ĢIMENES LOMA MŪSDIENU SABIEDRĪBĀ

ĢIMENES LOMA MŪSDIENU SABIEDRĪBĀ

Mēs esam kopā, mēs drīz precēsimies un tad būsim ģimene. Sākumā tikai mēs abi. Ģimene…

Minot šo vārdu, mēs skaidri (?) saprotam, ko tas nozīmē. Tik bieži vārdu „ģimene” lietojam ikdienā visdažādākajās sakarībās – ir ģimenes ārsti un ģimenes atlaižu kartes, ir ģimenes psihologi un ģimenes filmu žanrs, jēdziens „ģimenes stāvoklis”, ģimenes tiesības, ģimenes vakariņas, ģimenes padome un ģimenes relikvijas… Lūgti nosaukt pirmās asociācijas, kas rodas, dzirdot vārdu „ģimene”, biežāk nosaukto vidū bija mājas sajūta, mīlestība, bērni, vecāki, vecvecāki, piedošana, saticība, uzticēšanās, drošības sajūta, bērnība, atbildība. Viss tā skaisti un cēli… Kā vienmēr, reālā dzīve tomēr atšķiras no nedaudz idealizētiem priekšstatiem.
Skaidrojošajā vārdnīcā vārdu „ģimene” skaidro kā „organizatorisku abu dzimumu pārstāvju kopdzīves formu, kas izveidojusies vēsturiski un pastāv kā cilvēku sabiedrības pamatšūniņa; tuvu radinieku grupu (piemēram, vecākus un bērnus), kas parasti dzīvo kopā”. Ģimenes psiholoģija kā zinātnes nozare pēta to, kā cilvēki apvienojas laulātos pāros, kā veido ģimenes attiecības un organizē kopdzīvi; pēta indivīda piederību ģimenei kā veselumam, kas ietver gan visu ģimenes locekļu dzīves darbību, gan attiecīgo, konkrēto laika periodu, gan nacionālo kultūru un tradīcijas.
Latvijas Satversmē ģimene nav definēta, tajā teikts, ka „valsts aizsargā un atbalsta laulību – savienību starp vīrieti un sievieti, ģimeni, vecāku un bērna tiesības.”

Līdz ar to Latvijā, vismaz oficiāli, ir pausts viedoklis, ka ģimenes pamats ir laulība. Vai tā ir arī realitātē?

Raksturojot laikmetu, kurā dzīvojam, kā pārmaiņu (un daudzi pētnieki pat īpaši uzsver, ka tieši pārmaiņu, nevis attīstības) laiku, ir mainījušas arī tradicionālās ģimenes formas un pati izpratne par to. Arvien biežāk jēdziena „ģimene” vietā tiek lietots jēdziens „kopdzīve”, to pierāda arī statistika – ap 70% Latvijas iedzīvotāju kopdzīvi bez laulības uzskata par pieņemamu, un apmēram puse bērnu dzimst nereģistrētās attiecībās. Tam gan ir sava negatīvā puse – kā uzsver notāri, „laulība jeb juridiski noformētas attiecības ir vienīgais veids, kā valsts garantē zināmu aizsardzību ģimenes locekļiem, kas nav asinsradinieki”. Nereģistrētās attiecībās abi partneri no juridiskā viedokļa ir sveši cilvēki, un tas var radīt problēmas daudzās situācijās, ne tikai mantiskajās attiecībās.

Tradicionālo izpratni par ģimeni aizstāv kristīgā baznīca, uzsverot, ka ģimene un laulība ir kristīga vērtība. Tomēr arī pāvests Francisks atzīst, ka „šodien nav viegli runāt par laulību kā kaut ko cēlu”. Viņš uzsver, ka cilvēki laulājas aizvien retāk; jaunieši nevēlas precēties, jo mūsdienās ir izplatījusies „pagaidu kultūra”, pie pirmajām grūtībām pāris izšķiras. Daudzās zemēs pieaug šķiršanos skaits un samazinās bērnu dzimstība, taču situācijā, kad ģimenes un laulības nozīme vājinās, pirmie cietēji ir bērni – jau no mazotnes redzot, ka laulība ir saikne „uz noteiktu laiku”, bērni vēlāk neapzināti ies to pašu ceļu. Jaunie cilvēki bieži vien atsakās uzņemties atbildību vai jūtas atbildīgi tikai līdz zināmai robežai. Pāvests uzskata, ka problēmas iemesls nav tikai ekonomiskās grūtības; šeit slēpjas kaut kas dziļāks.

Šobrīd Latvijā ģimene nav tikai kristīgā vērtība, tā ir arī konstitucionāla līmeņa vērtība, jo valsts šo savienību starp sievieti un vīrieti aizsargā, piešķirot šādām reģistrētām attiecībām noteiktas priekšrocības, kas nav attiecināmas uz nereģistrētām attiecībām.

Valda uzskats, ka laulību nevar balstīt uz tik nedrošu un nepastāvīgu lielumu kā jūtas – emocijas ir īslaicīgas, un cilvēki pēc savas dabas esot poligāmi… Laulība un līdz ar to arī ģimene kā intitūts esot sevi izsmēlis un novecojis. To apliecinot arī augstais šķirto laulību skaits. Vai ģimene kā vērtība vēl pastāv? Kā mūsdienās mainās kopdzīves modeļi? Kāpēc tik daudzi pāri izvēlas dzīvot kopā, bet laulību nereģistrēt? Ir uzskats, ka, no vienas puses, vīrieši baidās zaudēt savu neatkarību un nevēlas uzņemties atbildību; arī sociālā statusa ziņā neprecētie bieži vien tiek vērtēti augstāk, savukārt sievietes kļūst vīrišķīgākas, neatkarīgākas un arī nevēlas izjust saistības. Nereģistrētas attiecības ir arī vieglāk pārtraukt – pamēģinājām, nesanāca, un nav vērts tālāk vienam otru mocīt…

Bieži minēts, ka agrāko nukleāro ģimeni, kuras centrā ir tēvs un māte, ap tiem bērni un mazbērni, lielā mērā nomaina sociālo tīklu ģimene – kopā dzīvo abu partneru bērni no iepriekšējām (arī vairākām) attiecībām, tā dēvētā „seriālā poligāmija” – kopdzīve ar vienu, otru, trešo, cetruto utt. partneri; tuvas attiecības tiek uzturētas ar vairākiem partneriem vienlaikus, un sabiedrība to lielā mērā akceptē.

Parādās arvien jaunas cilvēku kopdzīves formas – piemēram, pārim ir stabilas, noturīgas attiecības ilgā laika periodā, tomēr partneri nedzīvo kopā ikdienā, tiem nav kopīgas saimniecības; pāris dzīvo kopā, viņiem ir bērni, bet vecāki strādā un lielāko gada daļu dzīvo ārzemēs, bērni dzīvo pie vecvecākiem, un ģimene ir kopā tikai dažas nedēļas atvaļinājuma laikā un svētkos; kopā ar vienu no vecākiem dzīvo bērni no divām, trīs vai vairāk laulībām vai attiecībām, ir ģimenes, kurās kopā dzīvo divi viena dzimuma cilvēki, piemēram, divas sievietes, un abām ir bērni (vai vienai vairāki); arī divi vīrieši kopīgi audzina viena partnera bērnu (bērnus).

Tieši šo dažādo reālo kopdzīves formu dēļ sabiedrībā tik plaši diskutē par nepieciešamību pieņemt kopdzīves likumu, kas „nodrošinātu līdztiesību starp laulātiem un nelaulātiem pāriem; kopā dzīvojošām pilngadīgām personām dotu iespēju atrisināt daudzās juridiskās problēmas, ko rada pašreizējās tiesiskās sistēmas nepilnības, tai skaitā nodrošinātu nelaulātu pāru tiesības uz valsts aizsardzību, aizsargātu ārpus laulības dzimušus bērnus un piešķirtu dažāda veida ģimenēm līdzīgas tiesības attiecībās ar valsti” – tā minēts Kopdzīves likuma iniciatīvas grupas aicinājumā.
2015. gada jūnijā Latvijas inteliģences pārstāvji, augstskolu pasniedzēji, zinātnieki diskusiju forumā „Laulība, ģimene un bērns mūsdienu krīzes sabiedrībā”, pārstāvot vēsturiski tradicionālo viedokli par laulības un ģimenes lomu sabiedrībā, uzsvēra ģimenes nepārvērtējamo nozīmi bērnu audzināšanā. Akadēmiķis Ivars Kalviņš, pārspriežot to, ko laulība un ģimene dod sabiedrībai, minēja šādus argumentus:

laulība ļauj gan sievietēm, gan vīriešiem dzīvot tieši viņiem atbilstošu dzīvi, kas balstīta mīlestībā (gan garīgā, gan seksuālā) un nodrošina to tiesību aizsardzību visās jomās; bērniem rada drošu un stabilu vidi, lai augtu un mācītos, vidi, kurā ir gan mātes, gan tēva mīlestība un atbalsts;

laulāto kopdzīve ģimenē audzina „mēs”, un nevis „es” kultūru; sabiedrība sagatavo cilvēkus, kas gatavi nesavtīgi rūpēties arī par citu labumu, kas gatavi uzupurēties, lai radītu un audzinātu bērnus, nodrošinot nācijas ilgtspēju.

Deklarācijas, rezolūcijas, lēmumi… Bet tad, kad uz jautājumu – „Nu, ko pa Ziemassvētkiem?” – pašsaprotami atbildam: „Kopā ar ģimeni!”, mēs katrs ar to saprotam savu ģimeni, to, kurā jūtamies kā mājās, kurai esam piederīgi. Un vai tad ģimene ir tikai papīri? Bērnam, kas aug mīlestības un cieņas pilnās attiecībās, ir gluži vienalga, vai vecāki ir reģistrējuši savu kopā dzīvošanu oficiāli vai ne, bērnam pat ir vienalga, vai vecākais brālis vai māsa ir īsts vai tikai pus… Svarīgāka ir drošības sajūta un mīlestība, ko izjūt bērni, kas uzticas saviem vecākiem (jā, varbūt ne vienmēr miesīgiem), kas kopā ar viņiem ir ikdienā, kopā atpūšas un svin svētkus, kopā pārdzīvo nedienas.
Pat ja mums vēl nav bērnu (un varbūt kādu iemeslu dēļ arī nebūs)

– es paļaujos uz tevi, tu paļaujies uz mani. Mēs esam kopā, un mēs esam viens otram vajadzīgi. Mēs esam ĢIMENE (lai kā arī to nosauktu citi).