PAR PIEDOŠANU

PAR PIEDOŠANU

Dzerot rīta kafiju, atvēru savu facebook “lapu” un no trim dažādām pusēm manā uzmanības lokā ielēca ziņas, bildes un komentāri par kādu publikāciju, kurā…. kāds vīrietis publiski nožēlo agrāko sānsoli un lūdz piedošanu savai ģimenei. Labi. Pat drosmīgi, es nodomāju. Savukārt publiskā apspriešana raksta komentāros tik viennozīmīgi vis nesprieda, sviežot vīrieša vārdu te nožēlojama tēviņa/jākļa/krāpnieka, te publicitāti alkstoša bezsirža mucā. Protams, netrūka arī atbalstītāju un cieņas paudēju. Lai vai kā, viņa sacītais neatstāja vienaldzīgus daudzus publiski izteikties alkstošos.  Aizvēru interneta vietni, izdzēru jau atdzisušo kafiju, bet mutē palika rūgta pēcgarša. Par PUBLISKI nozākāto PUBLISKO piedošanas lūgumu. Ticu, ka katram no mums dzīvē ir bijušas (un vēl būs!) situācijas, kad esam patiesi vainīgi, rupji kļūdījušies kāda priekšā. Izdarījuši neatsaucamu, neatceļamu darbību, kura kā milzīga mēslu kaudze istabas vidū smacīgi stāv un gaida, ko iesāksi. Kā uzslaucīsi.

Fakts ir tāds, ka kļūdāmies mēs visi, tādēļ viena no nozīmīgākajām, visbūtiskākajām mācībām dzīvē ir spēja lūgt piedošanu un piedot pašiem. Un nav pat svarīgi, vai pāršķirot jaunu lapu savā dzīvē, vai līmējot kopā esošo, saplēsto.

Visupirms, atgādināsim sev- kādēļ piedot?

Starp katriem diviem mīlniekiem, kas cieši saistīti savā starpā, ir vērtīga, īpaša saikne.

Un piedošana saka, ka jūs abi un šī jūsu kopīgā saikne ir “tā vērta”, lai piedotu.

Ka jūs esat gana būtisks, lai spertu šādu soli. Otrkārt, piedošana ir patiesas, ne-egoistiskas mīlestības serde. Ja izlemjam piedot tam, kurš mums nodarījis pāri (un otrādi…), mēs izvēlamies viņu arvien mīlēt. Savukārt, ja piedošana, mūsuprāt, nav iespējama, tad šī neiespējamība kļūst par mūsu pašuzcelto “Berlīnes mūri” mīlestībai un tās potenciālam. Treškārt, tikai piedošana spēj īsti atbrīvot mūsu sāpošo, ievainoto dvēseli, atlaižot dusmu, naida, atriebības alku un citus indīgos grožus. Pretējā gadījumā, iznīcinātas attiecības un zaudētas jūtas ir mazākais ļaunums, jo naida audzējs turpinās grauzt mūs pašus tik ilgi, līdz mēs būsim spiesti ar to sastapties aci pret aci, lai cik vēla un ilgstoši nepatīkama arī būtu šī tikšanās.

Lai patiesi spētu piedot viens otram, ir patiesi jāizprot piedošanas daba.

Piedošana NAV negatīvas, nosodošas rīcības akceptēšana vai iedrošināšana. Tā ir  sevis dziedināšana un apzināta izvēle doties TĀLĀK, nepiesienot sevi īsā saitītē neauglīga lauka vidū.

Piedošana NAV aizmiršana. Esmu daudzkārt dzirējusi vārdus “piedod un aizmirsti”.. Manuprāt, tas ir vēl nereālāk kā brīvi nolaizīt savu elkoni (atvainojiet manu joku, dažreiz uz muļķīgiem izteikumiem gluži vienkārši jāatbild ar citiem- tikpat muļķīgiem-, lai pienācīgi atmaskotu tos..). Mūsu smadzenes nav veidotas aizmirst sāpīgas dzīves pieredzes, un ne velti tā.  Frankam Hubbardam pieder teiciens “Neviens nekad neaizmirst to, kur apracis savu cirvi.”. Galu galā, caur šo pieredzi mēs varam augt, pieņemoties spēkā un prātā.

“Piedošana nav attaisnošana vai otra atbrīvošana. Tāpat arī tā nav izlikšanās vai labvēlīgs žests “pārkāpēja” labā. Piedošana nav brutāls gribas žests. Tā arī neatņem mums identitāti, mūsu īpašo dabu vai seju. Tā neatbrīvo pārkāpēju no pienākumiem, neatkarīgi no tā, vai viņš tos atzīst, vai ne..” (Viljams Meningers)

..Vēl visu atlikušo dienu es atcerējos stāstus par spēcīgām laulībām, kas apzīmogotas ar viena vai otra laulātā sānsoli, bet turpinājušās vēl ilgus gadus, tuvinot laulātos un raisot viņos lielāku cieņu un pazemību pret savām attiecībām. Atcerējos arī pati savas kļūdas, par kurām maksāju vēl arvien, tumšos vakaros nespēdama iemigt un domās svaidot sevi “kā būtu, ja būtu” takās.. Un pāridarījumus tuvākajiem, kurus sev piedot nespēju es pati, vienlaikus noliecot galvu cieņā un klusā apbrīnā tām sirdīm, kas mani netur vis ļaunuma tīklos, bet jau sen ir devušas brīvību dzīvot tālāk.

 

Cik stipri būtu mēs, ja mūsu lielākās un neglītākās kļūdas, sānsoļus, mūsu mēslus un nejaucības drukātu jaunāko ziņu lapās; ja mums par tām būtu jāatskaitās publiski un mūsu sāpju smagumu vēl papildinātu svešu līdzcilvēku zākājumi un nicinājums?

Un cik daudz par mums stāsta ne vairs kritieni, bet gan spēja un māka piecelties pēc tiem?

Reizēm mums pašiem patīk uzkavēties gan savās, gan svešās ciešanās, tā vietā, lai uz visu, ko redzam/dzirdam/sajūtam, paskatītos otrreiz. Jau no citas puses.

p.s. “Tikai reiz salauzta sirds ir patiesi spējīga mīlēt”, teica kāds gudrs cilvēks, kuru vēlāk citējuši (bet vai dzirdējuši?) ir daudzi.

Raksta autore: Dārta Daneviča

Foto no publicitātes materiāliem