Bērna ieņemšanas grūtības ir delikāts jautājums, par kuru būtu jāvairo izpratne un jāmācās runāt ar iejūtību gan pārim savā starpā, gan ar apkārtējiem.

Vērtības, kas mums ieliktas no mūsu vecāku ģimenes, draugu un paziņu pieredze, sabiedrības normas un uzskati – tas viss ietekmē mūsu personīgās reproduktīvās izvēles. Vērojot, kā draugi un bijušie klasesbiedri kļūst par vecākiem, pāris, kuram vēl nav bērnu, ņem par piemēru citu pieredzi un uzdod sev jautājumu, vai viņiem pašiem gribētos kļūt par vecākiem. Sapņo par to un iztēlojas sevi jaunajās lomās. Tomēr mēdz gadīties tā, ka kaut kādu iemeslu dēļ neizdodas tikt pie bērniņa vai arī šis ceļš izrādās daudz sarežģītāks, nekā tas varētu šķist.

Grūtniecības tēma ir ārkārtīgi intīma un trausla. Pat iekšēji savā starpā daudziem pāriem ir to ļoti grūti apspriest, nemaz nerunājot par šīs tēmas iznešanu publiski. Kāds no partneriem varbūt nemaz nevēlas bērnus vai arī nespēj tos radīt fizioloģisku apsvērumu dēļ, un pārim ir nepieciešams laiks, lai tiktu galā ar sarežģītajām jūtām, kas rodas šajā sakarā.

Šajā rakstā vēlos vērsties pie tiem, kuri cenšas, taču nekā neizdodas tikt pie bērniņa, un pie tiem, kuri mīl uzdot jautājumu no sērijas: “Nu, kad tad beidzot jums būs mazulis?” Sākšu ar otrajiem.

Spiediens no apkārtējiem

Nereti pāri, kuriem nav bērna, izjūt lielu sabiedrības spiedienu. “Kad tad jūs mums dāvāsiet mazbērnus?”, jautā vecāki. Vai arī draugi: “Ātrāk papildiniet ģimeni! Kopā audzināsim bērnus, brauksim ceļojumos!” Ja pārim nav bērnu, viņi var izjust vainu pret saviem vecākiem, kuri noveco, kā arī izolāciju no saviem draugiem, kuriem ir bērni un kuriem ievērojami mainās vērtības un intereses. Ceļi šķiras un pārim, kuram nav bērniņu, tas var būt neiedomājami liels pārdzīvojums.

Bieži vien kļūšana par vecākiem ir saistīta ar daudziem sapņiem un tālejošiem dzīves plāniem. Tāpēc brīdī, kad pāris apzinās, ka tas neizdodas vai arī ceļš uz to nebūs tik vienkāršs, tas var nozīmēt arī šo daudzo sapņu sagrūšanu.

Netaktiskos jautājumus par bērniem nevajag uzdot nekad un nevienam, tam būtu jākļūst par tabu.

Daudzkārt tas tiek piesegts ar labvēlīgiem nodomiem vai arī uzdots aiz ziņkārības, taču jāsaprot, ka šis jautājums var ārkārtīgi sāpināt. Mēs neko nezinām par to, cik daudz laika pāris, kuram nav bērniņa un kurš, no malas skatoties, izskatās laimīgs un bezrūpīgs, ir pavadījis, cenšoties kļūt par vecākiem. Cik daudz elles apļus šis pāris jau ir izgājis. Cik daudzus tūkstošus reižu viņiem par atbildi ir nācies smaidīt un atjokot, lai gan patiesībā ir gribējies raudāt aiz izmisuma.

To nevajag jautāt un tādējādi kāpt citu cilvēku dvēselēs un gultās. Jāmācās pieņemt citus tādus, kādi viņi ir, neuzspiežot noputējušus sociālos stereotipus. Tie ir jūsu draugi, paziņas, kaimiņi, radinieki, galu galā, jūsu bērni, kuriem nav bērnu. Tas ir pāra statuss, kurš neprasa paskaidrojumus, attaisnojums un, vēl jo vairāk, žēlošanu. Kamēr viņi nav lūguši palīdzību, nav jāsteidzas “izdarīt labu darbu” ar uzbāzīgiem piedāvājumiem un iztaujāšanu: “Varbūt jums ieteikt kādu ārstu (zāles, dziednieku, pūšļotāju)?”

Mēdz būt tā, ka grūtniecība pārtrūkst pirmajās nedēļās, kad vēl nav redzams vēderiņš. Un tie pāri, kuri savu personīgo apsvērumu dēļ ir pieņēmuši lēmumu nevienam neteikt par grūtniecību, ir spiesti pārdzīvot savu zaudējumu vientulībā. Ja pieļauj, ka tas nenotiek pirmo reizi, var tikai iztēloties, kāds trieciens viņiem ir “nevainīgais” jautājums: “Vai jūs it nemaz negribat mazuli?” Pētījumi rāda, ka ikvienu neveiksmīgu mēģinājumu sieviete pārdzīvo kā bērna zaudējumu. Un ne visi ir gatavi pārdzīvot daudzus zaudējumus dēļ neskaidra rezultāta nākotnē.

Tāpat ne visi ir gatavi adoptācijai. Jo šajā gadījumā visaugstāk stāv tā cilvēka (bērna) intereses, kurš tiek adoptēts. Realitāte var ievērojami atšķirties no tās bildes, ko ir uzzīmējis pāris, uzņemoties atbildību par bērnu. Pāris var saskarties ar grūtībām, kurām nav gatavs. Ir sāpīgi redzēt, ar cik daudz pārbaudījumiem ceļā uz adopciju saskaras ģimenes.

Taču, no otras puses, šie pārbaudījumi tiem pāriem, kuri tomēr nav gatavi adoptācijai, parāda, ka tas nav viņu ceļš. Lai kādu izvēli pāris izdarītu, tā ir viņu izvēle. Nav pareizā ceļa, nav pareizā padoma, ir tikai pāra personīgais ceļš un tajā viņiem vairāk par visu ir nepieciešams draugu, tuvinieku un arī sabiedrības atbalsts.

Pāri, kuriem neizdodas kļūt par vecākiem, vai kuri nevēlas tādi būt

Izvēles brīdī ir ļoti svarīgi nodalīt sabiedrības spiedienu no personīgās vēlmes tikt pie bērniņa, kas ir balstīta uz vīrieša un sievietes personīgajām vērtībām. Konsultējot esmu saskārusies ar situāciju, kad kliente jūt lielu vainas apziņu par to, ka viņai fizioloģisku iemeslu dēļ neizdodas tikt pie bērniņa, taču padziļinātu sarunu gaitā atklājās, ka kļūt par māmiņu nav viņas personīgā vēlme, bet gan spiediens, ko viņa sajūt no apkārtējās vides, pieņemot, ka normāla ģimene ir tikai tad, ja pārim ir bērns.

Ja jūs esat pāris, kuram nav bērnu, neuzskatiet sevi par nepareiziem un nedomājiet, ka kāds jūs par tādiem uzskata. Vislabāk ir vispār nedomāt par cilvēkiem apkārt, netērēt tam savus spēkus – ne tam, ko viņi saka, ne tam, par ko sačukstas jums aiz muguras, ne tam, ko no jums sagaida. Šo cilvēku gaidas un iedomas par to, kas ir “normāla ģimene”, nav nekāda sakara ar jums. Iet pie citiem ar savu mērlenti – tas ir kā piedāvāt palietot savu apakšveļu – ņem, uzvelc, man ir ļoti ērti, arī tev būs labi. Taču šie mēri nav domāti jums. Jums ir savs stāsts, savs ceļš, sava pieredze ceļā uz kļūšanu vecākiem.

Meklējiet tos, kuri ir gājuši līdzīgas takas – viņi kā neviens saprot, kam jūs ejat cauri. Nenoslēdzieties savu sāpju vientulībā kļūdainas kauna sajūtas dēļ. Lūdziet atbalstu, ja tas ir nepieciešams, un nebaidieties sev atzīt, ka jums tas ir vajadzīgs. Izvēlieties būt starp siltiem un pieņemošiem cilvēkiem un pārtrauciet komunikāciju ar tiem, kuri uzliek diagnozes pēc ārējā iespaida un stāsta jums, kāpēc ar jums notiek tas, kas notiek un kāpēc jūs to esat “pelnījuši”. Jūs šīs sāpes neesat pelnījuši – jūs ne pie kā neesat vainīgi.

Jums ir tiesības iet līdz galam un censties tik ilgi, cik uzskatīsiet par vajadzīgu. Un tieši tāpat jums ir tiesības padoties un pārtraukt centienus. Lai ko jūs izvēlētos, tas neko nepasaka par jums kā par cilvēku vai par pāri. Tas saka tikai to, ka šobrīd jūsu izvēle ir tāda.

Jāapzinās, ka ikviena cilvēka dzīvei un pieredzei ir nozīme, neatkarīgi no tā, vai cilvēkam ir bērni, vai nav. Būt par mammu vai tēti var dažādos veidos un asinsradniecība nav vienīgais ceļš uz šīs lomas pildīšanu.

Raksta autore: attiecību mentore Zane Ozoliņa