PLĪVURA NOZĪME

PLĪVURA NOZĪME
Foto: LINDA LAUVA / www.lindalauva.com

Plīvurs izsenis bijis sievietes iespēja lolot, audzēt, briedināt savu noslēpumu, seksualitāti, savu mežonīgumu. Ja atmetam reliģiju tiražēto ideju par piedienīgumu, kas dziļumos slēpj palīdzību vīriešiem glabāt savas īpašumatiesības.

Ja šoreiz izvēlamies neieiet politiskās diskusijās par cilvilizāciju sadursmēm un sieviešu tiesībām. Un, ja izvēlamies nerunāt par laulībām tikai kā ekonomisku aktu, kur sieviete kā prece jāietin drānā vai papīrā, lai, iespējams, noslēptu tās defektus vai demonstratīvi paustu, ka “prece” vēl nav lietota. Tad varam ieraudzīt plīvura, aizplīvurojuma burvību.

Foto: LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Cauri laikiem tas bijis nevis sievietes apspiešanas instruments vai reliģiska dogma, bet gan sievietes sajūtu, intimitātes bagātinātājs, inkubators, iedvesmotājs. Tā ir iespēja sevi apvīt, sevi sargāt, sevi cienīt, sevi briedināt. Pat kristīgajā tradīcijā plīvurs nav tikai cieņas izrādīšana Dievam, dodoties uz dievkalpojumu, tas ir sievietes svētuma simbols.

Foto: GATIS LOČMELIS / www.gatislocmelis.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji
Foto: ALINA MUR / Kāzu kleita: SAN PATRICK

Plīvuram ir divas puses

  1. Vienā pusē atrodas tie, kas uzlūko plīvuru un saredz savā priekšā dzīves mistēriju.

    Foto: LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji
  2. Otrā pati sieviete savās iekšējās pulsācijās un smaržu vaļņos. Ja sieviete ir brīva, apzinoša, bijusi degošos orgasmos, plīvurs padara viņu nūminozu – tā ir neticama deja, kur savijas gan svētums un garīgums, gan absolūts femme fatale jutekliskums. Ne velti senās dievietes un grieķu skulptūras bieži ir šķidrautos ievīstītas.
    Kāzu kleita: BRIDE TO BE

    Foto: LIENE PĒTERSONE / www.lienepetersone.com / Kleita: KAYA KATYA LONDON | 6. SEPTEMBRIS BRIDAL BOUTIQUE

Mēs esam kļuvuši ļoti ierobežoti tajā, kā uzlūkojam šķidrautu.

Tas lielākoties nes tikai to simbolisko jēgu, ko tam virspusēji centušās piešķirt sociālas grupas vai reliģijas. Mūsdienās līgavas baltais plīvurs bieži izsauc ķiķināšanu un smaidus, jo “visi taču labi saprot”, ka pāris iepriekš ir mīlējies, varbūt pat gadiem ilgi, varbūt jau līdz apnikumam un aizmiršanai. Ka uz baltā zīda, vai, visticamāmais, poliestera nekad neparādīsies zīmīgie asins traipi.

Foto: LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Mēs uzlūkojam plīvuru tikai tā pēdējā laika nozīmē – kā nevainības plēves simbolu. Nevis kā sievietes solījumu savam mīļotajam atklāt savu dziļāko būtību, intīmākos, dziļākos nostūrus. Atbrīvojoties, nometot, emancipējoties, tiecoties pēc vienādības un atzīšanas, rietumniekos ir pilnībā zudusi ideja par to, ka sieviete no brīvas gribas varētu sevi vēlēties ne tikai atkailināt, bet arī aizklāt, pasargāt, ievīt.

Foto: LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Senajā Romā plīvuram, kas aizvijās līdz pat zemei, bija īpašs nosaukums – flammeum.

Tas cēlies no vārda flamma – liesma, spilgta gaisma. Daži vēsturnieki uzskata, ka tas stāsta par plīvura krāsu – sarkanu, vai, visticamākais zeltīti dzeltenu. Tas, savukārt, norāda uz plīvura galveno funciju – aizsardzību, parādot, ka līgava ir Gaismas sargāta un deg kā spoža liesma. Un te mēs nonākam pie plīvura mistiskās un šamaniskās funkcijas – aizsardzības no ļauniem gariem un enerģijām.

Foto: PINTEREST

Ja mūsdienu prāts pretojas šādam pasaules uzskatam, to droši var aizstāt ar izpratni, ka laulību ceremonijā klātesoši ir daudzi ļaudis. Saviļņojuma brīdī augšupceļas daudzas emocijas, taču, atveroties vienām izjūtām, atveras arī citas – tumšā un gaišā puse iet roku rokā. Un telpā negribēti var ienākt skaudība, greizirdība, nenovīdība, žēlums – tas ir tikai dabīgi. 99% cilvēku kādā brīdī jūt kādu no šīm emocijām un tas atlikušais 1% vienkārši to noliedz. Svētīts plīvurs ir viens no instrumentiem, kā sevi pasargāt no liekā un nevajadzīgā, kas ienāk telpā.

Foto: GATIS LOČMELIS / www.gatislocmelis.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji
Foto: GATIS LOČMELIS / www.gatislocmelis.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Ārī ārpus kāzām, rituāliem, ikdienā pacelt plīvuru drīkst tikai ar viņas piekrišanu.

Pavērt kājas un mīlēt, izmīlēt tikai ar sievietes “jā” vārdu. Bet vai šī sieviete, lai vai kur tas būtu – Austrumos vai Rietumos, ar lakatu galvā vai kailām krūtīm pludmalē. Vai viņa sevi apzinās kā garīgu un miesīgu skaistumu, dziļi juteklisku un zinošu, ko vēlas? Vai viņa vispār ir spējīga pateikt – jā vai nē? Gribu, negribu? Plīvurs ir simbols, kas liek uzdot jautājumu – drīkst vai nedrīkst. Vai mūsdienu sievietei vispār ir izjūta, dziļāka sajūta un atbildes uz šiem jautājumiem. Ja viņai tādus uzdotu – vai būtu?

Foto: LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Plīvurs mūsdienās ir šīs pazaudējušās sievietes simbols. Skaista Instagram bildes atribūtika, princešu spēles. Un tam tā nevajadzētu būt. Tam būtu jāsimbolizē pirmatnējā, skaistā ideja par Dzīves Lielo Mistēriju, daiļumu un noslēpumu, kas mūs visus reibina un iedvesmo. Jāpauž stāsti par neizsmeļami reibinošu paradoksu buķeti, kur tumsa slēpj gaismu, jutekliskais svētumu, sargātais atvērtību.

ININ NINI, Augu mistiķe, Svēto Laulības Ceremoniju vadītāja, Plant Mystic, M O O N L I G H T tribe by ININ NINI

 

VAIRĀK PAR KĀZU KLEITĀM / PLĪVURIEM SKATIET ŠEIT: KĀZU KLEITAS

FOTO: ALINA MURLIENE PĒTERSONELINDA LAUVAGATIS LOČMELIS, PINTEREST

 

Raksta autore: LIENE PĀLĒNA