KĀZU CEĻOJUMS – PIEDZĪVOJUMS. TAIZEME.

KĀZU CEĻOJUMS – PIEDZĪVOJUMS. TAIZEME.

Cik ļoti uztraukti, sasaistīti vai brīvi un mierīgi mēs plānojam TO DIENU, kad apprecēsimies? Ko svinam un par ko domājam? Uz ko liekam galvenos akcentus? Vai izbaudām arī pašu gatavošanās procesu?

Esmu lasījusi, rakstījusi un bijusi kāzās, kuras ir izdevušās tāpēc, ka ir bijusi laba šuvēja, brīnišķīga make up speciāliste, labs viesu nams, pavārs un galu galā arī pasākuma vadītājs. Pati esmu bijusi vedēja kāzās, kur bijām līdz smalkākajai detaļai saplānojuši tulkojumu kāzu ceremonijā, jo laulājās latviete ar ārzemnieku. Biju uzņēmusies arī tulka pienākumus ceremonijas laikā, bet sieviete, kura vadīja laulības reģistrācijas ceremoniju, bija cita, nevis sarunātā un mans teksts vairs nebija par jaunlaulātajiem, bet par Cēsu pils vēsturi. Ak vai, sabraukuši cilvēki no piecām valstīm un klausās uzrunu par torņiem, iebrukumiem un karogiem. Un pie labākās gribas nespēju šo brīdi mainīt un ietekmēt. Vienīgais, kas skanēja manā galvā ir: ”Zeme, atveries.”

Tad kā izplānot laulības tā, lai atmiņas gan par gatavošanos, gan pašām kāzām ir labas un pēcgarša salda?

Viņi izdarīja visu tā, kā paši juta un gribēja.  Iepazīstieties

Evija un Māris.

Viņi ir tīrradņi. Tik ļoti, ka, runājot par pašām kāzām, tiek  nojauktas vispārpieņemtās un ierastās robežas.  Jā, pazīstami jau trīs gadus un kā paši saka, kopš tā brīža arī ir kopā 24/7. Viņš piesaista uzmanību gan ar savu izskatu, stalto augumu, gan ļoti vieglu komunikāciju. Viņa – ar savu trauslumu un paļaušanos uz viņu.  Kaut kā neviļus izsprūk: “Kā radīti viens otram”.

Pirms mēneša viņi apprecējās Taizemē, pie jūras un siltumā, kā bija to izsapņojuši.

Bildinājums pagājušā gada maijā un arī kāzas, iesākumā, bija plānotas vasarā tepat Latvijā, taču plāni mainījās. Turklāt tik daudz strauju notikumu, ka galva reibst, viņos klausoties, un mazliet pat šķiet, ka stāsts ir par kādu labu filmu, nevis izdzīvotu un brīnišķīgi izdevušos notikumu.

Kāpēc tieši Taizeme? Vai tā jums nozīmē, ko īpašu?

Māris: Nē. Mums nav nekādu īpašu attiecību ar Taizemi. Pats jau vienreiz tur biju un vienīgais ko zināju ir tas, ka tur ir forši, bet Evija pirms kāzām nebija tur bijusi. Evijas tētis bija atradis labu piedāvājumu ceļojumam, mamma, savukārt, iebilda, ka ceļojums ir par dārgu. Aprunājos arī ar vecmāmiņu, kura interesējās par to kā mums iet ar kāzu plānošanu. Arī viņa ieteicās:” Tik liela nauda par kāzām, iedomājies kāds tur varētu sanākt ceļojums!” Tā arī viss sākās.

Bet kāzas jau bija sāktas plānot tepat Latvijā?

Jā, mēs iesākumā plānojam visādi. Bet tā plānošana jau sāka izskatīties diezgan nejēdzīga, pirmkārt nevar izpatikt visiem, atradīsies kāds, kuram kaut kas nepatiks vai paši aizmirsīsim kādu uzaicināt. Jāmeklē vieta, kādā veidā, kā, kur? Tik daudz to jautājumu un meklējamas, risināmas lietas, ka jau paši sākām no tās plānošanas nogurt. Tad arī izdomājām mest mieru tai plānošanai un nolēmām braukt kaut kur forši apprecēties un miers.

Es domāju daudzi man piekritīs, ka plānojot kāzas, daudz resursu tiešām aiziet domājot vairāk par citiem, jūsu stāsts izklausās tāds, ka vienīgais un galvenais akcents ir uz pašiem.

Jā, uz pašiem, vecākiem un vedējiem, kas ir arī mūsu draugi. Un vedēja bija arī mūsu fotogrāfe. Elīna (Elīna Upmane red.) gan nespecializējās kā kāzu fotogrāfe, bet bildes ir lieliskas, mums ļoti patīk. Vedēji jau mums bija paredzēti tad, kad plānojām precēties tepat Latvijā. Tāpēc jau nākamajā dienā pēc mūsu ceļojuma idejas uzaicinājām vedējus uz restorānu, lai paziņotu jaunumus. Nevarējām iedomāties nevienu citu, ar ko gribētu doties kopā gan ceļojumā, gan svinēt kāzas. Pastāstījām, ka esam izlēmuši precēties Taizemē, štrunts ar visiem cilvēku bariem un lielajām kūkām.

Vedēji atbildēja: ”Pareizi dariet, malači, baigi forši, noteikti brauciet.” Uz ko mēs, savukārt: ”Nu jā, bet mums ir nepieciešami liecinieki!” Elīna ar Kasparu saskatījās: ”Ok, braucam uz Taizemi.”

Jā, vienā diena dzima ideja, nākamajā sarunājām lieciniekus un trešajā nopirkām gredzenus. Bija arī ielūgumi, kurus izsūtījām draugiem, bet teksts bija aptuveni tāds: ”Datums ir tuvu, bet ceļš gana tāls. Mēs apprecēsimies februāra otrajā pusē kādā no saulainajām Taizemes pludmalēm.” Tā mēs savus draugus pabrīdinājām par to, ka esam kāzas pārcēluši un varbūt kāds arī gribēs pievienoties.

No brīža, kad izlēmāt doties uz Taizemi, līdz aizbraukšanai bija palikuši divi mēneši. Kā izvēlējāties datumu?

Datumu izvēlējāmies to pašu, kurā iepazināmies, 22. februāri. Sapratām, ka tas arī ir laicīgi jāpiesaka, jo diez vai var tā vienkārši aizbraukt un pateikt, ka jau parīt gribam apprecēties. Tāpēc jau pirms došanās uz Taizemi zvanījām uz Krabi provinces dzimtsarakstu nodaļu, taču mūsu saruna aprobežojās tikai ar sasveicināšanos un tālāk mēs netikām. Tāpēc vajadzēja meklēt kādu, kurš runā taizemiešu valodā. Latvijā nevienu taizemieti nepazinām, bet labs draugs, kurš ir šveicietis un dzīvo Latvijā, jaunībā kādu laiku bija dzīvojis Taizemē. Tad zvanījām un jautājam viņam, viņš, savukārt, facebookā mani iepazīstināja ar vienu taizemieti, kurš tajā brīdī bija komandējumā Japānā. Šis cilvēks no Japānas tad nu bija zvanījis savai draudzenei uz Bangkoku un viņa bija sazvanījusi Krabi  dzimtsarakstu nodaļu un palīdzēja mums pieteikt datumu. Lūk, tieši tik interesants mums sanāca tas menedžments ar kāzu datumu.

Runājot tieši par Taizemi, cik dienas pirms pašas ceremonijas jūs ieteiktu jau tur būt uz vietas, lai mierīgi varētu nokārtot visus dokumentus un sagatavoties?

Mēs vispirms lidojām uz Bangkoku, kur pavadījām divas dienas, taču viss būtu noritējis rāmāk un mierīgāk, ja būtu ieplānojuši klāt vēl kādu dienu. Pēdējā brīdī tomēr bija stress, jo riskējām nokavēt savu nākamo lidmašīnu uz galamērķi, tāpēc ieteiktu kādu nedēļu vai pat desmit dienas pirms, jo mums bija ļoti neliels pieļaujamo kļūdu koeficients, kurš tika arī izmantots, jo mēs nezinājām līdz galam, kādi papīri ir vajadzīgi, kādi nav vajadzīgi, kur tiem ir jābūt apstiprinātiem. Ārlietu ministrijā aizbraucām iesniegt dokumentus, kurus mums nepieņēma, tad bija jābrauc pie konsula un bija dažās aizķeršanās. Mēs visur ņēmām express service, tas arī ir dārgāk. Jārēķinās ar darba laikiem, jo Bangkokā tas bija 9:00 – 12:00, tātad tikai trīs stundas dienā. Ja ir vairāk dienas, tad to visu var kārtot arī caur tulkiem un nav pašam jābrauc uz Ārlietu ministriju.

Mūsu laulība likumiski ir zem Taizemes un tas vienmēr tā arī paliks. Latvijā laulība, kuru esam reģistrējuši Taizemē, tiks legalizēta un atzīta

Un kādas izmaksas dokumentu nokārtošanai?

Ja Latvijā izmaksas ir 14,15 eiro, tad mums nokārtot dokumentus – tulkojumi, notariālie apstiprinājumi izmaksāja ap 500 eiro.

Visi pārējie tēriņi bija tikai tik, cik plānotais ceļojums?

Vislielākās izmaksas tiešām ir dokumentu kārtošana un tulki. Cik mēs paši esam pētījuši, tad ir iespēja arī nolīgt aģentūras. Viņiem tādas ir ļoti populāras un ļoti daudz, gandrīz jebkura viesnīca ar to nodarbojās un var palīdzēt šo procesu noorganizēt, lai varētu legāli apprecēties, bet pašam ir jābrauc un jākārto. Ja izvēlas kādu aģentūru, tad, protams, izmaksas sanāk lielākas, bet viņi arī piedāvā dažādas opcijas, piemēram, var precēties viesnīcas pludmalē. Daudzās vietās ir tā, ka pludmales pieder viesnīcām. Viņi uzņemas dekorēšanu un citas lietas. Taču mēs to nevēlējāmies tik klišejiski un korporatīvi.

Evija: ”Mēs paši uzkarinājām uz kokiem karodziņus, Paši braucām uz vietējo tirgu pirkt traukus, uz kuriem uzlikt uzkodas.”

Par gatavošanos ceremonijai. Evija, kā ar kleitu, frizūru, pucēšanos. Mani sajūsmināja tavas sandales fotogrāfijās. Augstpapēžu kurpēs laikam nebūtu tik ērti?

Evija: ”Man pat nebija līdzi kurpes, tikai pludmales čības. Biju paņēmusi tikai tādas mežģīnītes, kuras uzvilku uz ceremonijas brīdi. Laulājāmies basām kājām. Pati uzkrāsojos, izmazgāju matus. Vēlāk sandales aizņēmos no mammas. Viņa par to arī priecājās, jo kazās taču jābūt kādai lietai, kas ir aizlienēta. Kleitu nopirku brīdī, kad bijām izlēmuši precēties Taizemē, bet noskatīta tā bija jau pēc saderināšanās. Atnāca tā vien mēnesi pirms kāzām. Šī arī bija pirmā, kas man iekrita acīs un to arī nopirku, nemaz neejot uz nevienu kāzu kleitu salonu. Arī Mārim līdzi bija uzvalks, krekls un kurpes, kuru neilgi pirms braukšanas uz Taizemi bijām nopirkuši savā ceļojumā Londonā. Vesti viņš nemaz nevilka jo laiks bija patiešām karsts.”

Atgriežamies pie romantiskās sadaļas. Kur un kā notika jūsu salaulāšanas ceremonija?

Kad ieradāmies galapunktā, tad noīrējām mocīti un paši braucām meklēt vietu, kur gribam laulāties. Negribējām izmantot ne viesnīcu piedāvājumus, ne ko citu stereotipisku.

Apbraukājot apkārtni, atradām romantisku pludmali, kura ir tāda kā pamesta, kur nav cilvēku pūļi, tūristi. Vienīgais tur bēguma laikā vairs neizskatās tik skaisti, jo pludmale paliek dubļaina un neglīta, bet paisuma laikā tā ir pasaku pludmale. Tāpēc gribējām, lai ceremonija notiek līdz bēguma sākumam. Tādu arī atradām. Uz vietas bijām sarunājuši arī oficieri, cilvēku, kurš mūs laulās. Bet viņš nerunāja angliski, tāpēc vajadzēja arī tulku. Telefoniski ar viņu arī bijām sarunājuši tikšanās vietu, viņš apstiprināja, ka netālu dzīvo un atbraukt nebūšot problēmu.

Brīdī, kad jau visi esam ieradušies, gan vecāki, kuri tika atvesti ar busiņu, gan mēs jau gatavi laulāties, oficieris arī gaida un tuvojās paisums. Zvanam mūsu tulkam un izrādās, ka mūsu izvēlēto vietu viņš bija sajaucis un aizbraucis pavisam citur. Tajā brīdī bija satraukums, bet mums radās ģeniāla ideja. Tā kā vecāki bija atbraukuši ar busiņu un busiņam bija šoferis, tad izrādījās, ka viņš nedaudz, nu patiešām ļoti maz, bet tomēr runāja angliski.

Tiešām filmas cienīgs scenārijs.

Jā. Tulka vietā mums bija šoferis dzeltenā krekliņā.  Oficieris arī piekrita, ka mūsu ceremoniju tulkos šoferis, nevis sarunātais tulks. Un tad lielais brīdis bija pienācis. Jauki bija tas, ka pati ceremonija ilga tikai pāris minūtes. Un smīdināja fakts, ka oficiera runāšana gan bija daudz paplašinātāka un ilgāka, kā mūsu šoferīša tulkošana.

Pēc ceremonijas saņēmām laulības apliecību, kura ir izdota 2559.gadā, pēc vietējā kalendāra.

Un kā ar kāzu mielastu?

Dienā, kad braucām meklēt vietu ceremonijai, atradām netālu arī kādu kafejnīciņu, kas mums ļoti patika. Ar bambusa nojumīti, mežģīņu aizkariņiem, tieši tādu kā bijām iztēlojušies, pirms braucām uz Taizemi.

Māris: “Jā, Evija man mājās rādīja bildes, ka ļoti gribētos tieši tādu nojumīti uz ko es atbildēju – nu neceri, ka tik viegli tā arī viss izdosies”. Mums patiešām paveicās. Tur arī sarunājām, lai mums noteiktā laikā uzklāj galdu un tāds bija mūsu kāzu mielasts.

Jums izpalika vairākas lietas, ko esam kāzās pieraduši redzēt. Ko par to teica jūsu vecāki?

Mūsu vecāki bija ļoti priecīgi. Viņi teica, ka tas arī esot bijis pats labākais, ka viss notika brīvi, nepiespiesti un dabīgi. Mums nebija tas lielais pūlis, kas kaut kādā ziņā uzliek pienākumus – kā izturēties, ko darīt. Mēs bijām tikai savējie. Mums bija divi ļoti labi draugi un tuvākā ģimene.

Vai, atbraucot atpakaļ, draugi neuzstāj uz kādu kopīgu pasākumu?

Ballīte būs. Bez kūkām, bet ar bildēm un dejošanu.

Kādas ir jānokārto formalitātes, lai laulība skaitītos legāla Latvijā?

Par to mums vispār ir ideja uzrakstīt blogā rakstu, lai citiem cilvēkiem ir kāds špikeris.

  1. Izziņa par ģimenes stāvokli (precējies vai neprecējies) no Pilsonības un migrācijas dienesta;
  2. Notariāli apstiprināts izziņas tulkojums angliski;
  3. Izziņa + tulkojums jālegalizē Ārlietu Ministrijas konsulārajā departamentā (mums bija, bet nezinām, vai šis apstiprinājums ir nepieciešams, jo šos dokumentus rādījām tikai Latvijas goda konsulam Taizemē, kur viņš mums uztaisīja jaunu izziņu par ģimenes stāvokli);
  4. Ar Latvijas goda konsula izdoto izziņu jādodas uz Taizemes ārlietu ministriju un jālegalizē šis dokuments, + jāiesniedz arī pases kopijas;
  5. Tālāk šī izziņa ar pases kopijām ir jāiesniedz Amphur (Taizemes vietējā dzimtsarakstu nodaļa) – mums bija jāiesniedz 5 dienas pirms ceremonijas;
  6. Tad notiek kāzu diena, kur izsniedz laulību apliecību;
  7. Laulību apliecība ir notariāli jāiztulko uz angļu valodu un, gan oriģinālu, gan tulkojumu, ir jāapstiprina Taizemes ārlietu ministrijā;
  8. Laimīgi atgriežoties Latvijā, šī laulība apliecība ir jāiztulko notariāli uz latviešu valodu;
  9. Šo dokumentu vajag aiznest uz Latvijas Ārlietu ministrijas konsulāro departamentu, kur dokumenti tiek legalizēti (mums zīmogu uzspieda uz angliskā oriģinālā tulkojuma);
  10. Kad šis viss ir paveikts, ir jādodas uz Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldi, kur ir jāiesniedz šie dokumenti un jāpaziņo par laulības noslēgšanu ārvalstīs;
  11. (Tik tālu vēl neesam), bet pēc dokumentu iesniegšanas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldē, jums piedāvās sievietei nomainīt uzvārdu, ja tas nav bijis norādīts Taizemes izsniegtajā laulību apliecībā.

Skati Evijas un Māra pilnu kāzu stāstu šeit: Kāzas Taizemē