„Tava roka aizmigs uz mana pleca.
Mans plecs vēl nekad
nebūs bijis
tik laimīgs un silts.”

Mēs satikāmies, lai sarunātos. Runāja mūsu acis, mūsu rokas, mūsu klusuma pauzes, mūsu vārdi, mūsu ķermeņa valoda. Tā bija saruna kā notikums.

Ne sarakste, ne čats, ne īsziņa. Saruna! Īsta, dzīva, personiska. Kā pirmajos randiņos, kad acis aumaļām skatījās otrā cilvēkā un nebija gana. Gribējās tvert katru vārdu un glabāt to sevī mūžīgi. Gribējās klausīties. Ar pilnu atdevi un pilnu uzmanību. Gribējās stāstīt. Visu! Savu bērnību, savu ikdienu, savas priekus un sāpes. Vai šodien atrodam laiku šādām sarunām? Kad viedtālruņi ir ielikti somās vai kabatās un esam tikai mēs divi vien? Aci pret aci. Nenovēršoties, klātesot ne tikai fiziski, bet arī garīgi. Pilnīgi. Ar visām maņām un sajūtām.

„Sekmīga komunikācija un labas attiecības
joprojām ir svarīgākais, kas mums var piederēt.”
(Henriks Fekseuss)

Ja tā padomā, kas ir tas, kas ikdienā un attiecībās mums spēj sagādāt vislielāko prieku? Vai tā nav saruna, interese, kas par mums izrādīta, kāds jautājums, kompliments? Dzīva un personiska komunikācija ir kā pieskāriens, kuru nekad neaizvietos ne tehnoloģijas, ne progress. Mums vienkārši vajag to sajūtu, ka mūs redz, mūs dzird un saprot. Diemžēl - jo mazāk sarunājamies, jo lielāka iespēja, ka lēnām zūd prasmes saprasties un nolasīt to, ko otrs cilvēks mums saka.

„Digitālā komunikācija ir krietni anonīmāka un izolētāka
nekā tiešs savstarpējs kontakts. Tā nesniedz cilvēcisko, atgriezenisko saikni,
kura mums visiem tik ļoti nepieciešama. Turpretī tiešs kontakts
nemitīgi trenē mūsu prasmi atbildēt intuitīvi,
jo mums netiek dots apdomāšanas laiks, kā tas ir čatojot.”
(Henriks Fekseuss)

Tāpat saruna ir viens no veidiem, kā uzturēt vienam par otru interesi. Esmu pārliecināta, - jo vairāk par kādu interesējamies, jo vairāk mūs viņš/a interesē. Jo dziļākasmūsu sarunas, jo dziļākas mūsu attiecības. Jo biežāk sarunājamies, jo mazāk mums ir konfliktu, jo saruna ir vienīgais ceļš uz patiesību, patiesumu, atklāšanos, izrunāšanos.

Kā saglabāt sarunāšanās nozīmi un prieku?

UZAICINĀT SAVU MĪĻOTO UZ RANDIŅSARUNU

Sarunāt, ka dodamies runāt, uzklausīt, sarunāties.

Klusums arī, protams, ir daļa no sarunas, jo pauzes ir tikpat svarīga sarunu sastāvdaļa, kura laikā doma var nosēsties, saglabāties. Sarunāt, ka dodamies uz randiņsarunu, kurā izrunāsim gan ikdienas blēņas, gan mūsu attiecībās svarīgo, aktuālo, varbūt ikdienas skrējienā neizrunāto, tīklos aizķērušos, vārdus neatradušās domas, idejas tam, ko vēlamies piedzīvot kopā, arī problēmas, kuras līdz šim „veiksmīgi” izdevies atlikt. Lieliska vieta šādām sarunām ir jūra vai kāda pastaigu taka, kur nav pārāk daudz lietu vai apstākļu, kas novērš uzmanību.

UZDOT ATVĒRTUS JAUTĀJUMUS, KAS SĀKAS AR KĀ, KĀPĒC, KĀDĀ VEIDĀ

Sarunas jēga bieži vien ir pati sarunāšanās, kas rada starp mums, runātājiem, ciešāku saikni un sajūtu, ka turam viens otra dzīvei roku uz pulsa, ka zinām, kas notiek otra dzīvē un domās, jo, pat kopā dzīvojot, reizēm var rasties gana liela distance, ka, šķiet, pat nezinām, par ko pārdzīvo otrs cilvēks. Atvērtie jautājumi ir svarīgi, lai saikni radītu un noturētu. Kā tu jūties, kāpēc tu jūties tieši tā, kādā veidā es varu tev palīdzēt vai tevi uzmundrināt - tie ir daži no piemēriem, kā varam uzsākt kvalitatīvu sarunu ar otru.

IZVIRZĪT SARUNU KĀ PRIORITĀTI

Skan jocīgi, bet viens no veidiem, kā mūsdienu trakajā skrējienā par sarunām neaizmirst, ir tās ieplānot. Vienoties par nedēļas dienu vai laiku, kurā pievēršamies sarunai aci pret aci. Varbūt nedēļas gaitā var piefiksēt tēmas un lietas, ko gribētos izrunāt, un ieplānotais laiks būtu lielisks brīdis, kad otram pavēstīt, kas mūsu starpā ir risināms, kā pietrūkst vai kā ir par daudz, vai kā otrs var vairāk iesaistītes kādā no sadzīves pienākumiem.

PĒC KOPĪGIEM PASĀKUMIEM IEPLĀNOT LAIKU ARĪ SARUNAI

Lielisks veids, kā iesildīties vai ļauties sarunai, ir aiziet uz kādu filmu vai koncertu un pēc pasākuma izrunāt savas sajūtas par piedzīvoto. Ļaut notikumiem vienot jūs kopīgā sarunā, pat ja viedokļi atšķirsies. Dalīties sajūtās, iemācīties klausīties vienam otrā, interesēties, precizēt. Saruna ir māksla, ko var attīstīt, tikai un vienīgi sarunājoties. Turklāt veiksmīgā sarunā jāspēj noturēt klausīšanās/runāšanas līdzsvaru, lai abiem ir vienlīdz interesanti un lai abi sarunā jūtas gaidīti, kā mājās.

Lai saruna ir jūsu abu saruna. Lai saruna nav divi monologi.

***

No rītiem mēs jautājam viens otram: kā gulēji
pusdienās: ko tu ēdi,
vakaros: kā pagāja diena.

Un mēs abi
labi zinām,
ka nav svarīgāku jautājumu par šiem,
ja nu vienīgi -

vai tu piedosi
man?

(Inga Pizāne)

Raksta autore: INGA PIZĀNE

Foto: OLIVIER DE RYCKE