Skatos pa logu, visa zeme tiek klāta balta, auksta un skaista. Mēs vairs neredzam, kas noris uz zemes, zem sniega. Pieņemam, ka laiks apstājas. Ziemā ir tāda sajūta, ka sniegs samīļo tevi pašu, problēmas zūd, mēs koncentrējamies uz labo un, biežāk kā jebkad, skatāmies uz augšu.

Man ziema ir mīļākais laiks, lai dziedinātu iekšējo nemieru. Jau 8 gadus es eju aukstās peldēs, un tieši ziemas ūdens aukstums mani uzrunā. Manas sakarsušās domas, dusmas, kas neliek mieru par pasaules netaisnībām, ka es tur neko nespēju darīt ar vārdu vai spēku. Asaras, kas laužas no manas dvēseles par katru bērnu, kurš cieš, par Māti, sievieti, par Tēviem, kuri ir labi, bet bieži nav vairs uz šīs zemes...

Kad es pieskaros aukstumam, manas asaras, šķiet, sasalst sniegpārslās un apsedz visas manas rētas.

Tad es jūtos viegli. Aukstā ūdens strāva manu prātu dara skaidru. Sniegs nomāc skaļumu, parādās vieglums. Un tad, pēc liela aukstuma, es sajūtu sirdī tik strauju siltuma avotu kā degošu sauli un vēl jo vairāk spēju novērtēt to, kas man ir dots - dzīvību un elpu! Un tad es atgriežos pie sevis no jauna, pie savas patiesības un pieredzes, kas ir tik liela kā aisbergs.

Tā galotni redz visi. Manas lielās pieredzes virsotne, kas stalta paveras no tāluma. Bet tas, ko maza daļa tikai nojauš, ir mana aisberga apmēri. Neviens nevar iedomāties un ieraudzīt to, no kā tas veidojies, kā tas audzis, kāds tam mērs, kāds ir šis stāsts. To sedz biezi tumšs ūdens, kur dziļumā pašu dziļumu neredzēt.

Vardarbība. Te manu nākamības domu laiks apstājas. Ienirstu tumšo ūdeņu dzīslās. šīs sāpes uz brīdi var remdināt tikai aukstums, bet tas neglābj no paša aisberga lieluma, ko slēpj liels daudzums ūdens.

Tik bieza kā dubļi, tik neglīta kā mēsli, tik kompleksa un sarežģīta ir šī tēma, kuru es gribētu sasaldēt un izšķaidīt lauskās kā nebijušu, bet tas nav iespējams. Tikai laiks, ilgs laiks, spēj kausēt aisberga daļas. Visvairāk tam palīdzētu siltāks ūdens.

Ir tik daudz, ko teikt, ka pat negribas runāt, jo nezinu, kā. Es nezinu, kā izstāstīt to, kas ir tik neglīts, sāpīgs, vēl joprojām šajā pasaulē eksistējošs. Bet mēģināšu rast liesmu, kas silda vairāk par sauli, kas tumšā laikā ir tik maz, jo zinu, ka vardarbības upuru ir vairāk, nekā mēs spējam iedomāties.

Esmu vardarbības skarta, to apzinos. Vai es to slēpju? Jā. Vai to daru apzināti? Jā. Izvairos par to runāt? Jā! Bet vienmēr man ir jautājums sev - kāpēc? Un arī tagad es sev uzdodu šo pašu jautājumu.

Es nevienam neatklājos. Manas rētas apklājās ar ūdeni katru reizi, kad es turpināju augt. Tā ir bijis vienmēr. Un ūdens ir slēpis manas augušās rētas.

Arī tagad, apzinoties to, kas pieredzēts dažādos posmos dzīvē, man ir kauns. Vienkārši par to, ka man ar ko tādu bijis jāsaskaras. Lai būtu konkrēta, tad izmiešana, pazemošana, fiziski spļāvieni sejā. Esmu uz savas ādas izbaudījusi, kā man iesit sveši cilvēki, sākot no bērnu dārza, tad vēlākos gados manā darba vietā. Esmu pieredzējusi seksuāla rakstura uzmākšanos no vīriešiem savā darba vietā un citur.

Es esmu bijusi izsmieta, nospiesta, aprunāta, ķidāta un redzējusi vardarbības briesmas savā priekšā, kad kāds kādu vēlas nosist līdz nāvei, draud, psiholoģiski pazemo un tā tālāk.

Manuprāt, tas, kāpēc par vardarbības sekām un par pašu vardarbību nav nācies daudz runāt, ir fakts, ka aisberga apmēri slēpjas ūdens dzelmē - sabiedrībā, kura kā ūdens apslēpj vardarbības lielos apmērus. Sabiedrība, kas novēršas no neglītā, skaļā, uz āru tik redzamā, sāpīgā. Sabiedrība, kas ļauj ļaunumam noslīkt, par to negribot dzirdēt.

Mēs cildinām sāpīgus brīžus vēsturē, bet no sasistas sievietes sejas novēršamies. Bērnus, kuri kliedz pēc palīdzības, izliekamies nedzirdam. Mēs cildinām augstu klasi mākslā, bet tikai retais runā, pēcāk saņemot sabiedrības neizpratni.

Jā, mēs dzīvojam ļoti neglītā cilvēku pasaulē, baisā, skarbā, karstā un tik stīvā. No laika, kad bija normāli runāt fiziskā valodā, vienam otru ietekmējot gan fiziski, gan morāli, nav pagājis ilgs laiks. Mēs vēl aizvien cenšamies nenoslīkt vecvecāku pieredzē. Mēs, mūsu vecāku bērni, mēģinām ievilkt elpu, pēc iespējas vairāk, dziļāk, lai ilgāk varētu zem šī ūdens spiediena izturēt.

Viss šis tumšais ūdens, kas slēpj aisberga apjomu, - sabiedrība, mūsu vecāki, mūsu vecvecāki, kolēģi, draugi, kas var šo tēmu padarīt skaidru, redzamu, uzmanības vērtu, lai audzinātu sabiedrību citādāk. Mēs visi esam atbildīgi. Kāpēc mums vēl aizvien tik ļoti patīk sevi slīcināt dziļumā, kur mūs neredz un nedzird?

Un ir grūti, ja paši vecāki no sākta gala audzina, ka netīrā veļa nav jāmazgā publiski, jo smird. Patiesība vispār mūsdienās ļoti smird. Es, ja godīgi, nezinu nevienu cilvēku, kurš nemelo vai neizliekas. Vardarbībai kājas aug katru dienu, lai aizbēgtu no tiem, kuri par to runā.

Ik pa laikam parādās uzplaiksnījumi par vardarbības skartajiem.

Tas viss šķiet bezjēdzīgi, jo vardarbību kā tādu tas nesamazina. Un manā skatījumā nav jāmeklē atbildes rezultātā jeb pašā vardarbībā, bet gan tās saknē - pašā dziļākajā dzelmē. Kas ir tas, kas ļauj mums kā sabiedrībai tolerēt sišanu, iebiedēšanu un pazemošanu?

Par šo jautājumu mums būtu jādomā un skaļi jārunā! Ir jēga, ja uzdodam jautājumus un runājam par to, kas ir svarīgs, lai vairotu cieņu un mainītu uztveri pret cilvēku, indivīdu uz šīs Zemes. Saknes meklējamas ģimenē, mūsu audzināšanas shēmā, paražās, tikumos un netikumos. Un, manuprāt, te viss sākas - izglītošana, zināšanas, ko dod ģimene, ko dod valsts un katrs indivīds, kurš atbildīgs.

Mana pasaule ir ļoti nedroša vieta. šeit es vienmēr esmu jutusies viena. Es nevienam neuzticos. Es nevienam neticu. Tā tas ir, to neslēpju. šīs ir tās lielās sekas tam, kas ir ar mani noticis, ar ko es augu ikdienā. Un tādi mēs esam daudz.

Mēs nedraudzējamies, mēs esam viens pret otru. šādi es uztveru sabiedrību kopumā. Uzvar tie, kuri visvairāk spēj cīnīties, aiz muguras nolinčot, vissaldāk kādam smaidīt sejā. Un tas tā ir, jo mēs kā sabiedrība slēpjam šo neglīto patiesību.

Augot es allaž esmu baidījusies no visa, ko daru, bet nedarīt arī nav variants šajā dzīvē. Manī, paldies Dievam, ir spīts! Tas caur sāpēm liek man audzēt spēcīgāku garu, lai ietu tālāk. Jo, manuprāt, cita varianta, lai dzīvotu, nav! Man reiz bija moto: “Es piedzimstu viena un nomirstu viena. Visam, kas manā ceļā, vērtību piešķiru es pati. Ir svarīgi, kas ir manā dzīvē, kā es vadu savu dzīvi, nevis kāds cits no malas.” Ar šādu moto gāju visur, jo apzinājos, ka neviens, kurš dara mana pāri vai saka saldus vārdus, nevar mani izglābt tā, kā es pati sevi! Un tā sākās manas attiecības ar sevi.

Ieklausīšanās, visu notikumu apzināšanās, kaudzēm pierakstu par domām, jūtām, pieredzi, analīzes, kaudzēm vēstuļu tiem, kuriem kaut ko gribu teikt. Tas viss ik pēc laika tiek sadedzināts vai noglabāts, tad jūtos brīvāk. Un es spēju sevi piepildīt ar to, kas atpleš man spārnus dzīvot!

Es dzeršu tādu ūdeni, kādu to vēlos, nevis pārtikšu no tā, ko man dod citi. Ja es esmu ūdens, es varu izvēlēties, kādā formā ietilpt. Es varu izvēlēties, kādai man būt. Mans cietais pamats ir tik smags, ka bieži velk uz leju ļoti neglītās domās, bet es neļaujos, es tajos brīžos kā ūdens mēģinu būt citādāka. Tāda ir mana izdzīvošanas māksla.

Rakstot šo stāstu, ar savu nelielo pieredzi vēlos teikt: “Vardarbība, tā ir aisbergs. Mēs varam ar to cīnīties tikai sākot ar tās sakni. Pašu cilvēku, viņa sapratni par pasauli, jo palīdzēt citam citu nesist, nepazemot mēs varam, ja sevi darām gudrākus, viedākus, empātiskākus, saprotošākus. Tādus, kuros ir vērts ieklausīties, tādus, no kuriem sabiedrība vēlas ņemt piemēru.”

Un viens ir skaidrs - runāt vajag! Runāšana ir zelts, nevis klusēšana, kā tajā vecajā teicienā. Cilvēkam ir dota valoda, lai spētu izteikties un runāt par jūtām. Un neviens nav teicis, ka runāt vajag daudz; vajag pasacīt to, kas ir tā vērts!

Nevienam no mums nepatīk skatīties tumsai acīs, klausīties neglītajā, nepatīk skaļums un gaudas. Bet vajag būt arī tā, ka reiz mēs raudam par citu dvēselēm un tādējādi palīdzam sev pašiem kļūt par labākiem vecākiem savām atvasēm, par drošākiem pieaugušajiem sabiedrībā, jo liela daļa pieaugušo vēl aizvien ir bērni, kuri citādāk nemāk runāt, kā pazemot un sist, jo tā ir auguši paši.

Mums jāsāk pieņemt aisberga apmēri un jāapzinās, ka mēs katrs esam ūdens, kas aisberga lielumu slēpj, ūdens, kurā slīkst kāds, kuram vajadzīga palīdzība, ūdens, kas vienojoties ar citiem spēj radīt apvērsumu.

Raksta autore: Ieva Florence-Vīksne