Kā gan gribētos, lai attiecībās būtu tikai viegli, saldi un silti. Bez aizvainojumiem, strīdiem, nesaprašanās un neglītām domām. Taču dzīves realitāte ir citādāka un šiem sapņiem ir lemts palikt tikai sapņiem. Pat attiecībās pašiem ar sevi ir reizes, kad kļūst neizturami grūti. Ko lai saka par tām attiecībām, kurās ir iesaistīts vēl kāds. Katram no mums ir sava taisnība, savs redzējums, savas vēlmes un skatījums uz to, kā jābūt pareizi. Tas nozīmē, ka bez dzirkstelēm, trokšņa, rīvēšanās un uzplaiksnījumiem iztikt neizdosies.

Attiecību mentore: Zane Ozoliņa

Ko ir būtiski atcerēties? To, ka mirklī, kad attiecībās kaut kas ir nogājis greizi, pozīcija “es paslēpos savā mājiņā” nav labākais risinājums. Nevar izlikties, ka tevis nav un cerēt, ka līdz ar to izgaisīs arī visas problēmas. Nesaprašanās, aizkaitinājuma un dusmu periodi, kuros gribas nobolīt acis uz katru partnera izteikto vārdu, ir likumsakarīga parādība ikviena pāra dzīves ciklā. Tāpat, kā aug un attīstās cilvēks, pārvēršoties no neciešama trīsgadnieka adekvātā un patīkamā pieaugušajā, tā arī aug un attīstās attiecības.

Ja pārim ir strīdi un konflikti, tad ir pieņemts uzskatīt, ka attiecības ir nelabvēlīgas. It kā ar attiecībām viss ir kārtībā tikai tajā gadījumā, ja partneri nestrīdas un dienu no dienas ir laimīgi. Taču, tieši tāpat kā berze rada siltumu, tā arī konflikti ļauj attiecībām būt dzīvām un palīdz tām attīstīties.

Nereti tie, kuri baidās no konfliktiem, izmanto stratēģiju - visā partnerim piekrist. Tas nekas, ja pašam tas ir neērti, un nekas, ja ir kārtējo reizi jādara kaut kas, ko negribas, - labāk tā, nekā izrādīt savu neapmierinātību un, nedod dies’, tas izraisīs strīdu. Cilvēks tik ļoti baidās aizvainot otru, ka izvēlas aizvainot pats sevi, tādējādi norijot aizvainojumu atkal un atkal. Vēlos piebilst, ka šis ir raksturīgi kā sievietēm, tā vīriešiem.

Ja baidāties no konfliktiem, attiecības labāk neveidot. Konflikti normālās attiecībās ir neizbēgami un tas nav nekas briesmīgs. Jā, tie nav patīkami, taču tos var izturēt. Ne tikai izturēt - tos ir iespējams arī konstruktīvi risināt.

Konfliktu rašanās iemesli

Konflikts rodas tad, kad jūsu “es gribu” netiek ņemts vērā un jūsu “man tas ir svarīgi” tiek ignorēts. Paanalizējiet dažus no saviem pēdējiem strīdiem. Jūs, visticamāk, konstatēsiet, ka patiesais to rašanās iemesls nebija saistīts ar kādiem ārējiem apstākļiem, piemēram, otrs jūs pievīla, jo neizpildīja to, ko solīja, bet gan saistīts ar to, ka netika apmierināta kāda jums būtiska vajadzība. Un, jo vairāk jūs uz kādu sadusmojāties, jo lielāks bija jūsu iekšējais bads pēc šīs vajadzības apmierināšanas. Visdrīzāk, tā arī nav pirmā reize, kad šī jūsu vajadzība netika ņemta vērā.

Konflikts ir mēģinājums atjaunot taisnīgumu. Mēs aizsvilstamies, jo metamies aizsargāt to, kas mums ir svarīgs un, pēc mūsu sajūtām, tika atteikts. Piemēram, mēs gribam, lai mūs uzklausa un beidzot sadzird. Lai novērtē mūsu resursus, spēkus un laiku. Lai ciena mūsu viedokli un rēķinās ar to. Lai mums dod iespēju atjaunoties un pabūt klusumā. Lai mūs necenstos padarīt par ērtākiem, vienkāršākiem, vieglākiem. Lai cienītu mūsu tiesības pastāvīgi pieņemt lēmumus utt. Ja cilvēki jūsu vidē sistemātiski nepilda dotos solījumus, jūs tērējat milzīgu apjomu resursu, lai meklētu jaunus risinājumus. Tas iztukšo un apbēdina, ļoti stipri sadusmo un rezultātā noved pie sprādziena. Pēc tādas pašas shēmas strīdu aizsāk arī jūsu partneris. Ja jūs ar lielu spēku aizcirtāt mašīnas durvis un viņš stipri sadusmojās - tā ir tikai aisberga augšējā daļa. Apakšējā daļā atrodas tas, ka ar mašīnas remontu būs jānodarbojas tieši viņam, taču viņš tā vietā labprāt atpūstos un priecātos, ja lūgums durvis vērt uzmanīgāk netiktu laists gar ausīm.

Reizēm mēs ritinām strīda kamolu, jo vēlamies, lai pēdējais vārds piederētu mums. Vēlamies pierādīt savu taisnību un iestumt otru ar degunu tajā, cik ļoti viņš kļūdās. Lai man vienmēr būtu taisnība - arī tā ir vajadzība, vienīgi to ir neiespējami apmierināt. Tā ir kā pandoras lāde, kura aprīs visu, ko tajā iemetīsiet. Viena lieta ir pastrīdēties, tad atdzist un apskauties. Pavisam cita - līdz aizsmakumam kaklā censties pierādīt, ka vienīgais, kurš zina, kā ir pareizāk, esat jūs. Jo tā nav patiesība. Nav vērts strīdēties līdz pirmajam patiesības kliedzienam. Reizēm tā rodas no nabassaites, kas aptinusies ap jūsu mīlestības kaklu. Dzīve ir tik daudzšķautņaina un neparedzama, ka būt par kaut ko nelokāmi pārliecinātiem ir praktiski neiespējama greznība. Daudz no tā, kas bija patiesība vakar, šodien jau ir pagātne. Tas nozīmē to, ka tās idejas, par ko cīnāmies šodien, rīt var pārvērsties par absurdu.

Konfliktā ir svarīgi redzēt ne tikai aizvainoto sevi, bet arī kopējo kontekstu, kurā viss notiek. Nogurums, nepietiekami daudz miega, problēmas darbā, gara ziema, nesakārtoti saimniecības jautājumi, zāļu blakusparādības. Par kontekstu visbiežāk cilvēki aizmirst, taču strīdi nerodas vakuumā, no nekurienes.

Diemžēl konfliktā bieži uzvar tas, kurš pirmais pagūs nosaukt otru par histēriķi vai neveiksminieku, vai arī vispār nodēvēs visu notiekošo par psihozi, tādējādi nomazgājot savas rokas. šajā birku uzkabināšanā ir kāda īpaša bēda. Kad savās sirdīs ķīlējam partneri, mēs saspiežam visu viņa pieredzi, visu viņa jūtu visumu līdz sērkociņu kastītes izmēram. Nav svarīgi, kas viņš bija līdz šim, kā dzīvoja un ko darīja. Tagad viņš ir šis aizvainojošais vārds, kas piesūcināts ar indi.

Konflikta risināšana

Nerisiniet konfliktu šeit un tagad, kamēr emocijas nav pieklusušas - tajā viennozīmīgi nebūs nekāda labuma. Kamēr vien abi ir uzvilkušies, katrs centīsies vilkt segu uz sevi - vai nu aizstāvoties, vai nu uzbrūkot. Lai nepasliktinātu situāciju, iedodiet sev laiku, lai atdzistu. Pārslēdzieties, lai viss nomierinās un nostabilizējas. Mazliet vēlāk atnāks skaidra sajūta par to, kāpēc konflikts ir sācies un jūs atnāksiet pie partnera nevis ar milzīgu pierādījumu sarakstu par to, kāpēc viņam nav bijusi taisnība, bet gan ar vienu, apdomātu un noformulētu domu par jūsu aizvainojuma iemeslu. Piemēram - tas man atgādināja situāciju no bērnības, kad man bija ļoti bail un neviens nepalīdzēja. Jo man kādā mirklī šķita, ka tu man varētu nodarīt pāri fiziski, bet es vairs nekad un nevienam neļaušu to darīt. Jo man uz mirkli likās, ka es tev vairs neesmu vajadzīga un vienīgais, kas mūs tur kopā, ir mūsu bērni.

Tad, kad mani mājās pārņem sajūta, ka nespēju vairs saturēt savas emocijas, un manu mazo, omulīgo pasauli satricina aizkaitinājums, es lieliski saprotu, ko man maksās tas, ja es ļaušu savām dusmām izreaģēt šeit un tagad, izpaužot “dabiskumu un spontanitāti”. Tāpēc es uzvelku apavus un dodos pastaigā vai sāku enerģiski uzkopt māju. Tādējādi es neatstāju sevi viens pret viens ar savām emocijām un palīdzu sev ar tām tikt galā bez upuriem ārējā pasaulē. Tādās situācijās ir ļoti labi, ja ir draugs, kuram var uzrakstīt: “Es tagad dusmojos. Man nav nepieciešami padomi, es vienkārši gribu izrunāties ar kādu, lai neuzsprāgtu. Vai varu parunāt ar tevi?” Svarīgākais ir zināt, ka viss pateiktais nekur neaizies un neko neietekmēs, bet ļaus saņemt nepieciešamo atvieglojumu un izlaist tvaiku. Saprotami, ka šādam draudzīgam atbalstam jānotiek pēc abpusējas vienošanās un piekrišanas, tikai tad, ja otrs cilvēks ir ar mieru to sniegt. Pats svarīgākais ir savus aizvainojumus nepadarīt par publisku izrādi, lai otram ieriebtu. “Skaties, līdz kam tu esi mani novedis! Kā es ciešu!” Dusmojieties, strīdieties, trokšņojiet un raudiet, tikai neaizvainojiet viens otru ar skarbiem vārdiem un pat vislielākajā strīdā nesakiet otram “ej prom” vai “mums jāšķiras, negribu ar tevi vairs dzīvot, iztikšu bez tevis”, ja sirds dziļumos zināt, ka patiesībā jūs nekur neiesiet, bet šie vārdi izskan tikai tādēļ, lai pabiedētu. Jo nav nekā aizvainojošāka par atstumjošiem vārdiem un sajūtu, ka zeme pazūd zem kājām, - tev atkal ir četri gadi un izrādās, ka mīlestību un piesaisti ir jāizcīna, jānopelna. Neviens nemīl tevi tāpat vien un tas nozīmē, ka šajā pasaulē nav miera un aizsardzības, nevienam nevar uzticēties.

Saturīgi domāt strīda laikā un neaizskart ar sāpīgiem izteicieniem ir vesela māksla. Ir ārkārtīgi grūti izvēlēties vārdus mirklī, kad acis pārklāj aizvainojuma plīvurs. Tāpēc reizēm vienkārši apklust, pārtraukt telefonsarunu, aizvērt WhatsApp vai iziet pastaigā ar suni jau ir liels sasniegums un ieguldījums attiecību saglabāšanā.

Nekonstruktīvas frāzes konflikta laikā

Diemžēl ne visas problēmas risinās caur vārdiem un tad, kad ar tiem gribas otram iesist, labāk turēt mēli aiz zobiem. Tālāk es padalīšos ar frāzēm, kuras nevajag teikt strīda karstumā, jo tās nekādā veidā nepalīdz, bet gan tikai piešauj eļļu ugunij.

“Nomierinies!” - šeit sanāk, ka jūs esat tā aukstasinīgā, saprātīgā un racionālā puse, savukārt otrs, kuram lūdzat nomierināties, taisa histēriju un visu bojā. Taču nevienam nepatīk, ja viņa emocijas, reakcijas un jūtas tiek uzskatītas par neadekvātām un nepareizām.

“Tu gribi kārtējo strīdu?” - no šīs frāzes varam secināt, ka jūs strīdēties negribat, bet otrs ir tas, kurš konfliktē. Vēlreiz - nevienam nepatīk sajust sevi “neadekvātā” lomā.

“Tu ar to gribi pateikt, ka es esmu...!?” - un tālāk jūs pasakāt to, uz ko ir visvieglāk apvainoties un ar to pašu tūdaļ pārsverat strīda svārstu savā pusē, notēlojot upuri un pārmetot bultas uz otru. Tagad jūs vairs neesat vainīgā puse un partneris kļūst par to, kurš aizvaino.

“Kā man tas viss ir apnicis..” - šeit zem vārda “viss” partneris sadzird ne tikai vannas istabā izmētātās mantas vai saskrāpēto mašīnu, bet gan visu - pilnīgi visu. Sevi, savu mammu, radus, savu pidžamu, kafijas krūzi ar puķīti un to, kā smejoties atmet galvu. Sanāk, ka partneris ir salauzis jums visu dzīvi un palaidis vējā labākos gadus. šī frāze rada noniecinājuma sajūtu un izsauc vēlmi aizstāvēties, taču itin nekā nerisina problēmu.

“Tu neko negribi man pateikt?” - pēc tāda jautājuma stresa siekalu norij pat tie, kuri pavisam noteikti zina, ka nav noziegušies. Tāpēc nerunājiet caur puķēm, uzdodiet tiešus jautājumus.

“Nu gan, vīrietis!” - itin viss, ko partneris uz šo frāzi atbildēs, izklausīsies kā nožēlojama attaisnošanās. Pat tad, ja viņš no visiem spēkiem no sevis izspiedīs “pati uz sevi paskaties...”.

“Tev mēnešreizes, vai?” - jau sen vairs nav smieklīgi un to pat negribas atsevišķi komentēt.

“Tu vari man paskaidrot, kas notiek?” - strīda procesā šo frāzi var atkārtot bezgalīgi daudz un teorētiski tas var izskatīties kā adekvāts jautājums no pieauguša cilvēka tikpat pieaugušam cilvēkam, taču realitātē tas ir absolūti bezjēdzīgs jautājums, kas iestarpināts starp abu partneru monologiem.

“Atbildi man godīgi, kaut vienu reizi!” - sanāk tā, ka visu to laiku, kuru jūs bijāt kopā, partneris ir nelietīgi melojis un jūs to lieliski zinājāt, taču kaut kāda iemesla dēļ turpinājāt attiecības. Laikam jau tāpēc, ka jūs augstsirdīgi mīlat, bet otrs nē.

“Pie kā tad es esmu vainīga/-s?” - šis ir ļoti elegants veids, kā noņemt no sevis jebkuru atbildību. šahs un mats.

Bieži notiek tā, ka abi jau vairs neatceras, kas tieši izraisīja konfliktu, taču ļoti labi atceras vārdus, pēc kuriem bija īpaši sāpīgi. Tieši šie vārdi nostrādāja kā šaujamieroča mēlītes nospiešana un it viss, kas tika rūpīgi būvēts pēdējos mēnešus vai pat gadus, tika pārvērsts pelnos.

Augstāk aprakstītas frāzes, kuras konfliktā ir drīzāk nekonstruktīvas, nevis sāpinošas, jo tās nekādā veidā nepalīdz risināt radušos jautājumus. Tagad es vēlos uzskaitīt tās frāzes, kuras ar lielu varbūtību problēmu tikai pastiprinās un sāpinās otru. Frāzes, no kurām pavisam noteikti ir vērts turēties pa gabalu. Tie ir vārdi, kas iecērt pļauku sejā un burtiski izsit līdzsvaru zem kājām ar savu neloģiskumu, neadekvātumu un ar to, cik negaidīti tie ir. Tos atcerēties it nemaz nav grūti - šie vārdi acumirklī ienāk prātā, jo ir iesēdušies tik dziļi, ka tos ir praktiski neiespējami izdzēst. Kā saprast, ko strīda laikā nevajag teikt? Ļoti vienkārši. Kā likums, tas vienmēr ir tas, ko gribas pateikt visvairāk. Un, jo stiprāk gribas, jo stingrāk ir jātur mēle aiz zobiem. Mīlošu cilvēku pārsteidzošo spēju ar minimālu kustību sniegt iznīcinošu sitienu var apskaust pat karavīri.

Frāzes, kuras droši var apzīmēt ar sarkano bīstamības zīmi:

“Bez manis tu neesi nekas! Es tevi cilvēkos izvedu, no dubļiem izvilku.” - parasti šī frāze grozās ap naudu, sakariem, publiskumu, materiālajiem ieguvumiem, augstāka sociālā statusa iegūšanu vai pārcelšanos uz galvaspilsētu. Ar šo frāzi grēko tie, kuri ir otram snieguši lielu palīdzību ar naudu vai kādu pakalpojumu un labdara kronis viņiem neļauj naktīs gulēt.

Kāpēc tas ir sāpīgi? Jo tā momentā noniecina cilvēka dzīvi, viņa vēsturi, pieredzi un personīgos sasniegumus. Tāpēc to nav viegli piedot.

“Tev visa ģimene ir tāda!” - radu tēma ir tabu. Vārdi “arī tava mammīte ir tāda pati nelīdzsvarota” var dažu sekunžu laikā atņemt partnerim vēlmi ar jums uzturēt jebkādu kontaktu un reizēm pat saglabāt kopīgu uzvārdu. Asinis ir asinis. Lai cik daudz nebūtu smaguma ģimenēs, aizsargāt savus mīļos no svešiem ir mūsu dabā, lai cik sarežģītās attiecībās mēs ar viņiem neatrastos.

Kāpēc tas ir sāpīgi? Jo aizvainojums tiek izteikts ne tikai jums, bet arī tam, kurš atrodas aiz jums. Un tam, kurš vēl aiz viņa.

“Patiesībā es tevi nekad neesmu mīlējusi/-is!” - nav svarīgi, cik reizes pēc tam būs centieni pateikt pretējo. Nav svarīgi, kas lika pateikt šo frāzi - alkohols, nesavaldība, muļķība vai vēlme iesist sāpīgāk. Tādi vārdi iegriež dvēselē kā ass skalpelis un paliek tur kā spļāviens, saindējot un inficējot visu, kas ir bijis un būs.

Kāpēc tas ir sāpīgi? Jo tas ir tiešs uzbrukums partnera nozīmīgumam un viņa vajadzīgumam. Tā kā nav iespējams ielīst otra cilvēka dvēselē un noskaidrot, viņš melo vai arī patiešām tā domā, tam, ka neesi mīlēts, ir noticēt ļoti viegli. Pēc tam ar to dzīvot ir ārkārtīgi smagi un skumji.

Atsevišķi man gribas izdalīt modernos izteicienus no psihoterapijas, piemēram, “es cienu tavu vajadzību”, “es nejūtu tavu iesaisti” un “labi, es tevi dzirdēju”. Vēstījums, kas stāv aiz šiem vārdiem, neliek uzdot nekādus jautājumus. Taču to izpausmes forma biedē ar savu formalitāti. It kā saruna risinātos nevis starp diviem mīlošiem cilvēkiem, bet starp psihologu un klientu. Godīgi sakot, ir pat grūti iztēloties šādu dialogu labi izveidotā terapeitiskā kontaktā, kad runā dzīvi cilvēki. Mīlošās attiecībās partneris šādas frāzes var iztulkot kā nomaskētu vienaldzību. Un pat kā izsmieklu, līdzīgi kā slaveno formalitāti “paldies, jūsu viedoklis mums ir svarīgs”, ko diezgan bieži dzirdam no klientu apkalpošanas servisa, kad atnākam ar sūdzību.

Konstruktīva konfliktu risināšana

Lai jūsu sarunas paliek siltas un dzīvas. Tādas kā jūs paši. “Es saprotu, ka tas tev ir svarīgi.”; “Man ir nepatīkami, kad tu tā izsakies.”; “Tev nav interesanti?”; “Es tevi sapratu, es pacentīšos vairs tā nedarīt.”

Ja vārdus ir grūti izteikt konkrētajā mirklī, tad uzrakstiet tos vai pasakiet vēlāk. Bet neatstājiet tos sevī - tie aizņem vietu. Jo vairāk nepateiktā, jo ātrāk pienāks mirklis, kad nāksies iekārtoties uz pavisam sīciņā plāksterīša attiecību iekšienē, kas ir vienīgais brīvais no neskaidrībām un aizvainojumiem. Mirklī, kad rodas vēlme uzsākt konfliktu, ļoti noderīgi uzdot sev jautājumu - es vēlos pierādīt savu taisnību vai būt laimīgs/-a? Mēs aizmirstam to, ka strīda karstumā, cenšoties izcīnīt savu taisnību parādam, ka kaut ko pierādīt ir svarīgāk nekā mīlēt vienam otru. Mēs cenšamies viens otru uzvarēt tā vietā, lai pacenstos izprast un pieņemt to, ka mēs esam atšķirīgi un arī atšķirīgi skatāmies uz pasauli.

Mirklī, kad es otram pasaku “piekrītu, tev ir taisnība”, pasaule nesabrūk. Ja es pieņemu, ka mans viedoklis vai skatījums nav svarīgāks par mieru mūsu starpā, pasaule nesabrūk. Centienus pierādīt savu taisnību es izvēlos apmainīt pret saskaņu ģimenē. Ir skaidrs, ka katram ir sava taisnība. Un patiesi nozīmīgu iemeslu strīdam ir maz. Pamatā troksnis sākas no nekā un beidzas ar tieši tādu pašu tukšumu. Liktos, ka nav liela bēda, izlaidām tvaiku un miers. Tikai mēs aizmirstam, ka šajā bezjēdzībā mēs zaudējam kaut ko patiesi svarīgu. Laiku.

Sastrīdoties ar savu mīļoto cilvēku, uzdodiet sev jautājumu - vai esat gatava/-s viņu par to pamest. Ja atbilde ir nē, dodieties nolīdzināt stūrus.

Visi šie “tu atkal ne...” un “tu nekad ne...” patiesībā ir daudz dziļāku baiļu atspulgs “tu mani vairāk ne...”. Tāpēc saņemieties drosmi un uzdodiet šo baiso jautājumu tieši.

Reizēm es saprotu, ka man vienkārši nav laika strīdiem. It kā ir iemesli un reizēm arī spēki un noskaņojums, bet laika nav. Man ir žēl katru minūti, ko es savā dzīvē pazaudēšu, atdodot to visuma telpai “pa lēto”, cenšoties skaidroties. Un tas nav par attiecību nozīmīguma noniecināšanu, bet gan par dzīves kvalitāti, kurā attiecības nav vienīgā sfēra.

Tāpēc nākamajā reizē, kad jums šķiet, ka tūliņ viss lidos pa gaisu, varbūt ir vērts paiet malā, lai izelpotu. Aizliegt sev veikt asas kustības, kategoriskus secinājumus un vilšanās pilnas nākotnes prognozes. Dot sev mirkli, lai ieelpotu, izelpotu un sazemētos. Atcerēties, kāpēc jūs esat kopā. Jā, šajā mirklī jūs pamatīgi šturmē. Taču jūs esat dzīvi cilvēki un pārdzīvot turbulences ir normāli.

Pēc strīda

Pēc strīda negaidiet no partnera soļus no romantiskajām filmām - milzīgus ziedu pušķus salabšanas vārdā. Dažiem no mums pat vienkārši vārdi “lūdzu piedod” iestrēgst kā kamols kaklā. Ja ir grūti pateikt, uzrakstiet. Dodiet iespēju otram cilvēkam atgriezties pie jums viņa tempā (kas var atšķirties no jūsu), nevis šeit un tagad, un tieši tā, kā jūs to gribat. “Labi, es tevi neaiztikšu, bet zini, ka gaidīšu tevi tik ilgi, cik vajadzēs.” Tam, kurš ātrāk atdziest pēc konflikta, ir jāciena otra cilvēka tiesības nesteigties, ja viņam ir nepieciešams laiks, lai izelpotu un nostabilizētos. šeit ar sarežģījumiem sastopas cilvēki ar atšķirīgu emocionālo konstitūciju, kur partneriem ir nepieciešams atšķirīgs laika daudzums, lai atdzistu pēc konflikta. Ja gaidāt jūs, tad neuzvelciet sevi, nedomājiet neglītas, uz sevi vērstas domas partnera vietā. Novērsiet uzmanību uz darbu, sportu, seriāliem, gardu ēdienu, jo tas patiešām ir labāk, nekā bakstīt otru ar koku, lai pārbaudītu, kā viņam iet un vai ir nobriedis salabšanai.

Vēl viena skumja patiesība - piedošana ir brīvprātīga. Ja jūs no sirds atvainojāties, tas nenozīmē, ka otram ir pienākums jums piedot. Tas strādā arī uz otru pusi - ja jūtat, ka iekšēji zvana aizvainojuma sajūtas, pagaidiet ar “labi, labi, aizmirsām, dzīvojam tālāk”. Tajā pašā laikā frāze “piedod man” nenonullē pāri nodarījumu. Tā neatgriež sasistu tasīti vienā veselumā. Pie kam, ja cilvēks prasa piedošanu tikpat vienkārši kā nodara pāri, piedevām, nemaz nepārtraucot darīt pāri, tad šiem vārdiem vispār nav nekāda svara. Ar piedošanu nesteidzina un to nepieprasa.

Kad iekšēji viss vārās dusmās un rokas žņaudzas dūrēs, atcerieties, ka savējos nenogalina. Zaudējumi ir kopēji.

Dzīvot ar otru cilvēku ir sarežģīti, un nav nozīmes, jūs dzīvojat kopā pirmo gadu vai piecpadsmito. Svarīgi, lai pat pašā vētrainākajā strīdā jūs dziļi sirdī skaidri sajustu, nevajag man nevienu citu un neko citu - gan dzīvot, gan mīlēt, gan strīdēties es gribu tikai ar viņu vienu.

Ikviens strīds, kas ir noslēdzies ar pamieru, dod iespēju pateikt - mēs paklupām, taču nesasitāmies. Pēc tam pagriezties, kopīgi atrast to akmeni, kura dēļ tas viss notika, un nolikt to ceļa malā.

Raksta autore: Zane Ozoliņa