CEĻŠ PIE SEVIS KLUSUMĀ, SAGATAVOJOTIES LAULĪBAS DZIMŠANAI

CEĻŠ PIE SEVIS KLUSUMĀ, SAGATAVOJOTIES LAULĪBAS DZIMŠANAI

Es Viņu pirmoreiz satiku 2013. gada vasarā. Laikā, kad, izbaudījusi pirmās stabilās nostāšanās uz savām kājām, saņēmusi pirmās atzinības un publiskus novērtējumus par savu darbu, vairāk kā ar uzviju izpildījusi savu “piecgades plānu”, …nesajutu to, ko gaidīju ienākam sevī. Gandarījums – tas izpalika. Pagāja garām. Nomaldījās. Pievīla.

Un es sāku izzināt iemeslus, pētīt sevi, meklēt man tobrīd vēl nezināmo lielumu dzīves piespēlētajā vienādojumā.

Tā es uzgāju Elijas Namu un iepazinos ar Viņu. Ar meditāciju. Man tobrīd bija 24 gadi.

Ramona [mākslas zinātniece un bijusī Latvijas Kultūras ministre] Viņu satika pirms deviņiem gadiem. Jo tieši tik nesens ir laiks, kad meditācija ienāca mūsu dzīves telpā, kļuva aizsniedzamāka ikvienam, neatkarīgi no profesijas vai garīgās izaugsmes līmeņa.

“Tieši šajā laikā Juris Rubenis pirmais Latvijā sāka Lutera draudzes pagrabiņā pirmās kristīgās meditācijas nodarbības. Tas bija kaut kas ļoti radikāli jauns – stāsts un metode kā iepazīt “svešo” sevi un atrast/iegūt veidu, kā dzīvot šajā pasaulē, šajā konkrētajā realitātē. Kā pieņemt sevi un  realitāti tādu, kādi esam.

Tajā pat laikā iznāca izdevniecības “Zvaigzne” izdota maza grāmatiņa “Ievads kristīgajā meditācijā” – autors ..Juris Rubenis. Tajā koncentrētā veidā varēja izlasīt par to, kā meditēt, kāda iekšēja disciplīna izkopjama, un to,

cik garš un sarežģīts ceļš ir- ceļš pie sevis klusumā.”

Kādēļ gan kādam varētu būt nepieciešamība…. klusēt? Vēl vairāk, kā jelkāda klusēšanas prakse var atrisināt dzīves problēmas, palīdzēt rast piepildījumu laulības dzīvē vai atbrīvot no divu mijiedarbībā esošu siržu saspīlējumiem?

Brīdī, kad mēs savas dienas laikā apsēžamies vai apguļamies, mūsu prāts teju nekad nekļūst mierīgs vai kluss – gluži pretēji – tas centrifūgas ātrumā griežas te pagātnē, te nākotnē, pieķerot klāt arī drupačas no esošā brīža.

Tādā troksnī un darbīgumā mēs nespējam sadzirdēt paši sevi.

Mēs nemitīgi raizējamies; teiksiet,- dzīve taču tāda ir?! Bet vai mēs nepasludinām par ļoti svarīgām un neatceļamām lietas un problēmas, kas nāk un iet, kas pēc mēneša vai gada sen būs aizmirstā zūdībā un, ja tiks pierakstītas, vēlāk mums pašiem šķitīs svešas vai, kas zina,- sīkas un uzjautrinošas?

Kā atsacīties no šī prāta radītā vāveres riteņa? Pirmais, ko, visticamāk, izmēģinājis ir ikviens, kas domā, ir – cīnīties ar domu vējdzirnavām. Diemžēl, tā ir cīņa, ko vēl nav uzvarējis neviens. Pat vēl vairāk,- šādi pūliņi dod tām vēl vairāk enerģijas, lai grieztos ar dubultu sparu.

Iespējams, īstā atbilde ir prasmē tās ignorēt. Nepievērst uzmanību, ļaut tām brīvi nākt un iet, uzmanību vēršot uz svarīgāko. Uz savu dzīvi, dzīvību, savu ķermeni un tā dzīlēm.

Sajust, ka ķermenis nav vienkārši tāds “fiziskās pasaules elements”, kam esmu pakļauts; kas jāpaēdina, jāizgulda, jāapģērbj, jānomazgā, kas dažkārt traucē vai kaitina mūs.

Sajust, ka tam piemīt sava gudrība un smalka intuīcija, kurā ieklausoties, mēs varam labāk sajust savas vajadzības un gudri izmantot tā dāvātās iespējas.

Dzīves pirmajā daļā mēs visi dabiski esam vērsti uz ārpusi – uz pasaules iepazīšanu, saprašanu un savas vietas izcīnīšanu tajā. Mēs iegūstam draugus, mācāmies skolās, augstskolās, veidojam attiecības, realizējam profesionālus izaicinājumus, ceļojam – tēlaini izsakoties – būvējam savas dzīves kuģi, cik spēcīgu, lielu un skaistu vien spējam. Un brīdī, kad jūtamies gana droši par savu kuģi; tā spēju kuģot dzīves ūdeņos un pārciest visasākās vētras, tas, beidzot ielaists ūdenī,…acumirklī sagāžas. Jo esam aizmirsuši par ĶĪLI. Par skolā mācīto tik loģisko un vienkāršo fizikas likumu – jo lielāks ir Tavs kuģis un plašāks tā klājs, jo lielākai jābūt tā iegrimei un dziļākam – tā ķīlim. Tāpat ir ar mums.

Jo lielāka, aizraujošāka, piesātinātāka ir mūsu dzīve, jo lielākos dziļumos pieprasīs peldēt mūsu dvēsele.

Lūk, arī atbilde, kādēļ.

Meditācija, manuprāt, ir viens no efektīvākajiem, drošākajiem un, jā, vēlāk arī – skaistākajiem – ceļiem pie sevis – uz savām dzīlēm.

  • Lai spētu veidot patiesas, dziļas un gudras attiecības ar savu dzīvesbiedru, nepieciešams atrast sevī gultni šim dziļumam un neizsmeļamo dzīvības aku, kurā otrs allaž radīs veldzi.

Būtiskākais, kas jāatceras, uzsākot būšanu tagadnē, ir – šajā praksē nepastāv kļūdas, un – nav neveiksmīgas meditācijas.

Pat haotiskākā, domām un satraukumiem pārblīvētākā piecminūte ar sevi šeit, šajā mirklī, ir daudz vērtīgāka nekā lēzena dreifēšana nekurienē.

  • Un vēl – neviens to nevar un nevarēs izdarīt tavā vietā. Tikai tu pats, reizi no reizes, minūti no minūtes, mēnešiem, pat gadiem ilgā procesā vari izsist savas ikdienības, prāta un egoistiskās dabas izaudzēto kultūrslāni, atklājot zem tā vēl nesatikto sevi, gluži kā dzidrais upes ledus mums atklāj veselu dziļuma pasauli, kas dzīvo zem tā ziemas vāka. Un spēt šos atklājumus veikt arī savos līdzcilvēkos, ģimenes locekļos un draugos –

aiz viņu runām, darbiem, rosīšanās un aiz jūsu savstarpējas nesaprašanās, aiz pārpratumiem un klusēšanas sastapt tur dusošo un pacietīgi gaidošo būtni.

“Jāsaprot, ka tas būs garš, sarežģījumu un arī iekšēju gandarījumu pilns ceļš, ko var salīdzināt ar veidu, kā jaunpiedzimušais laika  gaitā apgūst pasauli. Meditācija nostiprina raksturu. Iesākumā jāizcīna gana smaga cīņa ar ikdienišķām domām, kas uzbrūk tavai vēlmei būt no tām brīvam. Tikai soli pa solim, ievērojot šo disciplīnu – savas iekšējās pasaule higiēnu – no reizes uz reizi, pa vienai sekundītei, tu sāc savās iekšējās izjūtās atsvabināties no steidzīgās sadzīves atgādinājumiem un klātesamības tevī.” [Ramona]

  • Saderināšanās laiks īpaši līgavām visbiežāk ir plānošanas, skaitļošanas, meklēšanas un organizēšanas darbu piesātināts. Ideju un cerību koncentrāts. Lai jūsu elpas ceļš jūs gudri vada turp, kur mājo visas atbildes un nesatricināms sirdsmiers.

Tad laulības dzimšanas brīdis būs spēcīgs atspēriena punkts. Ievads ilgam un auglīgam turpinājumam, kas savas saknes dzen mūsu acīm neredzamos, bet pašu uztaustītos dziļumos.

p.s. Par to, kā saglabāt apņēmību, kur rast izturību meditācijas ceļa sākumā, kā arī, kādi ir būtiskākie un skaistākie attiecību ieguvumi un pārmaiņas, ko nes šī prakse – kādā no nākamajām reizēm. Jo sakāmā ir gana.

Raksta autore: Dārta Daneviča

Foto: publicitātes