Uzsākot attiecības, viena no spēcīgākajām abpusējām vēlmēm ir būt patiesiem vienam pret otru. Bez noklusēšanām, kaķiem maisā un skeletiem skapī.

Jau pirmajā tikšanās reizē gribas otram izstāstīt vairāk, nekā “vajag” – izlikt visas kārtis un atkailināt dvēseli. Lai nebūtu jātērē laiks ilgai otra personības iztaustīšanai, ja nu pēkšņi izrādās, ka kāda no partnera pagātnes vai šībrīža dzīves detaļām nav pieņemama: šķiršanās, sodāmība, bērni, hroniska slimība vai reliģiozi uzskati. Sevišķi vecumā pēc trīsdesmit, kad miglaini stāsti ar neskaidriem noteikumiem un atvērtu finālu jau vairs necik neinteresē – ja jūs jau startā neesat vienotā dzīves redzējumā, tad kāpēc vispār sākt?

Šeit arī rodas atbruņojošā pirmo sarunu atklātība – skaties, šeit mani ievainoja, te man ir apdegums, bet šeit dziļa griezuma rēta, kas laiku pa laikam atveras un asiņo, un tad es mēdzu ieslēgties sevī vairākas dienas, saraucu pieri un gribu, lai mani neaiztiek.

Ja mēs nebaidāmies no tā, ko ir atklājis potenciālais partneris, attiecības pāriet jaunā līmenī. Ar katru mēnesi mēs kļūstam par lieciniekiem viens otra darbībām, kas atklāj gan skaisto, gan greizo katrā no mums. Un ikvienā konkrētā gadījumā mēs izlemjam, vai attīstīsim attiecības tālāk vai arī šis ir punkts, kurā jāpagriežas un jāiet prom.

Ir absolūti normāli, ja pēc kāda laika saprotam, ka esam kļūdījušies un saikne ir jāpārtrauc. Ja vien neciešat no hroniskas nespējas palikt attiecībās, tad nav nekādas nepieciešamības līdz galam ēst krējumu, kas ir saskābis. Ar hronisku nespēju palikt attiecībās es domāju ieradumu bēgt no tām pie pirmajām grūtībām.

Pati mazākā problēma, mājiens uz konfliktu, pavirši pacelta uzacs vai arī ne tā intonācija un viss, kājas pār plecu. Tu bēdz, nedodot otram iespēju kaut ko paskaidrot. Tādā pasaules redzējumā mīlestībai ir jābūt absolūti bez problēmām un partnerim – visu saprotošam un pieņemošam. Tāpēc, ka tieši šo mums māca mīti par “ideālo” mīlestību. Taču zini, kas ar šādām gaidām nav kārtībā? Tajās nav partnera. Tajās esi tikai tu.

Ir normāli gribēt, lai attiecībās būtu komfortabli un patīkami, sevišķi tad, ja skumji un smagi jau ir bijis iepriekš. Taču gaidīt no partnera ideālu un simtprocentīgu trāpījumu tavās vēlmēs – tas nozīmē gaidīt no viņa neiespējamo. Pat tad, ja viņš pats ar lielāko prieku mainītos tevis dēļ, viņš nepamodīsies par citu cilvēku nākamajā dienā, nemainīsies ar knipja piesitienu pat tad, ja to palūgtu, un tad, ja viņš to ļoti gribētu.

Un tieši tajā ir viens no sarežģītākajiem pielāgošanās uzdevumiem attiecībās – noņemt plīvuru no acīm, lai bez baiļu, idealizāciju un gaidu prizmas paskatītos uz to, kurš ir blakus, un ieraudzītu, ka viņš ir cits. Ieraudzīt to tagad, nevis pēc dažiem gadiem, kad tas “pēkšņi” izrādīsies par nepatīkamu pārsteigumu.

Jā, tavs partneris ir cits, piemēram, kaut vai tāpēc, ka ir cita dzimuma. Tāpēc, ka izauga citā ģimenē. Tāpēc, ka ap viņu bija citi cilvēki. Tas ir normāli, ka cilvēks, kuru tu iemīlēsi, lasa citas grāmatas (vai nelasa tās nemaz), smejas par citādiem jokiem, nemīl turēt roku vai daudz runāt. Taču, ja tev šis cilvēks ir svarīgs, tad arī pret šīm atšķirībām ir jāattiecas ar cieņu, necenšoties otru pārtaisīt pēc savas patikas.

Mīlestība – tā nav par ideālu kontūru sakritību. Tieši pretēji, tā ir par izaugsmi un radošu izkāpšanu ārpus līnijām.

Ir dažas rekomendācijas, kas palīdzēs neievainot sevi un partneri ar atšķirībām:

• Nedomā, ka partneris pats pēc tavas sejas izteiksmes vai skaļās klusēšanas, sapratīs, ka viņš dara kaut ko, kas tev nepatīk, un ka viņam strauji tas ir jāpārtrauc un jādara citādāk. Neviens neprot lasīt domas un tas arī nav vajadzīgs. Ja kaut kas ir iekritis acīs, labāk par to maigi un taktiski pateikt, nekā uzkrāt iekšējus aizkaitinājumus un aizvainojumus.
• Nenoniecini otram svarīgos uzmanības apliecinājumus, kas viņam ļauj justies mīlētam. Ja sieviete jūtas mīlēta, kad saņem ziedus, nevajag viņai mest sejā: “Tu nopietni? Ziedi ir pati muļķīgākā dāvana, tā ir tikai vējā izsviesta nauda!” Tieši otrādi, pamani, kas otram ir patīkami, no kā viņš staro un centies savu mīlestību izpaust partnerim caur šiem apliecinājumiem. Piedevām, padalies arī ar to, kas tieši tevi visvairāk iepriecina: “Dievinu, kā tu gatavo vakariņas!”

• Nesalīdzini partneri ar bijušajiem, sevišķi – skaļi. “Kārlis tā nekad nedarīja” vai “Linda gan bija dieviete virtuvē”. Tas ir ne tikai sāpīgi un nepatīkami, bet arī rada sajūtu, ka jūs attiecībās esat nevis divi, bet trīs. Un trešais ir kā neaicināts viesis, kurš nevar aiziet un dzer tēju virtuvē, lai gan jau sen ir pāri pusnaktij.
• Nevajag nicinoši izteikties par to, kas partnera dzīvē parādījies daudz ātrāk par tevi, un par tiem, kuri ir parādījušies viņa dzīvē vēl pirms tevis. Tas viss tev var nepatikt, taču tev tas partnerim nav obligāti jāsaka. Dod sev iespēju tuvāk izprast viņa izvēles. Pacenties iedziļināties un noskaidrot, kāpēc partnerim šī draudzība ir tik svarīga, kāpēc tā aizrauj šī nodarbošanās vai šis hobijs – tas ļoti daudz ko var izstāstīt par viņam būtiskām vajadzībām (un dos vielu pārdomām).

Jaunībā šķiet, ka normālas attiecības – tas ir tad, kad abi grib vienu un to pašu, domā par vienu un to pašu, vienādi attiecaties pret visām lietām un pat tarakāni galvā ir no vienas audzētavas. Taču pēc tam noskaidrojas, ka tas nestrādā –tu satiec cilvēku, ar kuru tev ir ļoti labi, taču viņš neesi tu. Un nekad nebūs. Viņš būs blakus, bet nebūs tāds pats. Un tas ir baisi neērti.

Patiesībā jebkuri centieni mainīt partneri – tas ir stratēģisks solis, lai uzlabotu pašam savu dzīvi.

Pasvītrošu – nevis partnera dzīvi, bet tieši savu. Tāpēc, ka tad, ja šeit mazliet pieliksim un te mazliet noņemsim, sanāks visai ērts eksemplārs ērtai kopdzīvei. Ar kuru kopā svinēt svētkus, doties ceļojumos un pie mammas uz dārzu. Taču šķiet, ka tas vairāk līdzinās vardarbībai, nevis mīlestībai.

Ikviens no mums izvēlas un pieturas tām idejām, ar kurām ir komfortabli dzīvot tieši konkrētajā brīdī (pēc tam viss var mainīties). Tēlaini to var iztēloties kā segas izvēli vēsā vakarā – viens apsedzas ar pledu, cits ar vilnas sedziņu, trešais uzmet mammas jaku, savukārt ceturtais paziņo, ka visas šīs segas ir ilūzija un salst principa pēc. Apvainoties, ka cilvēks nav izvēlējies to pašu segu, kuru tu – tā ir tukša laika tērēšana. Ja viņam zem tās ir silti – ļoti labi. Kamēr viņš necenšas tevi un tavu pasaules redzējumu iestumt zem sava pleda – lai apsedzas, ar ko vien vēlas.

Galu galā, tev ir sava pieredze, sava galva uz pleciem un sava vērtību sistēma, kuru var izmantot, lai paliktu pie sava. Pasaule ir daudzslāņaina, daudzveidīga un neparedzama, taču ar to var un vajag mijiedarboties, un šim nolūkam nav nepieciešams lauzt sevi vai kādu citu. Lauziet sistēmu, šablonus, uzskatus, ierastos uzvedības un reaģēšanas modeļus – taču ne viens otru.

Mēs katrs dzīvojam ar sevi ne pirmo gadu un esam pie sevis pieraduši. Mums ir sāpīgi, ja kāds baksta un pieprasa tūlītējas izmaiņas. Nevienam nepatīk frāzes “notievē”, “izlasi kaut vienu grāmatu”, “pelni vairāk”, “kļūsti sievišķīgāka”, “kļūsti maigāka”. “esi klusāks/-a”, “iedvesmo mani”. Ikvienam no mums ir nepatīkami klausīties par to, kur mēs neaizsniedzamies līdz kādai normai cita cilvēka galvā vai līdz mītiskajam “tas ir vispārpieņemts”. Tas rada protestu, pretestību, dumpi, atsvešināšanos. Pat tad, ja mums saka kaut ko, kur būtu vērtīgi ieklausīties, mēs tik un tā aizvērsimies un izliksimies, ka nesaprotam, ko no mums vēlas – principa pēc. Tā mēs aizstāvam savu pilnvērtību un tiesības pastāvīgi pieņemt lēmumus par savu dzīvi.

Vajag vai nevajag mainīties attiecību vārdā – katrs izlemj pats, jo tas ir jautājums par personīgo izvēli un atbildības uzņemšanos par sekām.

Nevēlēties mainīties – tas ir normāli. Sevišķi ar lielāku vecumu, kad kļūst arvien grūtāk būt elastīgam.

Ir neviennozīmīgs psiholoģisks padoms – ja nevari mainīt situāciju, maini savu attieksmi pret to. Jautājumos par attiecību labklājību tas nestrādā. Necenties sevi pārliecināt par to, ka tās partnera iezīmes, kuras rada aizkaitinājumu un kuras tu vēlētos mainīt, patiesībā nekaitina. Savu jūtu noliegšana ne pie kā laba neaizvedīs. Taču var turpināt dzīvot kopā – ar partneri un ar aizkaitinājumu, ļaujot sev izjust un pārdzīvot gan skumjas, gan dusmas, gan nožēlu.

Ja tev ar tavu mīļoto cilvēku ir kopīgas svarīgākās vērtības un vajadzības, taču atšķiras otršķirīgās, tad pameklē, kā tu vari tās piepildīt citā ceļā. Es ar nolūku neatšifrēju to, kas ir svarīgākās vērtības un vajadzības, jo tās, tieši tāpat kā otršķirīgās, var būt jebkas – tā ir katra personīgā darīšana, ko savā dzīvē ievietot svarīgākajās prioritātēs.

Piemēram, kādam ļoti būtiska vērtība ir fiziskā pievilcība – sava un partnera. Viņš cietīs, ja partneris “palaidīsies”. Citam daudz svarīgāks ir laiks, kas pavadīts kopā, un iespaidi, ar ko dalīties. Tāda cilvēka dzīves kvalitāte saruks, ja mīļotais cilvēks atteiksies doties kopīgos ceļojumos, iet pārgājienos un vispār kaut kur doties kopā. Kategoriskums nevar būt pat tādā, šķietami acīmredzamā jautājumā, kā seksuālā uzticība – vieniem tas ir fundamentāli svarīgi, savukārt citi ir atvērti eksperimentiem un viens otru nekā neierobežo.

Taču tas nenozīmē, ka ir jācenšas saprast un pieņemt absolūti visu un jebkurš partnera viedoklis, atkārtojot mantru: “Man ir pieņemami, man ir pieņemami, man ir pieņemami, ka viņš domā tā.” Nē! Pieņem savas reakcijas, izdzīvo tās, taču tad, ja konkrētā viedokļu nesakritība tev nav kritiski izšķiroša, tad kusties uz priekšu, pakāpeniski mācot sevi iekšēji nenomirt katru reizi, kad sastopies ar citu pasaules redzējumu.

Ja vien cilvēks neuztver katru mājienu par to, ka kaut kas sevī būtu jāpamaina vai kaut kur mazliet jāpielāgojas attiecību labā, kā uzbrukumu savai brīvībai un staigā ar paceltu individualitātes karogu un “sarežģīto raksturu”, drosmīgi aizsargājot savus tarakānus. Pat tos, kuri nav savienojami ar attiecībām pēc būtības.

“Es esmu mākslinieks un narkotikas (alkohols) man ir nepieciešamība iedvesmai (vai tam, lai atslābinātos), un man ir vienalga, ko tu vai kāds cits par to domā”; “Es jau no bērnības esmu impulsīva un greizsirdīga, bet tas, ka es situ traukus – tā vienkārši ir mana kaislīgā daba”; “Nevākšu aiz sevis – dzīvē neesmu lupatu rokā turējusi un neplānoju, esmu radīta skaistumam.”

Tādos gadījumos var parādīt partnerim, ka var būt citādāk, var pastāstīt par alternatīvām. Taču glābt, pierunāt, pārtaisīt, lūgties, draudēt, šantažēt un iesaistīties darījumā ar neskaidru ieguvumu – priekš kam?

Kamēr mēs kādā citā cilvēkā veicam nebeidzamu remontu, mēs lēnā garā paši sākam brukt – izžūst parkets, birst apmetums, atlīmējas tapetes.

Var iet pie ģimenes psihologa ar labvēlīgu mērķi glābt attiecības, taču, ja uz pārmaiņu pusi airējas tikai viens, brīnumi nenotiks. Ja otru viss apmierina un viņš neko nevēlas mainīt un nemainīs, diemžēl, tā ir spēle vienos vārtos.

Ja partneris reizi no reizes atsakās kaut kur piekāpties vai kaut ko mainīt (zinot, ka dara tev sāpīgi), tev vienmēr paliek izvēles tiesības ar to nesamierināties un aiziet. Izvēlēties citas attiecības. Vai, galu galā, izvēlēties sevi, tā vietā, lai piekristu ciest sāpes. Tā ir rūgta patiesība, taču ja mīlestība prasa upurus, tā tos saņems.

Labi, ka attiecības nav verdzība uz mūžu un iziet no tām (sevišķi mūsdienās) ir pazīstama prakse, kas nav nedz apkaunojoša, nedz nosodāma. “Ņem to, kas ir, citādi pēc tam jau būs par vēlu (neviens tevi tādu negribēs)” – tā ir veco laiku filozofija, no kuras cēlušies arī šie: “Nekas, ka slikts, bet vismaz savējais” un “Bērnu dēļ, viss bērnu dēļ”.

Mēs no tā esam izauguši. Esam izauguši no glābēju spēlēm. No izvēles ierobežojumiem. No bezlaulības vainagiem un citām ļaunām acīm. No savienībām, kur vienam ir taisnība, bet otrs vienmēr, vienmēr ir muļķis.

Nevienam nav jāmaksā par svešu nelokāmību un kategorismu, kas nodara pāri. Partnera izvēle ir tāda un tava – tāda. Sekas ir, lūk, šādas. Vienkārši atceries, ka tādas attiecības, kurās nav nepieciešamība sevi likt par amortizatoru, pastāv. Un ir normāli sev gribēt to pašu labāko.

Raksta autore: attiecību mentore Zane Ozoliņa