Attiecības ar mīļoto vienlaikus ir viena no skaistākajām dzīves pieredzēm un vienlaikus – izaicinošākā un mācībām bagātākā. Par to, kā veidot mīlošas un veselīgas attiecības, skolā nemāca. Arī mūsu vecākiem to nemācīja. Tā nu mācāmies viens no otra un ne vienmēr tos veiksmīgākos piemērus, līdz nonākam pie atskārsmes, ka var taču arī savādāk. Dziļāk, patiesāk, cieņpilnāk, atvērtāk, skaidrāk. Mīloši pret sevi. Patiesi, ne tikai vārdos.
Ir attiecības, kurās mēs augam, kļūstam stiprāki un jūtamies redzēti. Un tad ir attiecības, kurās, pat nemanot, pazūd mūsu smaids, pārliecība un identitāte. Cenšoties pielāgoties, pat izdabāt otram, pazaudējam sevi, pat aizmirstot – kas es esmu.
Kāpēc cilvēki mēdz pazaudēt sevi attiecībās? Kādas ir šādas situācijas pazīmes? Kā saglabāt savu identitāti un iekšējo līdzsvaru, būvējot ciešas attiecības ar otru? Par to šajā rakstā.
Kāpēc cilvēki mēdz pazaudēt sevi attiecībās?
Kad sākas attiecības, mēs dabiski cenšamies tuvoties otram — saskaņot dienaskārtību, pieņemt kompromisus, dažkārt pat piekāpties. Tas viss ir normāli, ja ir veselīgās normas robežās. Problēmas rodas tad, kad šī pielāgošanās kļūst par pastāvīgu atteikšanos no sevis — savām vajadzībām, vēlmēm, vērtībām. Un patiesībā – nevienam tas nav vajadzīgs! Tava iztapšana otram nekalpo nedz tev, nedz partnerim. Kādēļ notiek pārspīlēta pielāgošanās, izdabāšana, aizmirstot par sevi? Protams, ka sakne meklējama bērnībā. Ja attiecībās ar vecākiem pieredzēji atstumšanu, tavu domu vai jūtu noliegšanu, tu iemācījies “lasīt” vecākus – viņu noskaņojumu, viņu vajadzības, - lai pielāgotos un būtu “derīgs”. Pieaugot turpinās paterns, kas iegūts attiecībās ar saviem tuvākajiem, jo pieaugot par tavu tuvāko kļūst partneris. Tātad motivators, lai atsacītos no sevis un par visām varītēm censtos atbilst partnera gaidām, ir bailes būt atstumtam, nevajadzīgam, nemīlētam. Bailes no atraidījuma. Bailes, ka tevi vairs negribēs un nemīlēs.
Tā, protams, ir ilūzija, kas balstīta sevis nemīlestībā un sevis nenovērtēšanā. Un tas patiks tikai tādam partnerim, kas arīdzan ir traumēts un tieši to meklē – partneri, kas iztaps un laizīs grīdu mīļā miera labad. Tas meklē partneri, kam nav vajadzību un ar kuru var manipulēt, lai paceltu savas vērtības latiņu paša ilūzijās.
Ikviens sevi un otru mīlošs un respektējošs cilvēks vēlas piedzīvot pretējo – redzēt, kā partneris sevi mīl un ciena, virzās savu sapņu un mērķu virzienā, pieredz, aug un priecājas par dzīvi. Emocionāli inteliģents, nobriedis partneris sev līdzās sagaida tādu pašu – emocionāli inteliģentu un nobriedušu personību.
Kad sākam aizmirst, kas esam, kas mūs iepriecina un kur beidzas mūsu “jā” un sākas “nē”, sāk zust arī dzīvīgums un prieks. Ilgtermiņā šāda dinamika ne tikai kaitē mums pašiem, bet arī attiecībām kopumā, nemaz nerunājot par to, ka itin bieži situācija nonāk līdz mentālām saslimšanām – trauksmi, panikas lēkmēm, pat depresiju.
Pazīmes, ka esi sevi pazaudējis:
Ja jūti, ka esi pastāvīgi noguris, apjucis vai neatpazīsti vairs sevi, tas var būt signāls, ka esi sevi pazaudējis. Ja tavas vēlmes vienmēr paliek otrajā plānā, iekāp vērotāja kurpēs un pajautā sev – kādēļ tā?
Ieskatāmies vēl dziļāk! Kādi ir sarkanie karodziņi attiecībās, kurās sāc aizmirst, ka tu esi personība un vērtība?
Kad pēkšņi saproti, ka vairs nespēlē ģitāru, nezīmē, nesatiecies ar draugiem vai nedodies rīta skrējienos, kas agrāk sagādāja prieku, iespējams, tas nav nejauši. Bieži vien attiecībās mēs sākam pielāgoties partnera dzīvesveidam un interesēm tik ļoti, ka savējās pazūd fonā. Un tad vienā brīdī šķiet – esi kļuvis par ēnu no tā, kas biji.
Šāda dinamika var nebūt ļaunprātīga – dažkārt tā vienkārši rodas no vēlmes būt labiem partneriem. Bet, ja sajūta par sevis zaudēšanu kļūst pastāvīga, ir vērts uzdot sev jautājumu: vai šīs attiecības palīdz man augt, vai liek sašļukt maziņam un neredzamam?
Ikviens kompromiss prasa zināmu piekāpšanos, bet, ja tas vienmēr notiek tikai no tavas puses – tas ir sarkanais karodziņš. Ja tavi sapņi, mērķi vai vienkārši ikdienas vēlmes regulāri tiek ignorētas vai noniecinātas, tas liecina par nevienlīdzību.
Attiecībās būtu jābūt telpai abiem partneriem – gan tavam “es gribu”, gan “es ar to nejūtos labi”. Ja vienmēr pielāgojies, baidoties no konflikta vai, lai nesabojātu otram garastāvokli, tu pamazām padari savas vēlmes par nevērtīgām, pat neeksistējošām un ne tā vērtām, lai tās vispār cilātu.
Manipulācija attiecībās, ja tā nav atpazīta, var izskatīties ļoti nevainīgi – partneris var izmantot vainas sajūtu (“Ja tu mani mīlētu, tu…”) vai pasīvi agresīvas piezīmes, lai kontrolētu tavas izvēles. Šāda emocionālā atkarība rada ilūziju, ka esi atbildīgs par otra cilvēka laimi. Bet tas nav tavs pienākums. Veselīgas attiecības ļauj būt brīvam un autentiskam – ne kontrolētam.
Viens no klasiskākajiem sarkanajiem karodziņiem – tu pēkšņi pamanīji, ka arvien retāk satiecies ar draugiem vai vairs neizjūti vajadzību dalīties ar ģimeni. Iespējams, partneris izsaka kritiku par taviem tuvākajiem vai izraisa vainas sajūtu, kad pavadi laiku bez viņa.
Šāda sociālā izolācija nav nejauša. Tā var būt apzināta manipulācija vai arī tava neapzināta vēlme izvairīties no konfrontācijas. Jebkurā gadījumā – tā liecina par attiecību neveselīgumu un tava atbalsta, drošās aizmugures, ko līdz šim simbolizēja ģimene un draugi, sairšanu.
Kā saglabāt savu identitāti attiecībās
Attiecības nenozīmē sevis nodošanu. Patiesībā — jo spēcīgākas ir divas individuālas personības, jo veselīgākas un noturīgākas ir attiecības. Lūk, dažas praktiskas pieejas, kā sevi nepazaudēt:
1. Zināt un respektēt savas robežas
Var rasties jautājums – vai robežu noteikšana neattālina partneri? Patiesībā ir tieši otrādi – skaidras robežas rada uzticību un drošību. Veselīgas attiecības balstās uz atklātību, nevis saplūšanu, kurā kāds no partneriem vai abi viens otru kontrolē. Robežas nav auksti mūri, bet drīzāk durvis ar rokturiem — tās ļauj pienākt tuvu, bet neļauj izšķīst otrā. Tas nozīmē, ka tev ir tiesības uz savu telpu, laiku, viedokli un jūtām. Gan tu, gan partneris esat vienlīdz svarīgi. Jūs abi esat cilvēki. Jūs abi esat personības.
Kā mācīties nospraust savas robežas?
2. Saglabā savas intereses un draudzības
Tavi hobiji, aizraušanās un draudzības veido tavu identitāti. Kad mēs visu laiku pavadām tikai ar partneri, zūd līdzsvars, un partnerattiecības kļūst par vienīgo pasauli. Tas rada gan atkarību, gan vientulības risku, gan risku, ka vairs nespēsi adekvāti novērtēt savu attiecību veselīgumu, gan antisocializēšanās risku.
Ko darīt?
3. Praktizē emocionālo apzinātību
Sevis nepazaudēšana sākas ar sevis apzināšanos. Pajautā sev regulāri: “Ko es jūtu? Ko es gribu? Vai tas atbilst man?” Emocionālā inteliģence ir spēja saprast un pieņemt savas jūtas — un tas ir būtisks instruments attiecībās.
Kā to praktizēt?
Attiecības nav jāuztver kā pašupurēšanās, bet gan kā divu cilvēku satikšanās, kur katrs var būt īsts un veselīgs savā būtībā. Mācīties viens no otra, pētīt viens otru, iedvesmoties. Saglabāt sevi attiecībās ir pašcieņa un brieduma pazīme. Mīlestība, kas ļauj tev būt tev pašam, ir tā, kas patiesi dziedē un veicina attīstību. Tā ir telpa, kurā atgriezties un sajust sazemējumu, mieru un drošību, lai vai kādi vēji ārā pūš.
Ja jūti, ka esi sevi mazliet pazaudējis – nekrīti panikā. Tas ir labojams. Sāc ar maziem soļiem – ar savu “jā” un “nē”, ar draudzību ar sevi un vairāk drosmes būt patiesam. Jo īstas attiecības sākas tad, kad esi patiess tu pats. Un ja tavās attiecībās patiesība ir bīstama – vai tiešām tev tādas attiecības ir vajadzīgas? Kāds ir to pienesums? Kā tās palīdz tev plaukt?
Raksta autore: Ieva Simanoviča