VIŅŠ. SARUNA. VIŅA

  „Tava roka aizmigs uz mana pleca. Mans plecs vēl nekad nebūs bijis tik laimīgs un silts.” Mēs satikāmies, lai sarunātos. Runāja mūsu acis, mūsu rokas, mūsu klusuma pauzes, mūsu vārdi, mūsu ķermeņa valoda. Tā bija saruna kā notikums. Ne sarakste, ne čats, ne īsziņa. Saruna! Īsta, dzīva, personiska. Kā pirmajos randiņos, kad acis aumaļām…