Kāzas – tie neapšaubāmi ir svētki. Neatkarīgi no tā, vai svinam tos divatā, četratā, nelielā ģimenes lokā, ar tuvākajiem draugiem vai kopā ar simtiem cilvēku, no kuriem visus nemaz īsti nepazīstam. Mūsu svētki, un centrālās personas, neapšaubāmi, šais svētkos esam mēs. Mūsu svētki. Mūsu draugi. Mūsu viesi un vecāki. Tapēc godinām savus vecākus arī šajos nozīmīgajos svētkos.

Tomēr – ja vien šie svētki nav iecerēti augstkalnu pārejā, jūras dzelmē, Ziemeļpolā vai vēl kādā citā vēl ekstrēmākā vietā, šai brīdī klāt ir gan jaunā pāra vecāki, gan vecvecāki. „To, cik šī diena svarīga mums, tu kādreiz sapratīsi, lai arī ne tik drīz – tad, kad tavi pašas bērni precēsies,” tā pirms Līvas kāzām teica viņas tētis. Un Līva to paturēja prātā, kad plānoja, kā kāzās pateikties saviem un vīra vecākiem. Godinām savus vecākus, domājot par to, kas ir īpašs un atgadinātu par mīlestību, ko viņi devuši dzīves garumā.

„Gribēju, lai vecāki sajūt, cik svarīgi viņi mums ir svarīgi, lai arī viņiem šī diena ir tikai pozitīvām emocijām pārpildīta un lai kaut uz mirkli arī viņi sajustos kā galvenās personas.

Tāpēc kopā ar vedējiem izdomājām, ka neaprobežosimies tikai ar tradicionālajām dāvanām vecākiem. Tā kā kāzās piedalījās arī mana vecmāmiņa un vecaistēvs, arī viņiem ieplānojām pārsteigumu. Vispirms izdomājām stāstu, kurā apkopojām manu vecvecāku (Reiņa vecvecāku vairs nav mūsu vidū), manu un Reiņa vecāku un mūsu iepazīšanās stāstus, atradām kopīgo un atšķirīgo.

Reinis ir labs runātājs, viņš to visu ar humoru, ar dažādiem jautājumiem vēršoties pie viesiem un lūdzot apstiprinājumu no vecākiem un vecvecākiem, izstāstīja.

Fonā skanēja vecmāmiņas laika mūzika un uz ekrāna bija fotogrāfijas no viņu jaunības un kāzām, pēc tam 80. gadu, kad precējās mūsu vecāki, mūzika un fotogrāfijas.

Tā visi jutās iesaistīti, arī Reiņa krustmāte izstāstīja atgadījumu, kas saistīts ar viņa vecāku pirmo randiņu. Pirms mēs dejojām savu kāzu valsi, uzaicinājām vecvecākus nodejot /tiesa, viņi īsti neatcerējās, tieši kāda mūzika skanējusi/ savējo, tad dejoja vecāki un tikai tad mēs. Un lai gan vēlāk bija arī dāvanas, tomēr šis brīdis, kad viņi ar savu deju varēja ievadīt mūsu pirmās kopīgās dejas (dzīves!) sākumu, mums visiem bija ļoti emocionāls un neaizmirstams. Kaut arī varbūt neatbilda „pareizām” tradīcijām.”

„Zinu, ka ir arī viedoklis, ka nekādas dāvanas vecākiem un citiem tuviniekiem nav vajadzīgas”, saka Ilva. „Dažas draudzenes teica – ko tu āksties ar to pūru, dāvanas ir jāsaņem jums! Pasakiet dažus pateicības vārdus un viss. Bet man tas likās nepieņemami.

Gribēju, lai vecāki un citi tuvākie cilvēki saņemtu no mums dāvanas – nevis dāvanas vispār, tikai dāvināšanas un ķeksīša pēc, bet kaut ko, kas liks atcerēties, simbolizēs mūsu jaunizveidoto ģimeni. Un būs veidotas tieši viņiem.

Tāpēc savu „pūru” gatavoju pati, un pēc mičošanas mans vīrs to iestiepa pie viesiem improvizētā pūra lādē. Man labi padodas un patīk adīšana, tāpēc abām mammām biju noadījusi plecu lakatus, abiem tēviem – rakstainas zeķes. Māsai un krustmātei tika mežģīnu pirkstaiņi, vīra brālim šalle un cepure, kruttēviem – dūraiņi. Pa abiem mums ir tikai viena vecmāmiņa, svinībās viņa nevarēja piedalīties, tāpēc apciemojām viņu starp oficiālo laulību ceremoniju un svinībām, uzdāvinājām grozu ar gardumiem un pavisam svaigu mūsu laulību ceremonijas fotogrāfiju.”

Lainei ir citāda pieredze – viņas un Rūdolfa kāzās bija vairāk nekā 100 viesu, visu organizēja viņas vecāki. Gan skaistas muižiņas – viesu nama – īri, gan kāzu vadītāju, nakšņošanu un otrās dienas izklaides visiem viesiem.

Pat par dāvanām visiem kāzu dalībniekiem viņi parūpējās – katrs viesis (vai viesu ģimene) prombraucot saņēma fotogrāfijas ar jauno pāri un sevi un glīti iesaiņotu suvenīru no kāzu norises vietas. „Bet tieši tāpēc mums bija ļoti grūti izdomāt, ko lai uzdāvina vecākiem, lai viņiem tas būtu pārsteigums un dāvana nebūtu tikai formāla.

Beidzot apstājāmies pie gleznām – maniem vecākiem kā zvērinātiem pilsētniekiem skaistu Vecrīgas skatu, bet Rūdolfa vecākiem – pavasara ainavu. Kāzu otrajā dienā, pasniedzot dāvanas, par katru gleznu izdomājām savu stāstu, mēģinot visu sasaistīt gan ar mums, gan vecākiem un mūsu turpmākajām tikšanās reizēm un vietām. Vecāki bija aizkustināti.”

Kad īsti pasniegt dāvanas vecākiem un citiem tuviniekiem? Ļoti bieži to dara pusnaktī pēc mičošanas /ja tāda paredzēta/; atkarībā no jaunā pāra vēlmēm var pasniegt simboliskas vai praktiski noderīgas dāvanas tikai vecākiem, vecākiem un vecvecākiem, brāļiem un māsām, krustvecākiem vai vienkārši ļoti tuviem un nozīmīgiem cilvēkiem. Pēdējos gados arvien biežāk dāvanas tuviniekiem un nelielas piemiņas veltes viesiem mēdz pasniegt otrajā kāzu dienā.

Anta ir bijusi vedējmāte vairāk nekā 15 kāzās un pieredzējusi dažādas un pat pārsteidzošas jaunā pāra dāvanas vecākiem. Viņa uzsver:

„Vecākiem šai brīdī nav svarīga dāvanas vērtība, bet tas, ka bērni ir publiski izrādījuši uzmanību sev tik nozīmīgā dienā, un likuši arī vecākiem sajusties īpaši.

Man pašai visinteresantākās šķitušas nemateriālas dāvanas – vecākiem veltīta un jaunā pāra izpildīta dziesma, dzejolis (jā, patiešām dzejolis, nevis rīmes, lai gan arī tās var būt jauka piedeva kādai dāvanai), īpaši iestudēta deja. Samērā bieži jaunlaulātie vecākiem un vecvecākiem dāvina pašu izveidotas fotokolāžas, videoklipus, pat sižetiskas filmiņas.”

No savas pieredzes Anta jaunajiem pāriem iesaka – godinām savus vecākus, taču neaizraujieties ar garām un sirdi plosošām, vecākiem veltītām (īpaši, ja tām idejas esat smēlušies internetā) runām. Visticamāk, skanēs neveikli. Labāk pasakiet nedaudzus, bet patiesi sirsnīgus vārdus – jūsu pašu izjustus un pārdzīvotus, jo tikai jūs patiešām labi pazīstat savus vecākus un zināt, kas viņiem sagādātu prieku. Tāpēc nav arī iespējams dot nekādus standarta ieteikumus, ko dāvināt vecākiem.

1. Kādam digitālais fotorāmītis, kas ir iecienīta dāvana tuviniekiem, liksies banāls, bet citiem tas sagādās patiesu prieku; kāds no sirds priecāsies par jaunā pāra pašrocīgi darinātām dāvanām, bet citam svarīga būs gan dāvanas materiālā vērtība, gan praktiskais izmantojums.
2. Dažās idejās Anta tomēr dalās – atkarībā no jaunā pāra iespējām dāvana vecākiem var būt kopīgi izmantojams sporta vai brīvā laika pavadīšanas inventārs, tuvāks vai tālāks ceļojums, biļetes uz kādu koncertu vai izrādi (tā var būt arī laba kopīga dāvana līgavas un līgavaiņa vecākiem, lai, visiem kopā apmeklējot pasākumu, tiem būtu iespēja labāk iepazīties).
3. Jebkuru dāvanu var interesanti apspēlēt – piemēram, dāvinot līgavas vecākiem kādas virtuves ierīces, var teikt, ka tās palīdzēs aizstāt zaudēto palīdzi mājas darbos, inventāru atpūtai un sportošanai – ka tas veicinās labu fizisko formu gaidāmo mazbērnu auklēšanai un tamlīdzīgi.
4. Dāvana var būt arī pulkstenis, pildspalva, glāzes vai kāda rotaslieta ar gravējumu, krūzītes ar jūsu foto.
5. Ja vecāki vai vecvecāki ir dārzkopji, tas var būt rozes stāds kāds cits augs. Bieži līgavas vai līgavaiņa vecāki vairs nav kopā kā pāris; tad, protams, arī dāvana ir katram sava.

Ja ir nojausma, ka abu pušu vecāki salīdzinās saņemtās dāvanas un varētu justies mazāk novērtēti, godinām savus vecākus, un, pēc iepējas pasniedzot vienādas vai līdzīgas dāvanas. Un neaizmirstiet par ziediem mammām un vecmāmiņām (tos gan pasniedz jau pirmajā kāzu dienā)!

Vēl Anta iesaka atcerēties, ka dāvana nav obligāta; apdāvināt vecākus nav jaunā pāra pienākums, bet gan tikai viņu pašu vēlme pateikties sev tuvākajiem cilvēkiem. Ja kādu iemeslu dēļ attiecības ar vecākiem jau gadiem nav veidojušās tuvas un sirsnīgas, tad arī kāzās liekuļot nav vajadzības.

Bet, ja savā laimīgākajā dienā no sirds vēlaties pateikties vecākiem, centieties parūpēties, lai viņi nebūtu pār mēru noraizējušies par praktiskām lietām, bet justos ērti, brīvi un varētu šo dienu ar prieku izbaudīt.

Godinām savus vecākus: Kāzu dāvanu piedāvājumi

Foto: LINDA LAUVA

Raksta autore: LIENE PĀLĒNA