KĀZU FOTOGRĀFE KRISTĪNE GRĪNVALDE – PAR KRĀSAINIEM SAPŅIEM UN TO PIEPILDĪJUMU

KĀZU FOTOGRĀFE KRISTĪNE GRĪNVALDE – PAR KRĀSAINIEM SAPŅIEM UN TO PIEPILDĪJUMU

Fotogrāfe Kristīne Grīnvalde ir tikpat koša kā viņas radītās fotogrāfijas. Nemaz nebrīnos, ka Kristīni kā kāzu fotogrāfi mēdz izvēlēties pāri, kas nevairās no krāsām un uzdrīkstas eksperimentēt. Tāds tādu pievelk, jo

Kristīni ne vien raksturo divas spilgtas krāsas – zaļā un fuksijas, bet arī tas, ka viņa radikāli mainījusi savu dzīvi – nedz apstākļu mudināta, bet klausot savai sirdsbalsij,

atstāja desmit gadus veidotu karjeru ekonomikas un finanšu jomā, lai rastu piepildījumu radošā sfērā. Tagad Kristīne man sēž pretī skaistā platmalē, dzer lielu krūzi kakao, jo kafija viņai negaršo, un stāsta par savu darbu, burtiski starojot laimē.

Kā Tu pati teiktu – kas Kristīne bija pirms kļuva par fotogrāfi?

Droši sevi varu saukt par perfekcionisti, kas izplānos visu līdz pēdējai detaļai, lai būtu ideāli – vai tā būtu darba vizīte vai atvaļinājums, vai krāsu izvēle, taisot mājās remontu, vai galda noformējums svētkos. Gandrīz desmit gadus es biju nostrādājusi saistībā ar finansēm un ekonomiku privātā un valsts sfērā. Darbs bija daudzveidīgs – sadarbojos ar dažādiem pasaulē zināmiem uzņēmumiem, iepazinu citu valstu kultūras, strādāju fantastiskos kolektīvos. Lai arī cik iepriekš darītie darbi likās aizraujoši, neatstāja sajūta, ka tas nav uz mūžu. Jau pēc vidusskolas beigšanas man bija vēlēšanās saistīt savu dzīvi ar kaut ko radošu, tomēr toreiz šķita, ka mākslas jomā gandrīz neiespējami veidot karjeru ar stabilu atalgojumu. Tādēļ sekoja ekonomikas un finanšu studijas, kas, tagad atskatoties atpakaļ, iemācīja man disciplīnu un biznesa pieeju darbam.

Un tad 27 gadu vecumā Tu sev uzdevi jautājumu, kas būsi, kad izaugsi liela, un nolēmi radikāli mainīt savu nodarbošanos un kļūt par kāzu fotogrāfi?

Pirmais impulss, ka vēlētos kardināli mainīt profesiju un strādāt sen lolotajā radošajā lauciņā, bija, kad ar draugu bijām nolēmuši divatā slepeni apprecēties Gibraltārā. Pēc laulībām sapratu, ka mani kāzu fotogrāfija patiešām uzrunā un iedvesmo. Nolēmu, ka beidzot jāseko savam sapnim par darbošanos radošā sfērā, un iestājos Birutas Mageles Profesionālās fotogrāfijas skolā. Tobrīd skaidri zināju, fotogrāfija kļūs par manu profesiju. Kļūt par pilnas slodzes fotogrāfu un atstāt pamatdarbu nebija pats vieglākais lēmums – atmest šo drošības spilvenu, stabilu un labu ikmēneša atalgojumu un sociālās garantijas. Taču sapratu, ja vēlos fotografēt profesionāli un nopietni, tad tas jādara uz pilnu slodzi, ne tikai nedēļas nogalēs.

Šķiet man palīdzēja kāds eņģelis no augšas, kas deva impulsu vienas dienas laikā pieņemt lēmumu,

un laimīgas sagadīšanās dēļ jau pēc dažām dienām biju uz brīvām kājām. Man pašai acis mirdzēja un šis lēmums radīja ārkārtīgi lielu brīvības sajūtu, bet apkārtējie cilvēki teica, ka no manis burtiski staro enerģija.

Tavas pašas kāzas atgādina kādas Holivudas filmas cienīgu sižetu – divatā aizbraukt apprecēties, nevienam nesakot ne vārda. Vai tagad, kad pagājuši jau gandrīz 10 gadi, jūs rīkotos citādāk?

Noteikti nē. Tas bija lielisks lēmums – jā, mums nebija ballītes ar draugiem un ģimeni, toties divatā izbaudījām brīnumskaistu medusmēnesi apvienojumā ar kāzu dienu gleznainā Andalūzijā, nebija jāuztraucas par citiem savā svētku dienā, varējām to pilnībā izbaudīt un atmiņas par to tagad glabājas visskaistākajās fotogrāfijās. Kāzas divatā var izklausīties pavisam vienkārši, tomēr nelielu plānošanu tāpat ietvēra, kaut vai vietas izvēle un oficiālu dokumentu nokārtošana. Gibraltāru mēdz saukt par Eiropas Las Vegasu, jo laulību reģistrācijas procedūra ir ļoti vienkārša un ātra. Precoties divatā un paturot šo faktu noslēpumā, bez lieciniekiem tomēr neiztikt. Pavisam nejauši par tādiem kļuva pāra, kas laulājās pirms mums, vedēji. Viņi parakstījās mūsu laulības apliecībā, pasniedzām līdzpaņemtās dāvaniņas no Latvijas un jau pēc piecām minūtēm šķīrāmies. Šis varētu būt stāsts par to, kā divi svešinieki ienāk tavā dzīvē, atstāj tik manāmu nospiedumu un aiziet no tās.

Un patiesībā Tev ir tāda pati loma – atstāt manāmu nospiedumu citu pāru dzīvē. Vai Tu vēl atceries pirmās kāzas, ko fotografēji?

Protams, atceros – pirmās kāzas fotografēju draugiem kā otrais fotogrāfs. Pati piedāvāju, jo vēlējos mācīties un labāk izprast, ko nozīmē uzņemties tik lielu atbildību. Vēlāk sekoja arī pirmās kāzas, kur mani algoja jau kā oficiālu fotogrāfu. Ja savu darbu dara ar lielu atdevi un iedvesmu, klienti ir laimīgi un turpina ieteikt tālāk.

Sajūta, esot daļiņai no kāzu dienas jau tāpat ir saviļņojoša, bet, kad tiek dota iespēja piedalīties turpmākā jaunās ģimenes veidošanās procesā, tās sajūtas ir patiešām neaprakstāmas.

Ar katru gadu paplašinoties patstāvīgo klientu lokam, arvien grūtāk ir piesātinātajā darba grafikā nepazaudēt pašai sevi, tādēļ neatņemama fotogrāfa ikdienas sastāvdaļa ir balansa meklējumi starp darbu intensitāti un savu personīgo dzīvi.

Kas Tevi raksturo kā kāzu fotogrāfi?

Mani iedvesmo maigums, ko cenšos ieraudzīt, pamanīt kāzu dienā pāra starpā. Fotogrāfijās patīk kompozīcijas un krāsu tīrība.

Ja man vajadzētu trīs vārdos raksturot savu fotografēšanas stilu – tas būtu par maigumu, krāsām un emocijām.

Melnbaltas fotogrāfijas arī uzņemu, taču krāsas man sniedz daudz vairāk iedvesmas.

Klienti arvien biežāk meklē savām personībām atbilstošu fotogrāfu, pati esmu mierīgs cilvēks, arī mani pāri galvenokārt vēlas pārdomātas, mierīgas un elegantas fotogrāfijas. Nebūšu īstā fotogrāfe cilvēkiem, kuri savu kāzu dienu iztēlojas kā trakulīgu piedzīvojumu un meklē fotogrāfu, kas „stāv uz ausīm” līdz ar viņiem.

Kādi ir Tavi novērojami – kādas šobrīd ir pāru vēlmes, izvēloties fotogrāfu?

Arvien vairāk pāri piedomā, lai patiktu ne tikai fotogrāfa stils un bildes, bet strādātu arī personiskais aspekts.

Ir tik daudz vieglāk fotografēties pie tāda cilvēka, ar kuru esat uz viena viļņa, dalāt kopīgu redzējumu par ideālo kāzu dienu, ar kuru ir vienkārši un lieliski saprasties.

Tiekoties pirms kāzām, vienmēr katram pārim jautāju, ko viņi sagaida no fotogrāfijām, uz to gan nav viennozīmīgas atbildes. Visbiežāk cilvēki saka, ka vēlas emocionālas, nepozētas bildes, noķertus mirkļus, lai fotogrāfijās netiek aizmirsti arī viesi un detaļas. Daudzi pāri vēlas organizēt pirmskāzu fotosesiju, tas ir lielisks veids kā iemēģināt savus spēkus un atbrīvoties kameras priekšā, ja iepriekš viņi nekad nav fotografējušies pie profesionāla fotogrāfa.

Līdz kāzām man ir svarīgi uzturēt sirsnīgu komunikāciju ar savu pāri, tieši tādēļ cenšos neuzņemties pārāk lielu kāzu skaitu, lai var atrast laiku šādai personīgai saiknei ar katru, nereti līdz kāzām jau kļūstam par draugiem un jo vairāk pāris uzticas fotogrāfam, jo labākas bildes izdosies.

Vai, tagad jau gandrīz 10 gadus vēlāk, Tu kaut ko mainītu fotogrāfa izvēlē?

Es noteikti vairāk izrunātu ar fotogrāfu to, ko no viņa sagaidu. Atceros, ka, izvēloties fotogrāfu, mani bija uzrunājušas nepiespiestas emocijas fotogrāfijās un arī sievišķīgie līgavu portreti, ko redzēju viņa portfolio. Taču, sazinoties par kāzu fotografēšanas aspektiem, nestāstīju sīkāk, kas mani uzrunā, vai ir kādas īpašas vēlmes. Saņemot kāzu bildes, kuras nenoliedzami bija ļoti skaistas, bija arī neliela vilšanās sajūta – gribējās bildes ne tikai kopā, bet arī kādu skaistu tuvplāna portretu. Tieši balstoties uz personīgo pieredzi, tagad fotografējot kāzas savām līgavām man patīk radīt maigus un elegantus portretus.

Saka, ka cilvēka acis ir dvēseles spogulis, cenšos savās fotogrāfijās noķert to daļiņu dvēseles.

 

Kā jau minēji kāzu diena ir gara, daudzām emocijām pilna, kuri mirkļi Tev šajā dienā ir paši mīļākie?

Viena no mīļākām dienas daļām ir tieši līgavas gatavošanās, salīdzinot ar pārējo dienas daļu, kurā nereti iezogas steiga,

līgavas rīts ir kā plaukstošs zieds, kas atveras pretī rīta saulei, miera un laimes pilns.

Tāpat ļoti īpašs mirklis man šķiet, kad līgavainis pirmo reizi satiek līgavu kāzu dienā. Ārzemēs šo tradīciju dēvē par first look jeb pāra satikšanās mirkli, Latvijā šī tradīcija vēl nav tik iecienīta, arvien retāk, bet joprojām notiek līgavu izpirkšana vai ir pāri, kuri vēlas satikties baznīcā. Tādos gadījumos es mēdzu pajautāt, ko pāris vēlas vairāk – ieraudzīt viens otru privātā atmosfērā kādā viņiem abiem īpašā vietā, vai arī esot uzmanības centrā, ceremonijas sākumā, kur šo brīdi vēros visi viesi. Jebkurā gadījumā pārim ir jādara tas, ko viņi vēlas. Tā ir viņu diena – tikai un vienīgi.

Cilvēkam patiesi jādara tas, ko viņš vēlas, gluži tāpat kā to izdarīji tu…

Droši varu teikt, ka dievinu savu darbu nemainītu to ne pret ko citu,

pieļauju, ka fotografēšu, kamēr vien spēšu rokā noturēt fotoaparātu. Man sapnis realizējās daudz straujāk nekā es būtu domājusi vai plānojusi, taču man vajadzēja gandrīz desmit gadus, lai saklausītu radošo sirds balsi, saprastu, kas mani patiesi iedvesmo.

To novēlu arī citiem – sekot saviem sapņiem, jo sapņi piepildās.