Vai esi kādreiz aizdomājies, kas ir tā balss, kas, mums pieņemot lēmumus vai domās ar sevi par kādu tēmu spriežot, ar mums sarunājas?

Jau pirms kāda laika es uzzināju par terminu – mātes balss.

Balss, kura ir spēcīgi mūsu dvēselē – skanoša un no dzimšanas pieņemta. Balss, kura tad, kad mēs vēl esam mammas vēderā, ir mūsu nākamais pavadonis dzīvē. Balss, kuru mēs no dzimšanas pazīstam, un tā, kam mēs uzticamies. Un uzticamies no sirds un visa sevis. Balss, kas turpmāk mūs dzīvē māca, kā ko darīt vai nedarīt. Tā, kas ir izšķirošā, pieņemot lēmumus. Balss, kas tad, kad izaugam, paliek par mūsu domām.

Esmu spēcīgas balss īpašniece. Balss man no dzimšanas ir dota skaļa un skaidra, zema un unikāla. To es atzīstu un apzinos. Lai gan pie sava tembra esmu pieradusi un šķiet, ka mana balss jau vien parasta balss ir, tomēr jāatzīst, ka nevienam cilvēkam uz pasaules nav parasta balss! Īpaši jau sievietēm, kuras audzina bērnus. Ar “ parasta” domāju – nenozīmīga. Katrai skaņai, tembram, vibrācijai ir liela nozīme.

Esmu teikusi, ka mums katram kā zīdainim, mazulim, bērnam mamma ir pamatdzīvība, pamatdrošība, pamatveselība un mammas balss ir šīs drošības, veselības, domāšanas turpinājums, bērnam augot par pusaudzi, un jau pieaugušam cilvēkam esot. Mūsu katra dzīves izvēles slēpjas dziļi zemapziņā no laika, kad vēl, iespējams, sevi neatceramies. Un tādi, kādi esam šodien, ir mūsu izvēļu kopums. Lai dzīvē izdarītu izvēli, mēs sākotnēji vienmēr konsultējamies ar sevi pašu. Jā, domās ar sevi spriežam par lietām.

Un mūsu domās atbildes bieži ir zemapaziņā sētas, un tādā valodā, ar kādu esam uzauguši.

Kā piemēru es minētu mammas un bērna attiecības, kur, ja mamma vienmēr teikusi Tu esi skaists/ a, tevi mīlu, tu esi unikāls/a, kā pieaugušajam iekšējā balss, skatoties uz sevi spogulī, teiks to pašu.

Bet, ja mamma ir bijusi aizskaroša un aizrādījusi, piemēram, Tev rokas pa lielu, kājas par resnu, tu esi neglīta/s, kad raudi, tad šī balss skanēs brīžos, kad ar lietām, kas attiecas uz pašapziņu, jātiek galā pašam. Un nebūt ne frāzes šeit ir pamatnoteicošās, bet tieši veids, kā tās tiek teiktas. Mūsu atmiņā balss nokrāsas dod sajūtu.

Es esmu sava bērna, dēla, audzināšanas pirmsākumos, kur mana balss tiek uzklausīta, jau redzot to man pašai.

Cilvēka raudāšana, spēku izsīkums, un strīdi par jūtām ir sastopami jebkādās attiecībās. Vai ļoti saticīgās vai ne, vai tā būtu skaļa vai klusa raudāšana – mēs katrā, būdama mamma, esam ar to saskārušās. Un temperaments ir katras sievietes spēks un ienaidnieks. Ar to mēs pašas sevi bieži pametam “zem riteņiem” vai citkārt izceļam saulē. Un te arī mūsu katras – mammas balss. Svarīgi būtu to apzināties.

Minēju par savu skaļo balsi, kas mēdz skanēt kaimiņu sienās, un, ja mani kāds radinieks neatpazīst, tad pazīst pēc balss. Jā, ja man sāp, tad man sāp skaļi. Esmu kliegusi un pēc tam raudājusi no dusmām uz sevi, ka tas bijis jādzird manam bērnam. Sajūtas tajā reizē spilgti liecināja, ka manis izvēlētais tonis, tembrs un skaļums nebūt nav bijis vēlams maniem vīriešiem mājās. Man ir spēcīga draudzene, kura kā naglai uz acs pārrunās ar mani norādīja, ka nekad, nekad mēs, sievietes, nedrīkstam pacelt balsi pret vīriešiem. Kāpēc? Jo tas ir vienkārši traumējoši. Un neko nedod. Mums jāatrod no zemes, no iekšām, no sevis dziļš spēks, lai sevi nomierinātu, un galvenais – neceltu balsi skaļāk par viņiem pašiem – vīriešiem, jo tā ir mātes balss, kas pēc tam mūsu pašu dēliem, meitām mūžam var skanēt galvā.

Es sekundē paliku mēma, un atcerējos savas mammas balsi, kas ar mani runā svarīgos dzīves brīžos. Es sapratu, ka visam par pamatu, izvēlēm un sevis mīlēšanai, arī otra cilvēka – mammas balss citreiz runā spēcīgāk nekā manis pašas. Tās ir manas blakus domas, kas neļauj beigt domāt.

Pēc sarunas es atgriezos mājās un raudzījos uz savu dēlu, kurš mirdzošām bērna acīm uz mani skatījās… Es smaidīju un čukstus teicu viņam, ka mīlu viņu. Un pie sevis zvērēju vairs nepacelt balsi pret sevi un saviem tuvākajiem. Jo zinu, ka mana balss ir ļoti nozīmīga un uz mūžu mazā cilvēka sirdī un sajūtās.

Kad man nav spēka, es meklēju to no zemes dzīlēm – dabā, savā fantāzijā, iedvesmas avotos tik daudz un dažādos. Es meklēju ceļu, lai to ietu citādāk, kas dotu manam bērnam mīlošas mammas balsi ik dienu, kas viņu paceltu, spētu būt atbalsts un saprātīgs virzītājs nākamībā.

Un dalos šeit es ar savām pārdomām par balsi tādēļ, ka mums katram, kam ir bērniņi, der aizdomāties par to, kas tad ir mātes balss. Gan tā, kas ir no mūsu mammām mantota, gan tā, ko mantojumā nodosim mēs paši.

Raksta autore: IEVA FLORENCE-VĪKSNE

Foto: OSKARS FLORENCS-VĪKSNE

Lasi arī: ATPLAUKT PAVASARĪ. MANA GAIDĪBU LAIKA RITĒJUMS