KĀZU PIEREDZES STĀSTS – DIVU TRADĪCIJU SAPLŪŠANA

KĀZU PIEREDZES STĀSTS – DIVU TRADĪCIJU SAPLŪŠANA

Arta un Daniels ir internacionāls pāris. Viņa – latviete, viņš – anglis, un abi dzīvo Londonā, kur audzina arī savu pusotrgadīgo dēlu. Kad Daniels Artu pērn vasarā bildināja, viņa uzreiz zināja, ka kāzas tiks svinētas Latvijā, tomēr tūlītēji izkristalizējās vairāki jautājumi, kas kļuva par izaicinājumu visu kāzu plānošanas procesa laiku. Tā kā līgavaiņa ģimene ir ebreju ticības un runā tikai angļu valodā, bet Artas, savukārt, tikai latviešu valodā, tad pirmais jautājums bija, kā kāzās veiksmīgi apvienot abas šīs kultūras un valodas. Otrs jautājums bija, kā izbaudīt kāzas, ja vienlaicīgi jāparūpējas arī par neapstādināmu mazuli.

Kāzu pakalpojumu sniedzēji jau oktobrī rezervēti nākamā gada augustam

Sākot plānot savas kāzas, pirmais, par ko abi vienojās, bija kāzu datums – Arta un Daniels nolēma kāzas rīkot piektdienā pirms Rīgas pilsētas svētkiem, lai atlikušo nedēļas nogali nebūtu jāuztraucas par atbraukušo ārzemju viesu izklaidēšanu.

“Tā kā nekad nebiju pat bijusi latviešu kāzās, tad man patiešām bija ļoti maza pieredze un zināšanas par to, kā veidot kāzu scenāriju, kādus pakalpojumu sniedzējus izvēlēties un galu galā – kāda stila un formāta kāzas vispār rīkot. Paralēli tam, ka meklēju dažādu informāciju un citu pāru pieredzes stāstus, sāku arī uzrunāt tos pakalpojumu sniedzējus, ar ko vēlētos sadarboties, bet man bija liels pārsteigums, ka jau oktobrī liela daļa no viņiem bija rezervēti nākamā augusta kāzām.

Tā kā tas ir ļoti populārs mēnesis kāzām, tad iesaku pāriem jau laicīgi sākt plānošanas procesu. Mūsu gadījumā sarežģīti bija arī tas, ka nedzīvojām Latvijā, līdz ar to katru reizi kā ciemojāmies Latvijā, ieplānojām kādu tikšanos ar potenciālajiem pakalpojumu sniedzējiem,” par kāzu plānošanas sākumu stāsta Arta.

Līgava atzīst, ka kāzu vietu atraduši pavisam nejauši, bet gala rezultātā zirgu stallis Zirgzandales kļuva par īsto vietu abu izsapņotajām rustic stila kāzu svinībām. “Par savu kāzu vietu izvēlējāmies skaistu šķūņa ēku, ar lielu platību apkārt, kur bīvi klejoja zirgi, apkārt bija mežs un valdīja fantastiska lauku idille, un tas viss atradās Rīgas nomalē.

Pēc kāzām vēl ilgi saņēmām komplimentus par to, cik maģiski viss izskatijās un cik sireāla bija sajūta, kad apkārt mierīgi staigāja zirgi,” tā Arta.

Vakara vadītājs – nepieciešamība, ne lieka greznība

Pāris atzīst, ka vislielākais izaicinājums bija kāzu ceremonija, proti, kā to padarīt tādu, lai visi viesi spētu tai izsekot līdzi. “Kāzu ceremoniju lūdzām novadīt vīra tēvam. Ar viņa palīdzību jau iepriekš paši bijām sagatavojuši visus zvērestus, lasījumus un uzrunas, jo vēlējāmies izveidot personīgu programmu, kas raksturotu tieši mūs.

Lai viesiem būtu vieglāk un viņi varētu sekot līdzi ceremonijas norisei, iztulkojām visu abās valodās un izveidojām ceremonijas bukletu. Savukārt, galveno ceremonijas uzrunu vīra tēvs bija sagatavojis atseviški un palūdzis kādam iztulkot, bet vakara vadītājs to ceremonijas laikā nolasīja. Galu galā manam lielajam uztraukumam nebija pamata, un ceremonija izdevās ļoti sirsnīga,” atminas Arta.

Par abu kultūru un tradīciju savienošanu pāris bija padomājis visa vakara gaitā. Pirmkārt, ņemot talkā kāzu vadītāju, kas spēja komunicēt ar viesiem abās valodās. “Jau no paša sākuma zināju, ka bez vakara vadītāja neiztiksim. Un to iesaku arī citiem pāriem.

Mūsu kāzu vadītājs Juris Mūrmanis lieliski tika galā ar sev uzticēto. Rezultātā viņš lieliski nolasīja ceremonijas tulkojumu latviešu valodā, uz vietas tulkoja vīra tēva vārdus pēc ceremonijas, kā arī citu viesu uzrunas, un kopumā rūpējās, lai visi viesi ir iesaistīti un neviens nepaliktu kaut ko nesapratis.  Vakara vadītājs panāca to, kas man bija vissvarīgākais – lai nebūtu sajūtas, ka telpa ir sadalīta divās grupas un katrs sēž savā nodabā,” stāsta Arta.

Tradicionālā latviešu mičošana un ebreju kāzu deja

Domājot, kā vēl veiksmīgāk savās kāzās savienot abas atšķirīgās kultūras, Arta nonāca pie secinājuma, ka nepieciešama folkloras kopa, kas ārzemju viesiem parādīs daļu no latviešu tradīcijām.

Mičošanu Arta un Daniels izvēlējas scenārijā iekļaut nevis pusnaktī, bet gan pāris stundas pirms pusnakts, līdz ar to viesi vēl nebija noguruši un spēja emocionāli uztvert un izdzīvot visu notiekošo, un, kā atzīst pati līgava, iznākums bijis lielisks.

“Tomēr svarīgi ir pievērst uzmanību mičošanas garumam. Mums bija ļoti svarīgi, ka viss notiek divās valodas, kas attiecīgi visu procesu ievilka nedaudz par garu. Lai gan man pašai laiks paskrēja nemanot, viesiem, īpaši vecākiem, var būt grūti noturēt uzmanību vai arī viņi var fiziski sagurt,” pieredzē dalās Arta.

Tāpat abi kāzās iesaistīja arī kādu ebreju tradīciju, proti, tradicionālo deju Horah, kuras laikā jaunlaulātie tiek ne vien vicināti apkārt uz krēsliem un noguldīti uz palagiem, bet arī griežas dancī ātras mūzikas ritma pavadījumā.

Labākais lēmums kāzu plānošanas procesā – auklīte bērniem

Tā kā Artai un Danielam ir pusotru gadu vecs dēls, tad viņi jau laikus saprata, ka būs nepieciešams kāds cilvēks, kas parūpēsies gan par viņu, gan viesu bērniem. Arta atzīst – tas bija labākais lēmums visā kāzu rīkošanas procesā.

“Sapratu, ka nevēlos ne piepūšamās atrakcijas, ne cilvēkus kostīmos, jo liela daļa bērnu vēl ir pavisam mazi, tādēļ noalgojām sirsnīgu auklīti, kas vakara gaitā ar viņiem rotaļājās. Katram mazajam viesim nopirku arī krāsojamo grāmatu, zīmuļus, suliņu un veselīgus našķus un tos skaisti saliku viņu sēdvietās, lai arī vakariņu laikā viņi būtu izklaidēti. Atvedām sedziņas un mantu grozu no mājām, izklājām laukā un izveidojām viņiem rotaļu vietu.

“Mūsu mazais rakaris piedalījās ceremonijā un kopā ar savu tēti sagaidīja mani, diemžēl ceremonijas laikā sajutām, ka kaut kas nav kārtībā, nodevām viņu tālāk un pēc ceremonijas secinājām, ka viņam ir ļoti augsta temperatūra. Auklīte mums ļoti daudz palīdzēja, jo līdz pat naktij bija kopā ar viņu, kas ļāva mums izbaudīt kāzu dienu, zinot, ka par mazo kāds parūpējas,” stāsta Arta.

Foto: JURIS GRANTS