Sens un emocionāli piesātināts kāzu rituāls, kas simbolizē pāreju no jaunas meitenes un puiša statusa laulāto kārtā – tieši tāda ir mičošanas tradīcijas nozīme. Jau izsenis mičošana ir īpašs brīdis kāzās, ko mūsdienu pāri gan bieži vien variē – papildina, maina ierasto vai pat pilnībā aizstāj ar ko citu, piemēram, laiku sev diviem vien, kas tik piesātinātajā kāzu dienā mēdz pietrūkt. Ieskatāmies – kādas ir mičošanas tradīcijas un ko likt vietā, ja tradīcijas jums neiet pie sirds un vēlaties pieredzēt autentiskas un unikālas kāzas.
Mičošana ir kāzu oficiālās daļas noslēgums, ko mūsdienās kāzu rīkotāji iesaka veikt ne vēlāk kā plkst.22 vakarā, bet iepriekš mičošana ir rīkota pat pusnaktī – pie ugunskura vai sveču gaismā. Senie latvieši mičošanai nakti gan neesot gaidījuši – mājas soli pie lopiem tā vai tā bija jādara un laikus jāceļas. Pēc mičošanas jauno pāri aizvadīja uz klēti gulēt.
Piemērotākā laika izvēli ieteicams apdomāt, jo mičošana nav nekāda ballīte, bet gan tradīcija, kas pelnījusi pietāti. It īpaši būtiski mičošanu ieplānot ne tik vēlu, ja kāzās tiek lietots alkohols un paredzams, ka vakarpusē viesi būs mazliet iereibuši. Turklāt, ja viesos ir vecāki cilvēki, vecvecāki, kam garā kāzu diena ir izaicinājums, agrāk rīkota mičošana ļaus arī viņiem izbaudīt šo svētīgo rituālu.
Senāk, kad latvieši vairāk dzīvoja laukos, nekā pilsētā, kāzas jeb vedības izvēlējās svinēt rudenī, kad lielākie darbi bija apdarīti un jaunā vasaras un rudens raža ievākta – tas bija praktiski piemērotākais un turīgākais gada laiks, kad precēties. Bija arī vecmeitu ballītes vecmāmiņa – līgavas pirts rituāls, ko mūsdienu apzinātās līgavas atkal labprāt ceļ saulītē, aizstājot neprātīgo ballēšanos ar ķermeņa un dvēseles attīrīšanos un stiprināšanu mūsdienīgā garīguma izpratnē pirms ieiešanas jaunajā lomā.
Pirms uz kāzu skatuves parādījās līgavas plīvurs, latvietes vilka vainagu. Līgavas ziedu vainaga vai kroņa nomaiņa pret aubi, sievas cepuri vai lakatu simbolizē viņas pāreju sievas kārtā, kur ir cita atbildība un pienākumi, kā arī gods.
Mičošanas rituālu pavada dziesmas, kuras, ja ir vēlme sajust latviskās tradīcijas, dzied pieaicinātā folkloras kopa. Tautas dziesmu pavadībā mičošanas rituāls kļūst arī par priekšnesumu viesiem – it īpaši tas aizrauj pārus, kuros viens no jaunlaulātajiem ir ārzemnieks, līdz ar to šī ir iespēja iepazīstināt ārzemju viesus ar latviskām tradīcijām.
Pazīstamākā suitu mičošanas dziesma:
“Ko gribi, māsiņa?”
Par gadu aizgāju rozīti raudzīt,
Vai auga diža, vai zied grazni.
Norāvu ziediņu, pin vainadziņu,
Svētrītu tecēju baznīcej.
Satiku tautieti kumeļu jūdzam,
Tautietis prasīja: Dod vaiņadziņu!
Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
Vai gribi, es došu rudzim sēklu?
Negribu, negribu, tas man pašai.
Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
Vai gribi, es došu kviešim sēklu?
Negribu, negribu, tas man pašai.
Ko gribi, māsiņa, par vaiņadziņu?
Vai gribi, es došu lin arājiņu?
To gribu, to gribu, tas man nava.
Mičošanas rituālajās darbībās izmanto arī materiālās vērtības, kas pazīstamas jau izsenis – lina dvieļus, vilnas segas, villaines, krāsainus lakatus, kas aktuāli pāra novadā – vai tā būtu Kurzeme vai Latgale vai cits novads.
Mūsdienīgas kāzas bieži ir bez alkohola klātbūtnes, turklāt mičošanas tradīcijai mākslīgi radīts reibums nudien nepiestāv. Mičošana ir auglības ceremonija, kurā pasākamies pagātnē gūtajam un izsakām manifestāciju par nākotni.
Alternatīvi mičošanas rituāli
Ja vien esat tam atvērti, mičošanas rituālu var pielāgot jūsu autentiskajai pasaules izjūtai, tradīcijas apvienojot ar citiem jums svarīgiem elementiem. Vai arī – aizstāt to ar citiem rituāliem vai aktivitātēm. Viena no ieteicamākajām versijām – apzināti ieplānot laiku divatā, kas, visticamāk, intensīvās kāzu dienas laikā būs pietrūcis.
Latviskās tradīcijās ieturēta mičošana vai unikāli rituāli – jebkas, ko izvēlēsieties, piešķirs kāzu dienai un jaunajam dzīves posmam spēcīgu simboliku. Kā to veikt – tā ir pāra privāta izvēle. Būtiskais ir tajā, kādas sajūtas un nozīmi šiem rituāliem piešķirat.
Raksta autore: Ieva Simanoviča