikai tad, kad spēj radīt skaistu un klasisku lietu. Ir jāprot uztaisīt skaists apaļš dekoratīvs pušķis, lai nebūtu sajūta, ka ziedi ir saspiesti, jo galu galā tie nav ķieģeļi.

Ziedu kompozīcijās ziediem ir jāizskatās dabīgi – tā, lai tie izskatītos nepiespiesti.

Vai ir kaut kas tāds, kas sniedzas pāri tavām gaumes robežām un ko tu saviem klientiem atteiktu?

Jā, protams, ir bijuši klienti, kas atnes fotogrāfiju, kurā redzams, kas ļoti bezgaumīgs, un lūdz mani, ko tādu sagatavot. Tādos gadījumos es vienmēr atsakos. Manuprāt, meistaram tomēr jābūt saviem kvalitātes rādītājiem un viņš nevar nodarboties, ja tā var teikt, ar profesionālu prostitūciju.

Kā tu raksturotu sevi kā dekoratoru un dizaneiri?

Kā dzīvē, tā darbā esmu perfekcionists un domāju, ka tas mani arī vislabāk raksturo. Man patīk kārtība kā ziedu kompozīcijās, tā savā ikdienā. Vēl es vienmēr cenšos saprast kopsakaru – jo ziedi jau nav tikai ziedi.

Ziedi kaut ko simbolizē, kaut kam ir par godu, tādēļ gan pirms kāzām, gan korporatīvajiem pasākumiem es parasti cenšos noskaidrot arī to, kas klās galdus, kas liks mūziku, kādi viesi gaidāmi vakara gaitā un citas detaļas.

Kāzu dekorēšana vienmēr ir liels komandas darbs un, ja ir zināmas pārējās detaļas, tad ir daudz vieglāk šo darbu paveikt. Pasākums – tās ir sajūtas.

Kādas šobrīd ir kāzu dekorēšanas aktuālās tendences?

Pēc savas būtības kāzas ir ļoti klasisks pasākums un esmu novērojis, ka arī cilvēka domāšana par kāzām ir klasiska – visbiežāk izpildījums būs bagātīgs un romantisks. Arī tendences kāzu dizaina jomā būtībā ir samērā nemainīgas, daudz neatkāpjoties no romantiskas pārpilnības un greznuma. Šodienas klasika ir moderni transformējusies par elegantu, izsmalcinātu modes virzienu ar mūsdienīgu materiālu pielietojumu, interesantu formu, faktūru un toņu saspēli.

Otra tendence, kurai šobrīd ir uzvaras gājiens, ir viss dabīgais. Tie ir dabīgi materiāli, kuri veido interesantu saspēli starp neapstrādātām virsmām, dabīgās škiedras audumiem, koku, keramiku, stiklu.

Šodienas steidzīgajā tehnoloģiju laikmetā aizvien biežāk sākam aizdomāties par savu izcelsmi, savām saknēm un etnogrāfisko piederību, līdz ar to aizvien aktuālāka kļūst etnogrāfijas loma laulību ceremonijā. Aktuālas kļūst sen aizmirstas vērtības, tradīcijas un materiāli.

Nereti cilvēki izvēlas kāzu noskaņas radīšanā izmantot citas tautas kultūrai raksturīgas tradīcijas un materiālus. Kā, piemēram, kāzas Francijas provansas, Itālijas dienvidu vai tālo austrumu stilā.

Laikam ritot, mēs mēdzam atskatīties uz sen vai ne tik sen aizmirstām vērtībām un atkal pie tām atgriezties. Šobrīd ir laiks, kad aktuālas kļūst 20. gadsimta septiņdesmito gadu modes iezīmes, bet ar 21. gadsimtam atbilstošajām tehniskajām iespējām. Aktuāls kļūst vecais labais misiņš ar tam piedienīgajām lakoniskajām un funkcionālajām izstrādājumu formām, tādējādi aizstājot grezno un barokālo pseidozeltu. Misiņa sabiedrotais šajā atmodas gājienā ir kapars, kurš ir kļuvis ne mazāk aktuāls un ieņēmis savas modes metāla pozīcijas. Abus metālus savās kāzu dekorācijās notiekti izvēlēsies mūsdienīgs un drosmīgs pāris.

Ko tu atbildētu uz jautājumu: dzīvie vs. mākslīgie ziedi?

Manās mājās vienmēr ir dzīvie augi, bet no profesionalitātes un pasākumu dekorēšanas viedokļa es teiktu: 50 pret 50. Ir situācijas un pasākumi, kad dzīvie ziedi nav nepieciešami, bet kāzās dzīvajiem ziediem ir jābūt.

Esmu pārliecināts, ka līgavas pušķim jābūt tikai un vienīgi no dzīvajiem ziediem.

Toties matos bieži vien labāk likt pat mākslīgos ziedus, jo tie būs vieglāki, nenovītīs un pildīs savu funkciju pilnībā. Arī dekorējot pasākumu, uzskatu, ka uz galdiem labāk likt dzīvos ziedus, lai sajustu to smaržu. Turos pie vienas rokas principa – ja dekorācijas ir vienas rokas stiepiena attālumā, tad kāzās šīm dekorācijām tomēr jābūt dabīgām.

Šobrīd aktuāli ir arī miksēt dzīvos ar mākslīgajiem ziediem, kas, piemēram, vasaras karstumā var būt lielisks risinājums.

Tomēr aizvien pastāv dažādi stereotipi par mākslīgajiem ziediem…

Jā, taisnība, bet es redzu, kā tie mainās. Jāsaprot, ka senāk mākslīgo ziedu kvalitāte bija pavisam citādāka – tagad šie ziedi atgādina dabīgos. Nereti ir tā, ka ir cilvēki, kas iepērkas mūsu veikalā pat neatpazīst, ka tie ir mākslīgie ziedi. Es nešaubos, ka ir vīrieši, kas iegriezušies mūsu veikalā un nopirkuši savām dāmām puķes, bet līdz galam nemaz nav īsti sapratuši, ka tie nav dzīvie augi.