MĀKSLA PIEDOT. SEV UN OTRAM

MĀKSLA PIEDOT. SEV UN OTRAM

Sāksim ar to, ka piedošana nemaz nav tik viegli sasniedzams panākums vai atslēga uz mieru. Nākas ļoti piepūlēties, kad tiec patiesi sāpināts.

Piedot un smaidīt pretī tā, it kā nekas nebūtu bijis

Tādēļ vēlos pastāstīt savu pieredzi līdz piedošanas mākslai. Pats galvenais, uz ko es gribētu vērst uzmanību, runājot par piedošanu, ir piedošana sev, un uz to, ka, esot mierā ar sevi, var piedot arī attiecībās.

Atceros, kad mācījos vēl 9.klasē, mūsu skolas bibliotēkā strādāja sieviete, kura bija kā guru daudziem skolēniem. Ne jau tāpēc, ka tiem patika, jo labi mācēja apieties ar viņiem, bet tāpēc, ka viņai piederēja ārkārtīgi milzīga gudrības bāze un pieredze. Reiz es pie viņas devos pēc grāmatas. Īstenībā bieži grāmatu nemaz nevajadzēja, bet satikt viņu un jautāt pēc padoma gan bija nepieciešams. Citreiz atkal, ņemot grāmatu, viņa pačukstēja man, ko jūt mani redzot.

Šajā reizē, kad, atnākusi grasījos ņemt ķīmijas 9.klases grāmatu, viņa pajautāja man: “Kā iet?”

Nevilcinoties es pastāstīju pirmo, kas man tajā brīdī sāpēja sirdī. Neviena cita bibliotēkā nebija. Klusums… Saruna par attiecībām, un es viņai teicu: ” Sen it kā jau esmu piedevusi  tam cilvēkam, kas mani sāpināja, bet vēl joprojām kaut kas šajā visā man neliek mieru.

māksla piedot sev un otram Ieva Florence
Foto: DAGMĀRA LEGANTE

Un es nezinu un nevaru saprast, kas īsti.” Viņa man atbildēja: “Pirms kādam varētu piedot, mums jāpiedod sev pašiem.

Varbūt tu, Ieva, nemaz neesi tā pa īstam šim cilvēkam piedevusi?”.

Ieteica pamēģināt metodi, kas varētu vest uz pareizā ceļa, kas mani iedrošinātu iepazīt piedošanas burvību. Viņas vārdi: “Lūdz piedošanu sev, skatoties spogulī! Sākumā būs grūti, bet nepadodies. Skaties uz sevi, kā uz citu cilvēku, un lūdz, kamēr jūti, ka esi sev piedevusi.”

Saņemot šādu ieteikumu un padomu, es neaptvēru, ka kādreiz to mēģināšu darīt. Nevarētu teikt, ka neticēju, ka man no tā kas izdosies, bet atliku uz vēlāku laiku, kā mēs to bieži mēdzam darīt ar mūsu dzīvi un attiecībām ar mums svarīgiem cilvēkiem. Bet nepagāja gan ilgs laiks, manu sirdi vēl aizvien mocīja tās attiecību sāpes, ko izjutu un nesu līdzi sev kā pelējuma sēni.

māksla piedot sev un otram Ieva Florence
Foto: DAGMĀRA LEGANTE

Tad es beidzot biju gatava, lai mācītos piedošanu.

Tas nebija viegli un pirmajās reizēs man nemaz nesanāca. Bet ar katru nākamo un nākamo reizi es vairāk apjautu piedošanas spēku. Katru reizi, lūdzot piedošanu sev, es pieņēmu sevi tādu, kāda esmu. Man palika daudz vieglāk ap sirdi, un drīz jau arī piedot bija patiesa darbība, ne tikai vārdi manā galvā. Enerģija strāvoja un pēc ilgāka laika, piedodot sev dažādas dusmas, bailes, nevarēšanu, alkas pēc sapņiem – nepiepildītiem mērķiem, es sajutu mieru sevī. Tādu mieru, ka gribēju piedot arī sev nodarītās attiecību nedienas un likstas. Raudāju un smējos, bet caur to visu vārds “piedodu” un domas par otru, kam jāpiedod, nāca patiesi, nepiespiesti.

māksla piedot sev un otram Ieva Florence
Foto: DAGMĀRA LEGANTE

Un, kā minēju – piedošana vairs nebija tikai vārdisks apliecinājums, ka viss tagad labi, bet darbība sajūtās – brīvs un pacilājošs miers. Nedienas un sāpes kļuva par vieglu atskatu uz pieredzi, un šī pieredze iekrāsojās gaišākās krāsās. Kā teiktu ar latviešu tautas dziesmas vārdiem: “Liku bēdu zem akmeņa, pāri gāju dziedādama!” Ar tīru sirdsapziņu, nenesot līdzi smagumu.

Attiecībās ar sevi, tāpat, kā ar otru, ir jāiegulda darbs. Pēc piedošanas sev es varēju piedot arī otram un vēl citiem, un – no visas sirds. Vairs nekad nepārcilājot pārinodarījumus vai pāri nodarīto. Kā tas nākas? Esmu līdz šim par to daudz domājusi. Un patiesi – tā dēļ, ka mēs esam dažādi pieredzē, raksturā, audzināšanā, daudz ko skatām no sava skatu punkta, kas mums liek izdarīt secinājumus – citreiz tādus, kas nāk par labu mums, citreiz nē.

māksla piedot sev un otram Ieva Florence
Foto: JĀNIS ŠKAPARS

Un bieži mēs paši izdomājam to, kā nav cilvēkos un tad paši tajos esam vīlušies!

Bet, vai patiesi viņos vai tomēr sevī? Un te no visas sirds gribu teikt, ka viss sākas no mums pašiem. No mūsu attiecībām ar sevi. Kā es sevi redzu, vai mīlu, vai cienu? Un, arī vērojot, sekojot līdzi attiecībām, pierādās, ka tā, kā mēs redzam sevi, redzam arī citus cilvēkus mums apkārt un tā bieži veidojam attiecības ar viņiem.

māksla piedot sev un otram Ieva Florence
Foto: JĀNIS ŠKAPARS

Piedošana ir māksla jeb māksla ir piedot. Dažreiz paiet gadi līdz piedodam, citreiz cilvēki nespēj kādam piedot ilgi. Bet jāatceras, ka galvenais mums ir dzīvot ar sevi mierā. Un mums būs jāsadzīvo ar sevi ilgi. Lai būtu miers un iekšēja laime, ir jāpiedod sev un citiem. Piedošana ir kā atveseļošanās no kā riebīga. Tā spēj dziedēt.

Sajūta, ka mums piedod, nav salīdzināma ne ar ko citu – tas ir liels atvieglojums. Un tā arī notiek, kad piedodam sev un otram.

māksla piedot sev un otram Ieva Florence
Foto: JĀNIS ŠKAPARS

Raksta autore: IEVA FLORENCE

Foto: DAGMĀRA LEGANTE, JĀNIS ŠKAPARS


Lasi arī: DRAUDZĪBA UN PĀRU ATTIECĪBAS

Vairāk rakstu šeit: IEVAS FLORENCES SLEJA