Radio Pieci.lv ētera personība un dziedātāja Marta Grigale un mūziķis Kaspars Grigalis ir precējušies gandrīz trīs gadus. Marta atzīst – viņi iemīlējās ātri un kaislīgi, un Kaspars aizvien ir vienīgais vīrietis, kurā viņa spēj iemīlēties atkal un atkal. LĪGAVĀM aicināja Martu uz sarunu par kopābūšanu un to, kā iemācīties runāt otra cilvēka mīlestības valodā.

Kā notika Tava un Kaspara sastapšanās?

Mans un Kaspara stāsts sākās negaidīti un ļoti strauji. Satikāmies, kopā strādājot mūziklā Meierovics, un ieskatījāmies viens otrā ļoti ātri, tikpat ātri iemīlējāmies.

Sapratām, ka viens bez otra nevaram ne mirkli iztikt – ja tā nebija mīlestība no pirmā acu skatiena, tad no otrā vai trešā pavisam noteikti.

Ar kādām sajūtām Tu atceries jūsu kāzu dienu?

Atceros kāzas ar vārdos neaprakstāmu laimes sajūtu. Tas bija absolūts lidojums, jo viss bija tieši tā, kā mēs ar Kasparu vēlējāmies, un mēs precējāmies vēl būdami traki samīlējušies.

Visspilgtāk atmiņā iespiedies brīdis, kad nācu viņam pretī pie altāra. Es raudāju, Kaspars raudāja un teju visi 90 viesi arī raudāja, tas tiešām bija patiesi, skaisti un emocionāli. Jāatzīst gan, ka šis mirklis bija laimīgs un sāpīgs vienlaicīgi, jo pirms mazāk nekā gada mans tētis bija aizgājis no šīs pasaules un man viņa ārkārtīgi pietrūka, bet zinu, ka tētim Kaspars patika un ticu, ka viņš kaut kur turpat ar mums vien bija.

Kā Tavi priekšstati par to, kas ir mīlestība, ir mainījušies pēc Kaspara satikšanas?

Man šķiet, ka es pati esmu ļoti mainījusies, bet man ir grūti nodalīt, kur šīs izmaiņas ir ietekmējušas attiecības, kur pati dzīve, jo šie daži gadi mani ir pamatīgi norūdījuši. Protams, priekšstati mainās. Jāsaprot, ka ne vienmēr viss notiek tā, kā bērnībā esam izsapņojuši. Bet tas jau ir tas mīlestības noslēpums – turēties kopā arī tad, kad ir grūti.

Mūsdienās bieži vien cilvēki pieturas pie paraduma saplīsušas vai ieplaisājušas lietas nevis salabot, bet gan izmest, bet ilgstošu un laimīgu attiecību noslēpums, manuprāt, ir tajās ieguldītais darbs. Saprotu, ka var skanēt mazliet klišejiski, bet man patiešām šķiet, ka attiecības ir kā dārzs, kas ir jākopj, citādi tas ātri vien aizaug ar nezālēm.

Ir jārūpējas gan par otru cilvēku, gan jāstrādā pašai ar sevi, saviem priekšstatiem un gaidām, neprasot no otra cilvēka to, ko viņš nespēj dot.

Diemžēl mēs bieži vien pieļaujam šo kļūdu, kaut ar jautājumu “kādēļ nedāvini man ziedus tik bieži, cik es gribētu”…

Protams! Cik gan viegli ir otram kaut ko pārmest! Cik viegli ir teikt “tev vajadzēja izdarīt tā”, “tu nesaprati”, “es gaidīju tā”. Bet ir jāsaprot, ka mēs katrs esam citādāks. Es arī to mācos – neaizrādīt otram cilvēkam, kā viņam, manuprāt, vajadzēja rīkoties.

Jūs ģimenē vairs neesat divi vien, līdz ar meitas ienākšanu noteikti ir mainījies arī jūsu ikdienas ritms un kopābūšana. Kā jūs atrodat laiku tikai jums diviem vien?

Bērns patiešām izmaina visu iepriekšējo lietu kārtību, vērtības un ikdienas grafiku. Tas nozīmē, ka arī mans un vīra kopābūšanas laiks ir jāplāno daudz rūpīgāk. Bet mēs joprojām ļoti cenšamies vismaz reizi mēnesī iekļaut kalendārā randiņu, kad dodamies ārpus mājas tikai divatā.

Esmu pārliecināta, ka nav svarīgi, kur jūs ejat, kādā restorānā ēdat vai kādu teātra izrādi apmeklējat – galvenais ir kopā pavadītā laika kvalitāte, tādēļ es nemaz nekaunos teikt, ka tikpat perfekts randiņš var izdoties arī mājās uz dīvāna ar čipsu paku rokās, skatoties kādu seriālu vai vienkārši sarunājoties.

Domāju, ka man piekritīs daudzi pāri par to, ka atsvešināties vienam no otra patiesi nemaz nav tik grūti. Nav pat nepieciešami lieli konflikti, pietiek ar to, ka no rīta piecelies īgnākā noskaņojumā, kaut ko ne tā pasaki un pēc kāda laika jau pats nesaproti, kas starp jums ir noticis, viss šķiet svešāk, kā ierasts. Tieši tādēļ reizēm der apstāties un kaut uz mirkli savam mīļotajam pateikt, cik ļoti viņu mīli un cik labi, ka viņš ir. Galu galā būt attiecībās arī nozīmē būt komandā, nevis dzīvot kādās paralēlās pasaulēs.

Tu tici vienīgajai un īstajai mīlestībai uz mūžu?

Es ticu īstai mīlestībai. Bet, tai pat laikā, es zinu arī to, ka dzīve ir skarba. Tādēļ es neesmu naiva un zinu to, ka var gadīties visādi – tai skaitā, ka cilvēkam var būt vairākas lielās mīlestības. Mēs nevaram prognozēt un paredzēt lietu kārtību, varam tikai mīlēt un darīt visu pēc labākās sirdsapziņas, lai mums būtu tā laime piedzīvot mīlestību visa mūža garumā. Man patīk būt atklātai, un es pavisam noteikti nevēlētos, lai kāds domā, ka mana dzīve un mūsu laulība līdzinās pasakai.

Es neticu, ka ir iespējams visu mūžu nodzīvot laimīgā pasakā. Esmu droša, ka visi cilvēki strīdas, visiem ir atšķirīgi viedokļi, pie visām attiecībām IR jāstrādā.

Ko Tu savā vīrā visvairāk mīli?

Es mīlu viņu par to, kas viņš ir. Kaspars ir vienīgais cilvēks, kurā varu iemīlēties atkal un atkal. Viņā ir kaut kas, kas mani turpina piesaistīt un šarmēt… Mums kopā ir jautri, tas ir ļoti svarīgi. Un, kad viņš spēlē bungas! Jā, tas uz mani joprojām atstāj pamatīgu iespaidu. Mani vienmēr ir pieaistījuši talantīgi vīrieši un talants vispār, tādēļ tas, ka Kaspars ir fantastiski talantīgs mūziķis un bundzinieks man liek uz viņu raudzīties ar vēl lielāku sajūsmu.

Kas ir tās lietas, ko vēl viņš dara, lai Tu viņā atkal un atkal iemīlētos?

Kaspars vispār pēc savas dabas ir ļoti rūpīgs un nesavtīgs, vienmēr nostāda citus pirmajā vietā. Viņam ļoti patīk arī mani pārsteigt ar dažādām dāvaniņām, ziediem, sagatavot kaut ko garšīgu.

Mēs mācāmies runāt viens otra mīlestības valodā. Man galvenās mīlestības valodas ir pieskārieni un vārdi, bet viņam – dāvanas un kopā pavadītais laiks.

Tieši tādēļ man ir ļoti svarīgi, ka viņš man atgādina, ka esmu laba tāda, kāda es esmu. Īpaši jau tajos brīžos, kad es iekrītu sevis pašpārmetumos un paškritikā. Es savukārt apzinos, ka Kasparam no manas puses vajadzīgi pārsteigumi un iepriecinājumi.

Tās laikam ir valodas, ko jāmācās visas dzīves garumā…

Es gribu turpināt iepazīt Kasparu, turpināt mācīties, kā būt labai sievai. Vēlos nevis pārmainīt viņā kaut kādas lietas, kas man nepatīk, bet gan censties tās pieņemt. Vēlos vienmēr turpināt atgādināt, ka es viņu mīlu un cik ļoti viņš man ir dārgs. Mācos novērtēt katru dienu, kas mums ir dota.

Gribu katru rītu celties ar domu: “WOW man blakus ir cilvēks, kuru es mīlu!”

FOTO: INTA LANKOVSKA, KRISTS LUHAERS, MĀRTIŅŠ CĪRULIS, TOMS NORDE, UNA STADE