Viens no veidiem, kā rast iedvesmu kāzām, ir skatīties labu kino, tas raisīs idejas gan estētikai, gan noskaņām. Romantiskais kino ir neizsmeļams žanrs, kurā atrodams ne mazums filmu par kāzām. Un tomēr tās bieži paliek Holivudas romantisko komēdiju klišeju robežās. Tādēļ ielūkojāmies dažādu žanru kino, lai piemeklētu ko iedvesmojošu kāzām un rosinātu uz tām palūkoties vēl no citiem leņķiem.

Jaunā Viktorija (The Young Victoria, 2009)

Kāzas ir tā reize, kad atļaujamies īstenot karaliskas svinības. Varbūt šī vēlēšanās nosvinēt grezni un aristokrātiski izaugusi no bērnības fantāzijām par sapņu princi un princesi. Varbūt tā ir vilkme piedzīvot ko vienreizēju un neikdienišķu. Lai nu kā, ja ir vēlme svinēt krāšņi un grezni kādā pilī vai muižā, noskaņoties un gūt iedvesmu var, noskatoties režisora Žana Marka Valē filmu ar Emiliju Blantu topošās karalienes un Rupertu Frendu prinča Alberta lomā.

Filmas darbība galvenokārt risinās 19. gadsimta Anglijā un tās centrā ir romantiskais karalienes Viktorijas un prinča Alberta mīlas stāsts. šis pāris savā veidā ietekmējis kāzu industriju līdz pat šodienai. Karaliene Viktorija apprecējās baltā kleitā, kas tajā laikā bija bagātības un statusa simbols, bet nebija tā sasaistīta ar kāzām, kā šodien. Karalienes Viktorijas piemēram sekoja daudz citu sieviešu un baltā kleita kļuva par tradicionālo kāzu tērpu. Arī mūsdienās līgavas nereti izvēles princeses tipa kāzu kleitas siluetu ar kuplu apakšdaļu un aristokrātisku korseti.

Lai gan filmā netrūkst krāšņu tērpu, tomēr karalisko kāzu ainu, kurā redzama karalienes ikoniskā kāzu kleita, gribētos garāku. Taču šī nianse neaizēno cerīgo mīlas stāstu, saraksti ar vēstulēm un romantiskās pastaigas pils dārzā. Tieši tur slēpjas vēsturisko filmu burvība - iespēja pakavēties citā laikā un realitātē.

Mīlestības stāsts (Love Story, 1970)

Režisora Artūra Hillera kino klasikā iegājusī filma ar Ali Makgro un Raienu O’Nīlu galvenajās lomās precīzi ataino nosaukumā iekļauto - tas ir skaists divu Hārvardas universitātes studentu mīlas stāsts. Salīdzinot ar jaunākajām filmām par vidusskolniekiem un studentiem, šī filma šķiet patiesi šķīsta un nedaudz naiva, taču nebūt ne sekla. Filma apspēlē klasisko Romeo un Džuljetas scenāriju, kur bagātā puiša vecāki cenšas iebilst viņa laulībām ar meiteni no zemāka sociāla slāņa. Tomēr šis pāris to neņem vērā un viņi pierādīja, ka tie ir tikai muļķīgi vecāku aizspriedumi.

Tomēr neskatoties uz to, ka jaunais pāris tiek pāri visiem šķēršļiem, kas rodas, uzsākot kopīgu pieaugušo dzīvi, viņi saskaras ar ko nepielūdzamu, tādēļ romantiskais mīlas stāsts pārtop sirdi plosošā traģēdijā un nākas nobirdināt arī kādu asaru. Protams, var norādīt uz romantiskās drāmas žanra klišejām filmā, taču sapņainie filmas skati un abu varoņu dzīvīgās diskusijas sagādā patiesu prieku. Nevar nepieminēt arī nelielo, bet sirsnīgo abu absolventu laulības ceremonijas ainu.

šajā filmā varone Dženija savam mīļotajam Oliveram pauž popkultūrā iegājušo aforismu “love means never having to say you’re sorry” jeb, aptuvenā tulkojumā, “mīlestība nozīmē nekad nevajadzēt atvainoties”. Par to, vai tā tiešām ir, var diskutēt, taču vismaz vienā aspektā no šīs frāzes var mācīties - mīlēt tā, lai otram nenodarītu neko tādu, par ko būtu jāatvainojas. Tāpat šajā filma izskanēja arī aizkustinošās dziesmas (Where Do I Begin?) Love Story instrumentālā versija, ko vēlāk iedziedāja Endijs Viljamss.

Melanholija (Melancholia, 2011)

Krāšņas kāzu ainas ar kuplām kāzu kleitām visbiežāk skatāmas šai tēmai veltītajās neskaitāmajās Holivudas romantiskajās filmās. Un tomēr kāzas kā scenārija elements laiku pa laikam parādās arī mākslas kino. Larsa fon Trīra kino šedevrs centrējas ap divām māsām, Kirstenas Danstas atveidoto Klēru un šarlotes Geinsbūras atveidoto Justīni. Puse no filmas seko līdzi Klēras kāzām, taču ir kāda būtiska nianse - jau filmas prologā skatītājiem ir atklājies, ka zemi sagaida apokalipse, jo tai tuvojas planēta Melanholija.

Kāzas apskatīt šādā neizbēgamas bojāejas kontekstā varbūt nav gluži iepriecinoši, tomēr, ja nedaudz distancējas no skumjā un traģiskā, tad šāds skatījums piešķir pavisam jaunu perspektīvu kāzām. Lai gan filmas varoņi kāzu svinību laikā vēl nav pārliecināti par turpmāko notikumu attīstību, kāzas tāpat tiek svinētas. Dažbrīd izmantotais filmēšanas paņēmiens pat atgādina kāzu video. Svinībās ir visi klasiskie kāzu elementi - pils, kleita ar tilla rozēm, limuzīns un naktī gaisā tiek laistas papīra laternas, līdz ar to iedvesmas netrūks.

Netrūkst arī iekšējo moku, bet tas jau ir cits stāsts par to, ka apprecēt savu mīļoto cilvēku - tas ir bezgala skaisti, taču līdz ar to nebūt nepazūd visas personīgās un globālās problēmas. Bet tas tikai parāda, ka katrs no šīs filmas var paņemt ko citu, un viena no iespējamām atziņām varētu būt tā, ka kāzas jāsvin arī tad, ja draud apokalipse.

Mans karalis (Mon Roi, 2015)

Franču kino piemīt neizskaidrojama burvība - tas var būt ļoti patiess, atklāts un pats skarbs, tajā pašā laikot esot neizsakāmi romantisks un sapņains. Tāpat arī režisores Maivenas Lebesko filma ir vienlaikus gan dzīvespriecīga un pat jautra, gan skumjiem pavērsieniem piesātināta. Un tas viss harmoniski savijas filmas stāstā, risinot šo fenomenu - bieži attiecībās sāk traucēt un ceļā stāties tas, kas sākotnēji šķita tik saistošs un īpašs. Ir cilvēki, kas apbur ar savu ekspresīvo personību, prasmi baudīt dzīvi un sākotnēji pat šķiet, ka ir labi būt ar šādiem cilvēkiem, jo viņi arī apkārtējos atmodina dzīvesprieku. Ar galveno varoni Toniju notiek līdzīgi, taču, kad viņai un dzīves baudītājam Džordžo izveidojas tuvas attiecības, viņa saprot, ka nav tik vienkārši.

Filmas galvenajās lomās ir Emanuella Berko un Vinsents Kasels, viņu atveidotai pāris iziet cauri visam - no bezrūpīgiem brīžiem līdz nopietniem sarežģījumiem. Viņi nosvin arī dzīvespriecīgas kāzas ar pikniku parkā, kas kārtējo reizi pierāda, ka var arī šādi - nepiespiesti un brīvi. Galvenās varones Tonijas brāli atveido Luijs Garels, un, ja gribas ilgāk pakavēties franču kino pasaulē, var noskatīties principā jebkuru viņa filmu, jo šim aktierim piemīt neatkārtojamais franču šarms, kas atklājas it visās filmās, kurās viņš filmējies.

Garais gads (Leap Year, 2010)

šī Ananda Takera filma ir klasiska romantiskā komēdija, kas uzjautrinās un sagādās labas emocijas, visam paliekot gaumes robežās. Dažkārt gribas vienkārši atslābināties un šī filma ir piemērota vieglam kino vakaram kāzu tematikas noskaņās. Tomēr jāpiebilst, ka, lai gan filmas scenārijs ir savīts ap kāzām, kurām cītīgi gatavojas Eimijas Adamsas atveidotā varone, šīs kāzas tomēr nenotiek, jo viņas plānus ietekmē dažādi neparedzēti pavērsieni. Un tomēr filma neizpaliek pavisam bez laulībām, jo savos piedzīvojumos viņa nonāk kādās aizkustinošās kāzās kalna pakājē. Vizuālu baudījumu filmā sniedz neatkārtojami dabas skati, jo tā lielākoties uzņemta Īrijā.

Galvenā varone seko savam mīļotajam, kas devies komandējumā uz Īriju, jo nepacietīgi nespēj sagaidīt bildinājumu un ir nolēmusi rīkoties pati. Izrādās, ka īriem ir tradīcija, kas atļauj garā gada 29. februārī sievietēm bildināt savus mīļotos. Lai gan filma ir galvenokārt izklaidējoša, to skatoties var aizdomāties par to, ka kāzas dažkārt tiek uzstādītas kā dzīvē sasniedzams mērķis un ceļā uz tā sasniegšanu tiek aizmirsts tas, ka kāzas tomēr nav karjeras sasniegamos atzīmējams ķeksītis un attiecības ir tā dzīves jomā, kurā nevar ignorēt arī iracionālo un emocionālo.

Pālmspringsa (Palm Springs, 2020)

Bieži vien pēc kāzām jaunlaulātie atzīst, ka diena paskrējusi teju nemanot un, ja būtu tāda iespēja, gribētos to piedzīvot vēlreiz. šajā Maksa Barbakova filmā divi kāzu viesi, ko attēlo Endijs Sambergs un Kristina Milioti, nonāk laika cilpā un viņiem šīs kāzas nākas piedzīvot atkal un atkal. šajā komēdijas un zinātniskās fantastikas žanru sajaukuma filmā var smelties iedvesmu saulainām un spilgtām vasaras kāzām.

Un, ja šim mēģina pieiet filozofiski, tad no šīs filmas var gūt atziņu, ka patiesībā jau, ja arī pēc kāzām šķiet, ka bijuši kādi misēkļi vai nianses, ko otrreiz darītu citādi, arī tad, ja kāzas noritētu kaut desmit reižu, tam visam nebūtu lielas nozīmes, jo galvenais, lai jaunais pāris ir kopā un laimīgs.

Raksta autore: Renāte Berga