Kamēr vieni pieturas pie klasiskām vērtībām - elegantām kāzām smalkā muižā, citi meklē veidus, kā kāzas padarīt par patiesi autentisku pieredzi un simboliski spēcīgu notikumu. Viens no variantiem ir atgriezties pie savām saknēm un rīkot tradicionālas kāzas. šādu kāzu organizēšana var pārvērsties par aizraujošu savas kultūras izzināšanas procesu. Turklāt, ieskatoties rūpīgāk, var pamanīt, ka patiesībā daudzās no mūsdienu kāzu tradīcijām rodamas seno rituālu un simbolu atskaņas.

Latviešu valodā kāzas mēdzam apzīmēt dažādi, turklāt katrā no šiem apzīmējumiem ietverta nedaudz cita nozīme. Nereti vajag tikai nedaudz rūpīgāk ieklausīties un vārdi paši visu pasaka priekšā. Laulības sākotnēji saistījās ar baznīcu, bet mūsdienās šo apzīmējumu lietojam arī tad, kad ir runa par laulību noslēgšanu dzimtsarakstu nodaļā.

Vēl šodien bieži runājam par precēšanos un precībām, līdzīgs apzīmējums šai darbībai bija arī derības. Šie divi jēdzieni nāk no tā, ka laulībās klātesošs ir arī materiālais jautājums, piemēram, vienošanās par pūru.

Vēl latviskās kāzas mēdz dēvēt par vedībām, kas apzīmē līgavas vešanu no vecāku mājas uz jaunā vīra mājām. Senlatviešu kāzas, jeb vedības saistās ar līdzināšanu jeb rituālu, kurā pāris tiek nostādīts līdzās, lai kļūtu par vīru un sievu. Arī mūsdienās joprojām spēcīgajai tradīcijai - mičošanai ir interesanta nozīme. Tā ir līgavas vainaga nomainīšana pret sievas mici.

Senās kāzu tradīcijas visspilgtāk saglabājušās Latgalē un suitu novadā Kurzemē. šajos abos reģionos līdzās pastāv tautas un katoļu baznīcas tradīcijas. Arī šodien visbiežāk pāri kāzās izvēlas integrēt dažādas tradīcijas. Tādēļ ieskatīsimies, kādi bija senie kāzu rituāli, kāda bija to nozīme un, iespējams, tas iedvesmos kādu no tiem iekļaut arī savās kāzās.

Kad vislabāk precēties

Agrāk daudz lielākā mērā nekā šodien dzīve noritēja saskaņā ar dabas ritmiem. Arī kāzas tika pakārtotas norisēm dabā. Lai gan folklorā vasaras saulgrieži ir Saules meitu un Dieva dēlu debesu kāzu laiks, mūsu senči paši kāzas pavasarī un vasarā rīkoja tikai izņēmuma gadījumos. Piemērotākais laiks precībām bija rudens, kad raža bija novākta. Varēja precēties arī laikā no Ziemassvētkiem līdz Meteņiem. Tomēr nevarēja precēties gavēņa laikā.

Par vislabāko dienu kāzām uzskatīja ceturtdienu. šī diena daudzām Eiropas tautām saistās ar auglību. Bieži vien precējās ceturtdienā, bet uz baznīcu laulāties devās svētdienā. Vai otrādi - svētdienā salaulājās baznīcā, bet precējās nākamajā ceturtdienā. Turklāt kāzas svinēja vismaz trīs dienas gan līgavas, gan līgavaiņa mājās. Kāzas, kas ilga tikai trīs dienas, dēvēja par īsajām kāzām un tās pusotru dienu svinēja līgavas, bet pusotru dienu līgavaiņa mājās. Garās kāzas svinēja trīs dienas līgavas un trīs dienas līgavaiņa mājās.

Kāzām izvēlētais gadalaiks tiešā veidā ietekmēja kāzu rīkošanu un noformēšanu. Tā kā kāzas visbiežāk rīkoja rudenī, ziedus telpu greznošanai izmantoja reti. Izmantoja citus vēl rudenī pieejamos zaļumus - mētras, brūklenājus. No salmiem un niedrēm veidoja puzurus un dažādus pinumus. Izmantoja arī putnu spalvas un krāsainas lentītes, rotājumus darināja arī no papīra un citiem materiāliem.

Kāzu rituāli - pārbaudījumi

Arī šodien vedēji un viesi pāriem mēdz rīkot dažādas spēles un uzdevumus. Vakarā, svinību laikā, šādās izklaidēs tiek iesaistīti arī viesi. Tomēr agrāk šāds tradīcijas bija saistītas ar senajiem pārejas rituāliem, kur svarīga ir pārbaudījumu došana un izturēšana kā nepieciešams nosacījums pāriešanai jaunā dzīves posmā kā precētiem ļaudīm.

Kāzu ceremonija noritēja baznīcā un ceļā no baznīcas uz mājām jauno pāri gaidīja gan lūgto, gan nelūgto kāzu viesu uzliktie šķēršļi jeb vārti, kas pārim bija jāizpērk. Pirms sēšanās pie kāzu galda jaunlaulātajiem bija jāveic dažādi vīra un sievas darbi, lai parādītu savas prasmes un izveicību. Papildus pārbaudījumu pārvarēšanai tika veikti arī dažādi aizsargrituāli, piemēram, ar ūdeni tika svētīts jaunlaulāto ceļš vai pirms ieiešanas istabā tika mesti krusti.

Tāpat neizpalika arī bez uguns rituāliem. Ugunij ir bagātīga simboliskā nozīme - tas ir gan kopīgais ģimenes pavards, ko iekur jaunais vīrs, bet sieva sargā, tas ir arī jauns sākums. Uguns ir arī cilvēka un dievu starpnieks, tādēļ ugunij tika arī ziedots.

Līgavas pūrs, apdāvināšana un ziedošana

Līgavai gatavošanās kāzām sākās jau agrā jaunībā, jo iziešana pie vīra nebija iedomāja bez pūra, un pūra darināšana bija laikietilpīgs darbs. Meitas pūrs atspoguļoja ne tikai viņas bagātību, bet arī čaklumu un prasmes. Viņai bija jāparāda ne tikai savs tikums, bet arī jāsagādā viss nepieciešamais ģimenes dzīvei, kā arī jāsagādā dāvanas vīra tēvam, mātei, brāļiem un māsām. Turīgai meitai pūrā bija 100 dvieļi, 100 pāru cimdu, 24 villaines, 12 palagi, 12 linu krekli ar izšuvumiem, 12 pāri baltu un 12 pāri krāsainu zeķu.

Kāzu neatņemama tradīcija bija arī veltīšana, piemēram, monētu mešana upē, braucot pāri tiltam, prievīšu vai jostu uzkāršana kokiem krustcelēs. To darīja ar pārliecību, ka, veltot daļu savu labuma, iespējams nodrošināt pārticību arī turpmāk. Sētu un svinību pušķoja ne tikai estētisku apsvērumu dēļ. Uzskatīja, ka pušķošana nodrošina aizsardzību un auglību, ražību. Turklāt pušķojot kokus, sētu vai istabu tika pielabināti arī meža un mājas gari, saņemta to svētība.

Kāzu tērps

Latvieši dažādos godos, arī kāzās, vilka tautastērpus. Īpaši krāšņas tautastērpu valkāšanas tradīcijas kāzās ir suitiem. Goda drānu valkāšanai bija noteikti priekšraksti un pēc viesu apģērba varēja noteikt viņu turību un statusu sabiedrībā.

Īpaša nozīme suitu sieviešu tērpā ir galvassegām. Neprecētas meitas valkāja vainagus, kurus varēja pārsiet ar lakatu. Taču precētas sievas varēja nēsāt par četras kārtas - lupatu, aubi, ragu lakatu un vēl pāri arī virslakatu. Līgava atšķīrās no visām, jo viņas galvas rota bija linkainis, ko uzsēja pāri meitas vainagam un sasprauda ar brošām. Ne visas sievas mācēja sasiet linkaini, taču parasti to prata prāvesta saimniece, jo pirms laulību ceremonijas baznīcā pāri devās uz ķestera māju saposties. Linkaini darināja no jauna auduma, bet pēc kāzām sieva to izmantoja saimniecības vajadzībām, no smalkā auduma gatavoja goda kreklus vai bērnu drēbītes.

Neatkarīgi no laikapstākļiem, suitu jaunā pāra kāzu tērpa sastāvdaļa bija cimdi un zeķes. Kāzu dienā līgavainis velk rokās līgavas dāvinātos cimdus vai aizsprauž tos aiz jostas, lai tie būtu visiem redzami. Tādā veidā viņš izrāda, ka lepojas ar savas izredzētās smalko rokdarbu prasmi un gaumi. Arī vīriešu kāzu tērps bija īpašs - kāzu dienā vilka dižsvārkus jeb garu, baltu mēteli. To šuva no balta vilnas auduma, aiztaisīja ar āķiem un apjoza ar jostu.

Ne visu kāzām nepieciešamo spēja sagādāt līgava pati, tādēļ nedēļu pirms kāzām pāris brauca iepirkties. Topošais vīrs līgavai pirka skaistas brošas galvas rotai, zīda lakatu un gredzenu. Taču līgava savam izredzētajam pirka zīda kaklautu un kabatas lakatus, kā arī kreklu, ko pirms kāzām vēl izšuva.

Mēs dzīvojam piesātinātā kultūrtelpā, tādēļ neizbēgami, ka arī kāzu svinēšanā iezagušās visdažādākās vēsmas, kas kāzas padara tikai krāšņākas un interesantākas. Galvenais šajā visā ir nepazaudēt laulību rituālu jēgu un nepadarīt kāzu tradīcijas tikai un vienīgi par izklaidēm. Taču rūpīgi izmeklēti laulību rituāli, kuru nozīmi esat izpratuši, kāzas padarīs tikai skaistākas un noslēgto savienību - spēcīgāku.

Raksta autore: Renāte Berga

Fotogrāfi: Ieva Andrupe