Par seksu un seksualitāti tiek runāts gana daudz. Tomēr - kādēļ mums to vajag, un ko no tā iegūstam? Vai pazīstam savu ķermeni un protam tam sagādāt patiesu baudu? Un galu galā - kurš par to ir atbildīgs? Par to visu sarunā ar partnerattiecību un seksualitātes speciālisti, psiholoģi Kristīni Balodi.

Kāpēc par seksu un seksualitāti ir jārunā? Ko no tā iegūstam?

Iegūstam brīvību izpratnē par sevi niansētā veidā - ne tik daudz vienam otru atdarinot vai patapinoties pēc otra izveidota šablona, bet vairāk sajūtot savu individualitāti, autentiskumu, unikalitāti, lai pamazām iemācītos to nokomunicēt ārpasaulē, aizstāvēt un pārstāvēt sevi.

Ne vienmēr to, kas mēs esam, ir ērti un izdevīgi kādam citam pieņemt.

Izglītība, kā jebkurā citā jomā, ir spēka instruments. Jo mēs katrs esam zinošāks, izglītotāks, apzinātāks, stabilāks un lēnprātīgāks, jo mums ir vieglāk būt kontaktā un nepazaudēt sevi. It īpaši, ja runājam par sievietēm, kurām ir izteikta tendence pielāgoties vai mēģināt mainīt.

Tātad, jo vairāk mums zināšanu un sevis izpratnes, jo vieglāk novilkt robežas.

Jaunākie pētījumi pierāda, ka jo agrīnāk, jo labāk, ja bērni spēj nosaukt savus dzimumorgānus, ir apzinātāki par savām ķermeņa robežām, apzinātāki komunikācijas kultūrā, prot empātiski un iecietīgi izturēties pret otru cilvēku un izprot, kas pārkāpj otra cilvēka vai paša robežas. Tieši tāpat pieaugušajam, kuram šāda līgana, maiga un vecumposmam atbilstoša izglītība nav bijusi, nekas ļoti neatšķiras - mācāmies no jauna, kā tikko piedzimuši, - vispirms apzināties savu ķermeni, saprast, kur kas atrodas, kā tas jūtas, kā to sauc un kāda ir funkcija. Pamazām veidojas priekšstati un pārliecības - kā tas iederas konkrētajā kultūrvidē, laikmetā un priekšstatos, kuri īpaši skar dzimumorgānus un ar tiem saistītās izpausmes.

Bērni jau piedzimst seksuāli, nevis par tādiem kļūst astoņpadsmit gadu vecumā. Jo vairāk seksualitāte netiek atrauta no kopējās cilvēka attīstības un pilnveides, jo līganāk tā iegulstas un izpaužas. Jo vairāk to atraujam no sevis un stigmatizējam, noliekam atsevišķi un ik pa brīdim kā slēdzi vēlamies ieslēgt un izslēgt, - sākas katra individuālie un kolektīvie pārdzīvojumi sociumā, iracionālas bailes, aizspriedumi un nedrošība.

Esat teikusi, ka sievietei jāizglītojas, kā vadīt un lietot savus dzimumorgānus.

Ja mēs personību turam neziņas sprostā, tad grūti jebkurus izaicinājumus uzlūkot kā no vietas izkustināmus, nevis kā likteni, kas “mums ir lemts”. Reizēm mēdzam uzskatīt, ka vīriešu attiecības ar saviem dzimumorgāniem ir pārāk fiksētas un centrētas uz tiem, tomēr skatoties kopumā no veselīgas ķermeņa integritātes puses, vīriešu auditorijas kontakts ar saviem dzimumorgāniem ir krietni pieņemošāks un ieinteresētāks, mazāk piesaistīti idejai, ka dzimumorgāni ir  sliktāki nekā visi pārējie orgāni.

Sievietes saite ar saviem dzimumorgāniem nereti vairāk aktualizējas caur mātes lomu, caur to, ka mums ir jāieņem, jāiznēsā un jālaiž pasaulē bērniņi. Bet ka mūsu dzimumorgāni saistītos ar baudas, prieka un izziņas orgāniem? Ar kaut ko, ar ko veidot apzinātas attiecības, ko iepazīt un aprūpēt dzīves garumā? Piemēram, varam to salīdzināt ar to, kā kopjam savu seju vai mutes dobumu. Ja mēs par to no dzimšanas neliktos ne zinis?

Tieši tāpat ir ar iekšējiem un ārējiem dzimumorgāniem. Aizmirstam, ka olnīcas ir viens no dziedzeriem, kas ir atbildīgs par mūsu kopējās endokrīnās sistēmas labklājīgu darbību. Aizmirstam, ka novārtā pametot vienu no ķermeņa daļām, nozīmīgi ietekmējam visu ķermeni kopumā. Ne tikai fiziskajās izpausmēs, bet arī psihoemocionālajās, par ko mēdz liecināt gan hormonālie izaicinājumi, cik esam līdzsvarotas, priecīgas, gandarītas, harmoniskas, spējīgas uz pašregulāciju un pašnoteikšanos, nevis pakļaujamies savam emocionāli spiedīgajam stāvoklim. Līdz ar to daudz vairāk esam spējīgas pielāgot dzīvesveidu sev nepieciešamajam, nevis kaut kam, kas notiek ārēji.

Sākotnēji visiem ir dabiska sevis izzināšanas interese.

Protams. Un tad nāk dzimumaudzināšana - tā nesēdi, tā nestāvi, nerunā tik skaļi. Bērniņš piedzimst un mēs viņu automātiski ieliekam zilajā vai rozā kastītē. Mūsdienās vairs nav korekti runāt par striktu dalījumu, izejot no dzimumpazīmēm. Puikas audzinot, mēs stiprinām viņu fizisko kontaktu ar sevi, veicinām, ka viņi fiziski izpaužas. Meitenes jau no ļoti agrīna vecuma savācam uz iekšu. Ielokam visas kantītes, rišiņas un mēģinājumus paust savu individualitāti. Mēģinām smuki nogludināt un paslēpt, lai mēs visu laiku esam priecīgas, smaidīgas, neko negribošas, nevarošas un glābjamas. Uz to var paskatīties no līdztiesības viedokļa - kā iegriežam bērnu dzīves un kā iegriežas mūsu pašu dzīves, pateicoties dzimumaudzināšanai.

Joprojām valda milzu stereotips, ka vīrieši iekārei grūtāk spēj turēties pretī, savukārt sievietēm nepiemīt tik liela vēlme pēc seksa.

Mūsdienās jau vairs nav īsti korekti runāt par sievietēm un vīriešiem. Runājam par dažādām dzimumidentitātēm un fiziskajām dzimumpazīmēm un no tām izrietošajām tendencēm. Personības ar vīrišķajām dzimumpazīmēm daudz biežāk raksturos vajadzība atbrīvoties no seksuālas spriedzes, ievērojami ātrāka fizioloģiska un psiholoģiska reakcija uz seksuāla rakstura stimulu klātbūtni, iekāres un uzbudinājuma sinhronitāte. Personībām ar sievišķajām dzimumpazīmēm iekāres un uzbudinājuma procesi, kā vērojams, būs daudz vairāk atkarīgi no konteksta, brīvprātības principa un apzinātas seksuālās aktivitātes prioritizēšanas un vadīšanas. Piemēram, seksuālās aktivitātes intensitāte var būt saistīta arī ar hormonālu fonu. Varam runāt par divām dažādām seksuālās reakcijas izpausmes formām - aktīvo, gribošo un reaģējošo, kuras mūs visus raksturo un veido tendences, kā sajūtam savu seksuālo aktivitāti.

To var salīdzināt šādi - ja sieviešu kompānijā vienai vajag čurāt, iespējams, uz tualeti iesim kopā. Vai mēs vienmēr abas to darīsim, kaut arī abas aiziesim uz labierīcībām? Iespējams - nē. Tā reizēm der paskatīties arī uz vīrieša seksuālās darbības piedāvājumu.

Kādēļ noraidīt piedāvājumu, pat neiesaistoties darbībās, kuras varētu mainīt manu interesi.

Divi cilvēki reti kaut ko grib sinhroni. Protams, tas saistīts arī ar kopējo fonu, un reizēm ar izpildījumu. Tieši tāpat, kā izvēlamies dažādu ēdienu, tāpat seksuālo piedāvājumu izvēlamies dažādi - ja “ēdienkartē” vēl kaut kas ir, izņemot dzimumaktu. Negaidām viens no otra vienādu reakciju, mēs neesam sinhroni. Bet trūkst sadarbības kultūras. Ja es gribu uz kino, bet tu ne, jautājums ir - ko es gribu vairāk - uz kino, vai iet kopā ar tevi. Ja gribu būt vairāk kopā ar tevi, varbūt varu to pielāgot gājienam uz kino. Ja man vajag vienkārši izreaģēt seksuālo spriedzi, kas ne vienmēr ir saistīts ar vēlmi nodarboties ar partneru seksu, tad vēlams, ka par to runāju pirms notikuma, nevis pēc.

Pārpratumi un aizvainojumi rodas tad, ja nezinām nosacījumus, kuros tiekam ieaicināti situācijā. Neatklājam savas vajadzības, paļaujoties, ka nez kāda iemesla dēļ otrs tās uzminēs. Reizēm vienkārši viens otru neatbrīvojam no vajadzības piedalīties. Biežāk ir tā, ka negribam partneri tādā veidā, kā mums tiek piedāvāts. Iespējams, vēlamies savādāka veida seksuālo darbību - tādu, kas nav tik ļoti centrēta uz dzimumaktu.

Vai te nav runa par cieņu pret savu ķermeni?

Katrs pieaudzis cilvēks ir atbildīgs par to, kas ar viņu notiek. Līdz ar to otrs pieaudzis cilvēks nedara neko, kam otrs nav verbāli piekritis. Ja piekrītu iesaistīties, tad es pati esmu atbildīga par to, kas ar mani notiek. Nevis pēc tam teikt: “Tev jau neinteresē manas vajadzības.” Cik aktīvi pati esmu savas vajadzības pārstāvējusi, un tās neignorējusi, ja tās netiek ņemtas vērā.

Bieži vien sieviešu atbildes reakcija ir - bet tad jau mums vispār nekad nekā nebūtu, jo manas vajadzības otram neinteresē. Tad ir jāvar pašai pieņemt skaudro lēmumu - visu šajā dzīvē, bez ieguldījumiem, dabūt nevaru. Iespējams, ja ilgstoši pie šī partnera nāku ar savu iniciatīvu, vajadzībām, uzstādījumiem, sadarbības piedāvājumu, bet manas vajadzības netiek ņemtas vērā, tad pieņemu lēmumu ar šo partneri ar seksu nenodarboties.

Ir skaudrā vēstures palieka - līdz šim sievietes labsajūta un bauda, klātbūtne seksuālajā darbībā nevienu īsti nav interesējusi. Vēsturiski seksuālā darbība bijusi vairāk orientēta uz vīrieti. Informācija par sieviešu dzimumorgāniem pilnā apmērā ir parādījusies salīdzinoši nesen, un ne katrai to uzbūve ir skaidra. Kā rodas uzbudinājums? Reizēm no penetratīvā dzimumakta uzbudinājums nevar rasties. Smadzenēs par seksuālo reakciju atbild duālās kontroles mehānisms. Tas nozīmē, ka ir ieslēdzējpogas un izslēdzējpogas, kuras pašam ir jāprot vadīt. Mutes dobums, dzimumorgāni, pirkstu gali - tās ir sajūtīgas vietas. Bet vai es zinu arī savas individuāli sajūtīgās vietas? Vai es tās vadu, lai uzbudinājums nevis ar mani notiek kā brīnums, bet es spēju atbildēt sev uz jautājumu, kā tas radās? Darbībā, kuru daru, neatdodu vadības pulti pat ne bruņiniekam baltā zirgā. Es esmu klātesoša. Noturu savu uzmanību, un savām smadzenēm dodu uzdevumu, ar ko tām nodarboties, lai es iekāroju darbību, kuru daru, - ne vienmēr šo cilvēku, bet caur darbību, iespējams, ar laiku arī cilvēku.

Jārada pozitīvie stimuli, neitralizējot negatīvos. Ja aiz durvīm dauzās bērni vai tām nav atslēgas, un visu laiku domāju, ka kāds ienāks iekšā, vai bail, ka partneris ieraudzīs celulītu, vai arī es domāju par ēšanu, jo esmu izsalkusi, - esmu atbildīga, lai šos, tā saucamos izslēdzējus, prastu neitralizēt. Jo nav jau tā, ka seksuālā tuvība ilgst 5-6 stundas, bērni tikmēr traģiski iet bojā, zupa pārvārīsies - reizēm mēs dramatizējam. Man nav laika - tas nav attaisnojums. Seksuālās darbības reti ilgst tik ilgi, lai laika trūkums būtu attaisnojums.

Jājautā sev, vai man vispār ir ieradums seksuālu darbību prioritizēt.

Tātad cilvēks pats ir atbildīgs par savu spēju iekārot.

Pieaudzis cilvēks pats ir atbildīgs par to, kas ar viņu notiek. Kad runājam par diviem, trim vai kaut vai desmit cilvēkiem, tā ir komunikācijas kultūra. Inteliģence tajā, kā novērojam citu vajadzības, kā visu dalībnieku vajadzības tiek iekļautas. Cik daudz savu vajadzību esmu ienesusi mūsu kopējā seksuālajā kultūrā.

Jēdziens “priekšspēle” ir morāli novecojis. Sievietei nav vajadzīga priekšspēle, sievietei ir vajadzīgas savādākas seksuālās darbības, jo viņai ir savādāks organisms. Ja atbrīvojamies no dzimumakta kā būtiskākās seksuālās darbības, un lielākā daļa sieviešu negūst seksuālu baudu un nesasniedz orgasmu no penetratīvā dzimumakta, - tad ir nekorekti visu pārējo, kas ir seksuālās darbības, saukt par priekšspēli.

Vai nav tā - ja sievietei ar vīrieti ir intīmas attiecības, vīrietim neko neizsaka šīs sievietes celulīts vai citas šķietamas nepilnības?

Es neteiktu, ka mūsdienu skaistuma kultā tas ir tik viennozīmīgi. Būs vīrieši, un arī sievietes, kas tiešā tekstā tā arī teiks: te tev celulīts, te pumpas, te kaut kas nošļucis... Ja pasaule būtu tik empātiska un skaista, mums nebūtu tik daudz ciešanu un ievainojumu.

Nav tā, ka intīmās zonas ir tikai dzimumorgāni. Intīms ir viss cilvēka ķermenis, intīms ir pats cilvēks. Kas ir tas, kas raksturīgs tikai man, kā mēs cienām intīmo un personisko, un kā mēs ar to izveidojam attiecības un iepazīstam; cik daudz atļaujamies to aizskart, gaidot, ka otrs mums ir parādā kaut kā izskatīties, kaut ko varēt, gribēt un darīt.

Rietumu pasaulē, kur estētikas kodi ir tik spēcīgi un apkārtesoši, milzīgu spiedienu radoši jau no maza vecuma, lielākoties nav runa tikai par sievietēm, bet jebkuru cilvēku. Pastāv pašnosodījums. Katrs pazīstam sevī paternu, ka ilgojamies, lai mums ir āda kā zīdainim arī astoņdesmit gadu vecumā. Cilvēka radošums ir apbrīnojums, bet viss sākas no tā, ka necienām cilvēka intimitāti. Arī divu cilvēku desmit minūšu attiecības ir intīms process. Nav jāieguļas gultā, lai mums būtu “intīmas” attiecības. Reizēm gultās notiek vismazāk intīmie procesi, kādi vispār varējuši notikt, kur seksuālās darbības laikā nav bijis ne uzbudinājums, ne iekāre, ne gūta bauda, - tad kādēļ mēs to vispār saucam par seksuālu darbību?

Mēs visi esam jutekliski cilvēki, un arī tā ķermeņa daļa, kurā ir celulīts, strijas pēc dzemdībām, elastīgāka āda vai deformējies kauliņš, ir sajūtīga vieta un spēj sniegt baudu un gandarījumu, ja vien mēs ļausim, nevis cenzēsim kā nekam nederīgu. Jutekliskumam ar estētiku bieži vien ir maza saistība.

Joprojām daudzas sievietes, kas neizjūt maksimālo baudu tieši dzimumakta laikā, domā, ka ar viņām kaut kas nav kārtībā...

Līdz tam ir novedis seksuālās izglītības trūkums. Absolūti veselas, pilnvērtīgi funkcionējošas sievietes, gadiem dzīvo ar pārliecību, ka ar viņām kaut kas nav kārtībā. Viņas nezina, kā darbojas viņu dzimumorgāni, visticamāk nav pašapmierinājušas un izzinājušas savu ķermeni. Līdz ar to nav pie pašatklāsmēm nonākušas. Un kultūra bieži sievietei liedz pašpieņemšanu, jo kādai citai taču tas viss bija!

Nevajag salīdzināt.

Jā, kādam kāja lielāka, kādam mazāka, kāds redz tuvāk, kāds tālāk. Reizēm citu cilvēku pieredzes arī ir nepieciešamas, jo arī seksuālā ziņā esam sociālas būtnes. Vajadzība socializēties ir ceļš, kā mēs izglītojamies, paplašinām redzesloku, iegūstam izejas pozīciju. Cilvēciskā aprite seksuālos jautājumos, kas skar mūsu labklājību, ir nepieciešama. Bet nevajag salīdzināt. Kas der citiem, neder mums. Mēs esam unikāli. Ir kolektīvas lietas, kuras pārklājas - visām sievietēm ir klitorālā sistēma; var atšķirties anatomiskās īpatnības, bet funkcionē tā vienādi.

Ja seksuālā darbība ir ārkārtīgi vērsta uz orgasmu, nevis baudu kopumā - baudas paplašināšanu, dažādošanu, procesa paildzināšanu, nepaspējam savu ķermeni pabarot ar hormoniem, kuri izstrādājas seksuālās darbības laikā.

Kāds ir minimāli nepieciešamais laiks, lai šie hormoni izstrādātos?

Dažādos pētījumos mēs varam saskarties ar dažādām norādēm un vadlīnijām, bet minētas ir apmēram15-20 minūtes patīkamā sajūtā, līdz mums sāk reproducēties labsajūtas hormoni. Tas noteikti nav no ātras berzēšanas. Bet tas arī nenozīmē, ka ir jābūt kontakta partnerseksam.

Lielais jautājums, ko sev uzdot, pirms mēs ar seksuālu darbību nodarbojamies - kādēļ ar to šobrīd nodarbojos? No kurienes uz kurieni šī seksuālā darbība man palīdz veikt tranzītu - no noguruma uz atslābumu, no skumjām uz izreaģēšanu, no dusmām uz izpaušanos... Vēlams vairāk, kā vien atbilde - es gribu orgasmu. Patērētāja kults ir spilgti redzams arī seksuālajās darbībās.

Sanāk, ka tas, kā mākam baudīt seksuālo procesu, simbolizē, kā mēs vispār izbaudām dzīvi.

Droši vien, ka varam vilkt analoģijas. Vai esam izdzīvotāji, kuri kaut ko pārvar, izreaģē un nomierinās, vai arī apzināti radām baudpilnus apstākļus. Nevis pārvaram, bet piedzīvojam.

Raksta autore: IEVA KRASTIŅA

Foto: AL LAPKOVSKY, VOVALIN, CINDY JOHNSON, BRINA, RACHEL JASMINE, SHEWOLF

Vizuālā satura māksliniece: KSENIJA BELCA-BESLER

Lasi arī: KARĪNA RAČKO: SEKSUĀLĀ ENERĢIJA IR MILZĪGS SPĒKS