PĀRLIECĪBA UN ATTIECĪBAS

PĀRLIECĪBA UN ATTIECĪBAS

Cilvēkā ir milzīgs spēks augt un būt, tikai mēs bieži turamies pie glābējriņķa, ko velk kāda laiva, cita, ne mūsu, jo nemākam peldēt vai arī domājam, ka nemākam, tā vietā, lai sāktu mācīties peldēt, noticētu sev un beigās varētu kāpt laivā un būt noteicēji par savu dzīvi.

Pārliecībā šajā procesā ir liels spēks

Kādu laiku domāju, kas ir tas, kas mūs dara spēcīgus, drosmīgus, varošus un tādus, kas var sasniegt savu mērķi neatlaidīgi. Ir vairāki apstākļi, protams, faktori, ko citreiz nevaram ietekmēt, bet, jo vairāk iedziļinos vārdā pārliecība, jo vairāk man top skaidrs, ka tā, iespējams, ir pamatu pamats visam tam, kā dzīvē mēs paši sevi veidojam.
Pārliecināts cilvēks ir spēcīgs cilvēks.

Foto: JĀNIS DEINATS / IEVA FLORENCE-VĪKSNE

Bet kur un kā mēs pārliecību mācāmies, iegūstam?
Kur par to uzzinām un kā saglabājam?

Domāju, saknes noteikti meklējamas audzināšanā. Bērnībā mūsu vecāki ir mūsu Pasaule, jo īpaši mamma. Mēs ļoti daudz redzam, dzirdam un jūtam tieši mammas darbību. Tas, ko viņa māca, veido mūs līdz noteiktam vecumam, kad vēlāk mēs paši sākam pieņemt lēmumus. Un šeit arī izriet tas, vai mūsos ir iesēta pārliecība vai ne.
Un, ja nav, tad kā to veidot?

Darbs un panākumi, atzinība un novērtējums var vairot mūsu pārliecību par sevi. Arī partneris un attiecības ar citiem cilvēkiem to veido.

Publicitātes foto / IEVA FLORENCE-VĪKSNE

Es mājās skatos uz augu. Redzu, kā tas plaukst un zeļ, kad tam pievēršu uzmanību, rūpes, kopju un runāju ar to. Tas aug un jūtas labi. Bet, kad esmu atstājusi to novārtā, tas mēdz saslimt, pagurt… Tā zaļās lapas kļūst dzeltenas, tas sāk kalt un manā acu priekšā iznīkst.

Aizdomājos, ka mēs esam tādas pašas dzīvas būtnes kā jebkurš augs uz šīs zemes. Bez saules tas neaugs un bez uzmanības tāpat, bez rūpēm, gādības un kopšanas. Mēs varam sevi, tieši tāpat kā augu kopjot, darīt kuplāku, zaļāku, stingrāku vai pretēji – iznīcināt. Mēs esam dzīva būtne, kas par sevi zina maz.

Un, manuprāt, pārliecības ceļš sākas tad, kad apzināmies to, ka esam paši par sevi visatbildīgākie uz šīs zemes. Un, ja to pieņemam, tad saprotam, ka dzīve, kāda tā mums ir šobrīd, to veidojam mēs paši. Un tas saistās ar visām mūsu izvēlēm. Ko izvēlamies darīt, nedarīt, ko izvēlamies gribēt vai negribēt un it īpaši kādu cilvēku izvēlamies sev blakus!

Pārliecība un attiecības:

Kā jau minēju, viss sākas ar sevi. Mums ir jāstrādā ar sevi un saviem sapņiem, ar savu raksturu un izaugsmi. Domāt par sevi, izkopt sevi – tas ir darbs!

Attiecību agrā sākuma posmā pārliecība par nākotni dalās – vieniem tā ir mūžu ilga mīlestība, kuru neviens nesatricinās, citam – šaubas par to, vai tas izdosies. Attiecību tālākajā posmā, kad jau esam saraduši viens ar otru, sāk atklāties mūsu rakstura šķautnes, ticība un arī tas, par ko nevienam nestāstām, tikai tuvākajiem. Atklājas rīcības un darbības veidi. Un, kad parādās greizsirdība, šaubas, kontrolēšana, nemitīga vēlme būt noteicējiem u.c. līdzīgas formas, tad šie faktori bieži noved pie strīdiem un negatīvas spriedzes attiecībās.

Manuprāt, ja tas tā ir, tad kāda no pusēm attiecībās varētu būt vienkārši nepārliecināta par sevi, savu dzīvi, otru, izvēlēm utt.

Publicitātes foto / IEVA FLORENCE-VĪKSNE

Ja viens attiecībās ir mazāk pārliecināts, ir grūti augt kopā, jo ceļā uz mērķi mazāk pārliecinātā puse mēdz ātri padoties vai vilkt uz leju otru cilvēku.

Un šis ir būtisks jautājums attiecībās, lai tās augtu kā pieminētais zaļais augs. Kad kādam nedaudz nokrītas pašvērtējums, tas ir normāli, tā mēdz būt, bet, ja ilgstoši otrs cilvēks attiecībās ir par daudz ko nepārliecināts, tas norāda uz ticības sašķēlumu pašā cilvēkā.

Manuprāt, lai attiecībās abiem būtu pārliecība, ar to jāstrādā. Ir jāizsaka gan komplimenti, gan kritika un jādara lietas pārliecības izaugsmei. Tās var būt dažādas, bet gribētu izcelt dažas. Manuprāt, visnoderīgāk ir runāt ar mūsu partneriem par lietām, kas dara mūs nepārliecinātus, dalīties jūtās un pieredzē, kas mūs skar dziļi dvēselē, kas mūs uztrauc. Atklāšanās ir svarīga it visā, arī mūsu iekšējos dēmonos, lai uzsāktu ceļu uz pārliecību. Tāpat apzināties to, kas ir pieredze un kļūdas, – apzināties, analizēt un risināt.

Publicitātes foto / IEVA FLORENCE-VĪKSNE

Ir vajadzīga kopīga pieredze, rūpes, uzticība, gādība un atbildība, lai mēs spētu viens otra pārliecību kopt.
Citādi, ja nepievēršam uzmanību mūsu kopīgajai izaugsmei, kopīgajiem mērķiem, tad var sanākt kā ar augu, ko pārāk daudz laistām vai pavirši pret to izturamies. Tas var lēnām zaudēt savu mirdzumu un spēku turpināt augt.

Pārliecība ir vairāk kā zelta vērta īpašība, kas ir viens no veselīgu un spēcīgu attiecību pamatiem, kā arī savas izaugsmes veidošanas trumpjiem. Un šeit es nerunāju par pārāk pārliecinātu cilvēku, kas bieži riskē, neapzinoties sekas, bet svarīgi pamatā būtu jāpadomā, kas nodara pāri vairāk, – cilvēki, kas ir pārāk pārliecināti vai tādi, kas nav pārliecināti?

Domāju, katram par to reiz vajadzētu aizdomāties. Aizdomāties, kad darām visvairāk pāri sev, savam mīļotajam cilvēkam un kad visvairāk darām to laimīgu.

Publicitātes foto / IEVA FLORENCE-VĪKSNE / OSKARS FLORENCS-VĪKSNE

Pastāv atgriezeniskā saite. Ja mēs ceļam otru, viņš cels mūs tāpat. Ja nedarām neko, tad negaidām pretī, ka otrs kaut ko darīs. Un, ja sitam – emocionāli noniecinām, tad negaidām, ka otrs spēs dzīt zaļas saknes, lai augtu spēcīgāks.

Esmu daudz domājusi arī par savām rīcībām pret otru cilvēku attiecībās, konkrēti vīru. Kad biju pārāk aizņemta vai vismazāk pārliecināta par to, ko daru, un vai tas, ko daru, ir man vajadzīgs, tad otrs ļoti pārdzīvoja. Viņa pārliecība par nākotni, tāpat kā mana lēnām bruka. Līdz brīdim, kad viņš dalījās savās jūtās, ka viss, kas notiek ar mani darba vidē, manā galvā, manā pārliecībā par to, kas es esmu, ļoti ietekmē arī viņa attiecības ar mani, mūsu kopdzīvi. Viņš bija mans atbalsts, un es atklājos. Es izstāstīju visas savas bailes un šaubas, visu, kas manā sirdī man nelika mieru. Un viņš piedāvāja šo risināt kopā, kopīgiem spēkiem.

Viņš savu daļu pārliecības sēja manī, un es atkal sāku augt, mirdzēt un tiekties uz gaismu. Un ne viņš viens, arī mani tuvākie, kuriem es biju pietiekami drosmīga atklāties. Es vienmēr būšu pateicīga vīram un tiem cilvēkiem, kas mani uzklausīja, par darbu, ko tie darījuši manā labā, un šo pieredzi uzskatīšu par noderīgu ikvienā nepārliecības krišanas ceļā.

Kur izzūd nepārliecības ceļš, tur ir iespēja augt. Tam ir vajadzīga drosme atklāties un spēks nepadoties. Augt nozīmē satikties ar dažādām pieredzēm savā ceļā. Galvenais ir nezaudēt pārliecību, tad mums apstājas vēlēšanās pieredzēt un darīt lietas.

Gluži kā apburtais loks. Ja neesi pārliecināts par to, ko dari, tad ir maza iespējamība, ka tas izdosies, jo bailes un šaubas stāsies tavā ceļā un uzvarēs.

Lielākie panākumi ir tad, ja esam pārliecināti par to, ko darām. Tieši tāpēc, ka pieredzam, mācāmies, atkal darām, līdz izdarām, jo pārliecība mūs virza. Pārliecība ir gluži kā bruņas, kas, dodoties cīņā, lai piepildītu sapni, palīdz mums uzņemt triecienus un turpināt darīt.

Publicitātes foto / IEVA FLORENCE-VĪKSNE / OSKARS FLORENCS-VĪKSNE

Lielākais prieks par esamību ir tad, ja esam par sevi pārliecināti, tas atvieglo mūsu izvēli un tā rada jaunas.

Pārliecība ir tā, par ko mums būtu jārunā un jāskata kā vienu no cilvēka labākajām iezīmēm.
Tā dod gan atspērienus, gan drosmi ceļā uz to, ko vēlas mūsu sirds.
Pārliecība ir tā, kas mūs var vest uz jaunām lietām, likt mums riskēt, kļūdīties, mācīties, augt, pilnveidoties.
Uzskatu, ka bez ticības arī pārliecība neaugs. Ticēt saviem spēkiem nozīmē darīt to labā daudz.

Problēma, manuprāt, varētu būt tad, ja mēs neticam, ka esam paši savas dzīves veidotāji un noteicēji. Ir jāsaprot, kas esam, no kurienes nākam un kāda ir mūsu dziņa dzīvē. Patiesībā mēs katrs varētu izdarīt tik daudz! Viens cilvēks var mainīt pasauli, un es tam ticu.

Domāt par sevi, izkopt sevi – tas ir darbs. Dzīvē, ja notiek brīnumi, tas ir tad, ja mēs ticam, ka tie var notikt, nevis tad, kad visu savu enerģiju veltām dzīves apstākļiem, kas ietekmē tikai virskārtu – auksti vai silti.

Publicitātes foto/ IEVA FLORENCE-VĪKSNE
Raksta autore: Ieva Florence – Vīksne