SADERINĀŠANĀS FENOMENS

SADERINĀŠANĀS FENOMENS
Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com

UN TAD MĒS SADERINĀJĀMIES…

Vai zināt, kā ir tad, kad „ …ir tikai mīlestība. Mīlestība viena. Un viss šai pasaulē – vai nakts vai diena, ir tikai mīlestība. Mīlestība viena.”?

Tā reiz rakstījis Jānis Ezeriņš, un viņš noteikti zināja. Tagad arī es to zinu. Un nez kāpēc arvien biežāk atceros pirms vairākiem gadiem piedzīvoto…

89 gadus vecā Dorotejas kundze nopūtās, pasmaidīja, atkal nopūtās un… es jau zināju, kas sekos – garais stāsts par to, kā „mans Filips mani bildināja”. Tiesa – man, algotai šīs angļu kundzes laika kavētājai, stāsts bija jau krietni apnicis. Ja nepaveicās ar kādām svarīgām ikdienas aktualitātēm, klausījos to vai ik pārdienas. „Un tad mēs bijām saderināti…” – šos vārdus Dorotejas kundze it kā izgaršoja; šķita – tā bijusi viņas dzīves kulminācija, pats svarīgākais, kā dēļ bijis vērts dzīvot.

Bet bija taču arī kāzas, dēla piedzimšana, mazbērni, galu galā – gara dzīve pie sava Filipa sāniem, viņā saulē Filips bija aizgājis tikai pirms pieciem gadiem. Dīvaini, bet šai stāstā nebija pat gredzena, vismaz pieminēts tas netika. Tas, kas viņai visspilgtāk palicis atmiņā, bija sajūta, ka piepeši bijis ne vairs viņš un es, bet gan mēs un kā vecāki par to priecājušies kopā ar viņiem abiem. Un vārdi, kurus Filips teicis. „Mēs, mums, mūsu…” – ar prieku atkārtoja Dorotejas kundze. Un vairāk nekā 60 gadus pēc bildinājuma Dorotejas kundze smaidīja – brīžiem skumji, brīžiem priecīgi, brīžiem nerātni viltīgi un atcerējās, cik laimīga jutusies brīdī, kad devusi „jā” vārdu savam Filipam.

Un kāpēc tad es tagad staigāju apkārt, muļķīgi (bet laikam taču laimīgi) smaidīdama un atceros Doroteju? Laikam jau tāpēc, ka nu arī „mans Filips” mani bildinājis… Interesanti – vai arī man tad, kad viss cits jau būs aizmirsies, kļuvis nebūtisks, prātā būs palicis katrs viņa tai brīdī teiktais vārds? Vai es atcerēšos sajūtu, kad varēju (varējām!) visai pasaulei paziņot – mēs esam saderinājušies? Bet kāpēc ne? Vēlme apprecēties mums abiem nāca no sirds, un sajūta – nu, sajūta tagad tāda, ka „ …ir tikai mīlestība”. Arī „jā” vārds nu ir izteikts. Ko tālāk?

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com

Saderināšanās svinības? Vai tās ir vajadzīgas man (mums), citiem?

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com

DAŽI SADERINĀŠANĀS STĀSTI …

„Vai tad visi tā nedara?” brīnās draudzene Zanda. Viņiem bija pat veselas divas svinības – vispirms Zandas vecāku mājās, kad sanāca kopā abas ģimenes un ne tikai svinēja, bet arī sprieda par tīri praktiskiem jautājumiem, un pēc nedēļas – skaļa un jautra saderināšanās ballīte ar draugiem.

„Mans Andrejs mani pilnīgi šokēja,” atceras kursabiedrene. „Mēs pat tā īsti vēl nedzīvojām kopā, te pie viņa, te pie manis, kad viņš sadomāja svinēt manu dzimšanas dienu. Pie tam ar sev gluži neraksturīgu vērienu. Vēl nobrīnījos, jo nekā apaļa taču nebija, un tik aktīvu savu draugu arī vēl nebiju redzējusi – pats sataisīja ielūgumus, atrada jauku pirtiņu ezera krastā, visu sagādāja, kaut ko īpašu perināja kopā ar labāko draugu.

Un tad saulrietā, ezera krastā, visu mūsu draugu klātbūtnē viņš man iedeva makšķeri un teica – „Velc! Varbūt tas būs tavs liktenis…” Vilku arī un uzreiz sapratu, ka ne jau zivs tur būs; domāju – dāvana dzimšanas dienā. Bet tur bija gredzens! Un Andrejs bija tik briesmīgi satraucies! Neatceros ne ko viņš man teica, ne ko es atbildēju, tikai to, kā visi draugi priecājās un mūs apsveica (tad jau laikam biju teikusi „jā”…).”
„Nu jā, bija mums saderināšanās…” ne visai pārliecināti novelk kolēģe. „Juris prasīja, vai es precēšoties ar viņu, nebija gredzena, bija kaklarota. Vecākiem paziņojām pēc nedēļas. Nē, nekādu citu svinību nebija, sākām gatavoties kāzām.”

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

„Bet mans Atis kopā ar draugu nāca pie maniem vecākiem izbēgušu telīti meklēt!” smejas māsīca Liene. „Gluži senču garā jau laikam nesanāca, bet bija jautri, kopā bija visa ģimene un vēlāk pievienojās arī Ata vecāki un brālis. Mazu gredzentiņu dabūju, arī manai mammai bija dāvana. Un es Atim uzdāvināju ķēdīti.”

„Saderināšanās laiku – apmēram pusgadu – uztvēru kā pārbaudes laiku, gribēju pirms kāzām pārliecināties, ka vispār spēšu dzīvot kopā ar viņu. Tas jau laikam nav tipiski, bet esmu bailīga un nepārliecināta. Tādiem bailīgajiem kā man tas dod drošības sajūtu – it kā viss bija norunāts, bet zināju, ka varu atkāpties” – prāto klasesbiedrene Ina. „Savu saderināšanos īpaši neafišējām, zināja tikai tuvākie. Nekādu svinību nebija, iedzērām vīnu kopā ar vecākiem. Gredzens gan bija, bet protams – Aldis taču ir rotkalis!”

„Mēs ar Gunāru skaidri zinājām, ka laulāsimies baznīcā. Tur viss stingri reglamentēts, gājām mācībā, vispirms mūs kristīja un iesvētīja. Pēdējā mēnesī dievkalpojuma laikā mācītājs uzsauca tos, kas vēlas salaulāties, arī mūs. To laiku no uzsaukšanas līdz kāzām tad arī uzskatījām par saderināšanās laiku, par to zināja visi tuvākie radi un draugi. Bet bildinājums – tie bija svētki tikai mums abiem, tik skaisti, ka vēl tagad tirpiņas pārskrien atceroties. Tas bija tik mīļi, ka negribu nevienam par to stāstīt. Varbūt kādreiz, pēc gadiem…” – tā krustmātes meita Laura.

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Latvijā saderināšanās ir ne tikai morāla kategorija un sagatavošanās periods pirms laulībām, tāpat kā citus ar laulībām saistītus jautājumus to regulē Civillikums, un saderināšanās pieskaitāma personisko tiesību kategorijai.

Likuma izpratnē, saderināšanās ir „savstarpējs solījums savienoties laulībā”

(Civillikuma 1. daļas 26.pants). Šo solījumu var izteikt tikai paši saderinātie personiski, būdami rīcībspējīgi, vecāku vienošanās par bērnu iespējamām kāzām likuma izpratnē nav saistoša. Formāli saderināšanās ir spēkā no brīža, kad solījums darīts zināms citām personām, rakstiski tas ir izteikts no pieteikuma iesniegšanas brīža civilstāvokļa aktu reģistrācijas nodaļā vai attiecīgās konfesijas garīdzniekam.

Tomēr saderināšanās nav obligāts priekšnosacījums laulību noslēgšanai un nedod tiesību prasīt tiesas ceļā noslēgt laulību. Tāpat nav paredzēts līgumsods gadījumā, ja kāds atsakās doties laulībā. Likums nenosaka arī saderināšanās perioda ilgumu.

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com

Ja saderināšanos atceļ vai arī kāds saderinātais no tās atkāpjas, tad Civillikums risina mantiskas dabas jautājumus; morālā kaitējuma kompensācija likumā nav paredzēta. „Ja saderināšanos atceļ vai ja kāds saderinātais no tās atkāpjas, katram saderinātajam jāatdod visa manta, ko viņam dāvinājis otrs, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību. Tiesība atprasīt dāvanas nepāriet uz mirušā dāvinātāja mantiniekiem, bet mirušā celto prasību mantinieki var turpināt. Nav jādod atpakaļ dāvanas, ja laulība nenotiek tāpēc, ka:

  1. saderinātais dāvinātājs miris;
  2. dāvinātājs atteicies doties laulībā bez svarīga iemesla;
  3. dāvinātāja uzvešanās bijusi otram saderinātajam svarīgs iemesls no laulības atteikties.”
    (Civillikuma 1. daļas 27.pants).

„Ja viens no saderinātajiem bez svarīga iemesla atsakās doties laulībā vai tā uzvedas, ka šī uzvešanās ir otram saderinātajam svarīgs iemesls no laulības atteikties, šis pēdējais saderinātais, viņa vecāki vai personas, kas kaut ko izdevušas saderināto labā, var prasīt no vainīgā saderinātā, lai atlīdzina tiešos zaudējumus, kas viņiem cēlušies sakarā ar to, ka viņi nākamās laulības izredzē kaut ko izdevuši vai noslēguši kādas saistības.” (28. pants)

Prasības, kas izriet no saderināšanās atcelšanas, noilgst viena gada laikā, pēc tam vairs nav iespējams atgūt nedz dāvanas, nedz iespējamo zaudēto peļņu. Bez tam saskaņā ar Latvijas likumdošanu pienākums pierādīt jebkādus faktus ir tai personai, kura uz tiem atsaucas.

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Saderināšanās pastāvējusi jau antīkajā pasaulē. Vēstures avotos ir ziņas par saderināšanos Senajā Ēģiptē, Romā, Senajā Grieķijā; saderināšanās tiesiskā puse aprakstīta arī Jūdaisma svētajos rakstos Torā.

Saderināšanās bija kā līguma noslēgšana un vienošanās par laulību nosacījumiem, vēlāk sekojošās kāzas bija šī līguma izpilde. Saderināšanās ceremonijas dažādās valstīs atšķīrās, tomēr būtība bija viena – tas ir laika posms no vienošanās brīža, kas paziņots publiski, līdz laulībām.

Foto: LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Arī tradīcija, kas mūsdienās ir visizplatītākā saistībā ar saderināšanos – gredzena dāvināšana līgavai – cēlusies senatnē, tiesa, iesākumā tie nebija dārgmetālu gredzeni. Senajā Romā līgavaiņa dāvāts gredzens varēja simbolizēt sievietes piederību vīrietim, Senajā Grieķijā saderinātie apmainījās ar gredzeniem. Modernizēta šī tradīcija ir spēkā arī mūsdienu Grieķijā, līgavainis un līgava mainās ar gredzeniem, kuros iegravēts saderinātā vārds, ceremoniju var vadīt arī garīdznieks.

Mūsdienu Latvijā visizplatītākā saderināšanās formula ir – gredzens nākamajai sievai, bildinājums (lielākoties ne publisks), saderināšanās izziņošana (ar svinībām vai bez tām – ģimenes lokā)–,

un tā būtiski neatšķiras no bildināšanas un saderināšanās tradīcijām Eiropā un ASV.

Arvien biežāk paziņojums par saderināšanos izskan publiskajā telpā, tāpat populārākas kļūst saderināšanās svinības, kas vēlāk plaši atspoguļotas sociālajos tīklos. Bet pat tad, ja par lēmumu precēties esat informējuši tikai savus vistuvākos, vismaz formāli saderināšanās ir notikusi.

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com

Tāpat kā citviet pasaulē, arī senajiem latviešiem tradīcijas, kas saistītas ar derībām un precībām, ieņem ļoti nozīmīgu vietu, kāzas bija viens no vissvarīgākajiem notikumiem cilvēka dzīvē, kas pilnībā maina agrāko dzīvi un sociālo statusu.

Precības latviešu tautas paražās ir darbības pirms kāzām. Protams, lielā mērā tajās iesaistītas mantiskās attiecības un saistības – vārds „precības” taču cieši saistīts ar vārdu „prece”, tātad – derību laikā, vienojoties par jaunā pāra kopdzīvi, tika izlemti arī visi mantiskie jautājumi – pūra lielums, jaunākos laikos – arī naudas summa, kas līgavas vecākiem tiek maksāta, lai tie piekristu precībām. Tautasdziesmās teiktais apliecina, ka precinieki nav nākuši tukšām rokām:

„Nākat šurp, nāburdziņi,

Es jums došu sav’ māsiņu!

Atnākdami atnesat

Divus zelta gredzentiņus!”

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Kad nākamās sievas un viņas vecāku piekrišana tika saņemta, sekoja derības – vienošanās par kāzām. Puisis un meita mainījās gredzeniem („Ar tautieti saderēju, Saskanēja gredzentiņi”); senākās tradīcijās minēts arī, ka bildināšana varēja būt ne tikai gredzena dāvināšana, bet arī gredzena nomaukšana no izredzētās meitas pirksta. Šim bildinājumam esot bijis tiesisks pamats, paņemto gredzenu abas puses uzskatīja par ķīlu, kuru meita var dabūt atpakaļ, vai nu sakot „jā” vārdu, vai izpērkot gredzenu vai citas rotas, kas derību brīdī atdotas puisim, par naudu. Ir ziņas arī par derību saktām, ko puisis dāvināja izredzētajai kā apliecinājumu par notikušu saderināšanos. Kurzemē derību saktas veidotas kā divi sadotu roku pāri, saktas otrā pusē mēdza iegravēt uzrakstu – gadskaitli un tekstu. Meita, pieņemot bildinājumu, puisim deva cimdu pāri – baltus pirkstaiņus ar rakstu valnītī.

Lai cik merkantili arī neskanētu viss ar derībām un precībām saistītais, tomēr gribas ticēt, ka arī jūtām ir bijusi kāda nozīme jau tajos tālajos laikos. Jo vai citādi tautasdziesmā būtu teikts:

„Apsītei lapa dreb;

Maza vēja vēsmiņā;

Tautietim roka dreb,

Mani jaunu saderot.”

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com / Kāzu pakalpojumu sniedzēji

Kas saderināšanās ir man?

Galvenokārt tomēr emocionāla kategorija – kad tie vārdi ir izteikti, kad paši esam tikuši skaidrībā un esam gatavi par to paziņot arī citiem.

Tas ir kā kopādzīvošanas nākamais posms; jā, varbūt augstāka pakāpe. Tad kāpēc lai par to neuzzinātu visi? Un kāpēc lai visi (nu ne gluži visi, bet tuvinieki, draugi, kolēģi) lai nepriecātos kopā ar mums? Nevis tāpēc, ka tā jādara, bet tāpēc, ka gribam, lai visi redz, dzird un zina – mēs esam un būsim kopā!

Svētku taču nekad nav un nevar būt par daudz, un varbūt pēc gadiem, daudziem, daudziem gadiem mēs sēdēsim blakus, skatīsimies to gadu un to svinību fotogrāfijas, klusēsim un tikai laiku pa laikam viens otram pajautāsim: „Vai tu atceries?” Un smaidot abi kopā atbildēsim: „Jā, es atceros…”
Un sajūta, mums abiem kopā esot, būs tāda pati kā tagad, kad gribas teikt tev un visai pasaulei –

„Es tavu vārdu piesaucu, rītos, dienā, vakaros, naktīs, priekos, bēdās, barā un vientulībā, un – kad nav bara, ne vientulības, kad nav nekā. Un katrreiz tavs vārds skan savādāk.
Es tavā vārdāvaru visu pasauli pateikt un visu pasauli uzrunāt.”

(O.Vācietis)

Foto LINDA LAUVA / www.lindalauva.com

Raksta autore: LĪGA CĪRULE