Vai esi kādreiz aizdomājies, kas ir tā balss, kas, mums pieņemot lēmumus vai domās ar sevi par kādu tēmu spriežot, ar
mums sarunājas?
Jau pirms kāda laika es uzzināju par terminu – mātes balss.
Balss, kura ir spēcīgi mūsu dvēselē – skanoša un no dzimšanas pieņemta. Balss, kura tad, kad mēs vēl esam mammas vēderā, ir mūsu nākamais pavadonis dzīvē.
Balss, kuru mēs no dzimšanas pazīstam, un tā, kam mēs uzticamies. Un uzticamies no sirds un visa sevis. Balss, kas
turpmāk mūs dzīvē māca, kā ko darīt vai nedarīt. Tā, kas ir izšķirošā, pieņemot lēmumus. Balss, kas tad, kad
izaugam, paliek par mūsu domām.
Esmu spēcīgas balss īpašniece. Balss man no dzimšanas ir dota skaļa un skaidra, zema un unikāla. To es atzīstu un
apzinos. Lai gan pie sava tembra esmu pieradusi un šķiet, ka mana balss jau vien parasta balss ir, tomēr jāatzīst,
ka nevienam cilvēkam uz pasaules nav parasta balss! Īpaši jau sievietēm, kuras audzina bērnus. Ar “ parasta” domāju – nenozīmīga. Katrai
skaņai, tembram, vibrācijai ir liela nozīme.
Foto: OSKARS FLORENCS-VĪKSNE
Esmu teikusi, ka mums katram kā zīdainim, mazulim, bērnam mamma ir pamatdzīvība, pamatdrošība, pamatveselība
un mammas balss ir šīs drošības, veselības, domāšanas turpinājums, bērnam augot par pusaudzi, un jau
pieaugušam cilvēkam esot. Mūsu katra dzīves izvēles slēpjas dziļi zemapziņā no laika, kad vēl, iespējams, sevi
neatceramies. Un tādi, kādi esam šodien, ir mūsu izvēļu kopums. Lai dzīvē izdarītu izvēli, mēs sākotnēji vienmēr
konsultējamies ar sevi pašu. Jā, domās ar sevi spriežam par lietām.
Un mūsu domās atbildes bieži ir zemapaziņā sētas, un tādā valodā, ar kādu esam uzauguši.
Kā piemēru es minētu mammas un bērna attiecības, kur, ja mamma vienmēr
teikusi Tu esi skaists/ a, tevi mīlu, tu esi unikāls/a, kā pieaugušajam iekšējā balss, skatoties uz sevi
spogulī, teiks to pašu.
Bet, ja mamma ir bijusi aizskaroša un aizrādījusi, piemēram, Tev rokas pa lielu, kājas par resnu, tu esi
neglīta/s, kad raudi, tad šī balss skanēs brīžos, kad ar lietām, kas attiecas uz pašapziņu, jātiek galā
pašam. Un nebūt ne frāzes šeit ir pamatnoteicošās, bet tieši veids, kā tās tiek teiktas. Mūsu atmiņā balss nokrāsas
dod sajūtu.
Foto: OSKARS FLORENCS-VĪKSNE
Es esmu sava bērna, dēla, audzināšanas pirmsākumos, kur mana balss tiek uzklausīta, jau redzot to man pašai.
Cilvēka raudāšana, spēku izsīkums, un strīdi par jūtām ir sastopami jebkādās attiecībās. Vai ļoti saticīgās vai ne,
vai tā būtu skaļa vai klusa raudāšana – mēs katrā, būdama mamma, esam ar to saskārušās. Un temperaments ir
katras sievietes spēks un ienaidnieks. Ar to mēs pašas sevi bieži pametam “zem riteņiem” vai citkārt
izceļam saulē. Un te arī mūsu katras – mammas balss. Svarīgi būtu to apzināties.
Minēju par savu skaļo balsi, kas mēdz skanēt kaimiņu sienās, un, ja mani kāds radinieks neatpazīst, tad pazīst pēc
balss. Jā, ja man sāp, tad man sāp skaļi. Esmu kliegusi un pēc tam raudājusi no dusmām uz sevi, ka
tas bijis jādzird manam bērnam. Sajūtas tajā reizē spilgti liecināja, ka manis izvēlētais tonis, tembrs un skaļums
nebūt nav bijis vēlams maniem vīriešiem mājās. Man ir spēcīga draudzene, kura kā naglai uz acs pārrunās ar mani
norādīja, ka nekad, nekad mēs, sievietes, nedrīkstam pacelt balsi pret vīriešiem. Kāpēc? Jo tas ir vienkārši
traumējoši. Un neko nedod. Mums jāatrod no zemes, no iekšām, no sevis dziļš spēks, lai sevi nomierinātu, un
galvenais – neceltu balsi skaļāk par viņiem pašiem – vīriešiem, jo tā ir mātes balss, kas pēc tam mūsu pašu dēliem,
meitām mūžam var skanēt galvā.
Es sekundē paliku mēma, un atcerējos savas mammas balsi, kas ar mani runā svarīgos dzīves brīžos. Es sapratu, ka
visam par pamatu, izvēlēm un sevis mīlēšanai, arī otra cilvēka – mammas balss citreiz runā spēcīgāk nekā manis
pašas. Tās ir manas blakus domas, kas neļauj beigt domāt.
Pēc sarunas es atgriezos mājās un raudzījos uz savu dēlu, kurš mirdzošām bērna acīm uz mani skatījās… Es smaidīju un
čukstus teicu viņam, ka mīlu viņu. Un pie sevis zvērēju vairs nepacelt balsi pret sevi un saviem tuvākajiem. Jo
zinu, ka mana balss ir ļoti nozīmīga un uz mūžu mazā cilvēka sirdī un sajūtās.
Kad man nav spēka, es meklēju to no zemes dzīlēm – dabā, savā fantāzijā, iedvesmas avotos tik daudz un dažādos. Es
meklēju ceļu, lai to ietu citādāk, kas dotu manam bērnam mīlošas mammas balsi ik dienu, kas viņu paceltu, spētu būt
atbalsts un saprātīgs virzītājs nākamībā.
Un dalos šeit es ar savām pārdomām par balsi tādēļ, ka mums katram, kam ir bērniņi, der aizdomāties par to, kas tad
ir mātes balss. Gan tā, kas ir no mūsu mammām mantota, gan tā, ko mantojumā nodosim mēs paši.
Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītiet sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā.
Lasīt vairāk
Piedāvājam dažādus efektīvus risinājumus, lai padarītu jūsu darbu vienkāršāku. Vēlaties vairāk informācijas? Sazinieties ar mums, aizpildot kontaktu formu, un, mēs ar Jums drīz sazināsimies.
dalīties
