Cilvēku attiecības gadsimtu gaitā ir piedzīvojušas būtiskas pārmaiņas. Senāk tās galvenokārt balstījās uz izdzīvošanas un saimniecības apsvērumiem. Bijis laiks, kurā pieredzēts daudz nelaimīgu un nepiepildītu mīlestību, jo bieži tiem, kas viens otru mīlēja, tika liegts būt kopā finansiālu apsvērumu dēļ. Pirmajā vietā – statuss un manta. Cilvēka jūtas – nenozīmīgas. Bija laiks, kurā dzīve nodzīvota kopā tikai tādēļ, lai spētu izdzīvot. Laiks, kurā nešķīrās, jo tas tika nosodīts, neskatoties uz to, ka vīrs ir alkoholiķis vai brunču mednieks. Manta un sociālie pieņēmumi cilvēku attiecības noteikusi krietni ilgāk un uzkrītošāk, nekā mīlestība vai dvēseliska saikne. Bet nu ir pienācis laiks, kurā varam beidzot pieredzēt attiecības to jēgpilnajā versijā: tiecoties uz emocionālo un dvēselisko tuvību, personīgo un abpusējo izaugsmi un savstarpējo izpratni un cieņu.

No izdzīvošanas līdz partnerībai

Agrāk attiecības lielā mērā bija pragmatiskas – laulības tika veidotas, lai nodrošinātu ģimenes ekonomisko stabilitāti, veidotu sociālos sakarus un turpinātu dzimtu. Romantiskā mīlestība nebija primārais faktors, un daudzviet laulības tika iepriekš sarunātas. Viduslaiku Eiropā laulības bieži vien tika organizētas aristokrātiskajās ģimenēs ar nolūku nostiprināt politiskās un ekonomiskās saites. Sievietes un vīrieši reti paši izvēlējās savu dzīvesbiedru, jo laulība bija stratēģisks darījums, nevis mīlestības izpausme. Arī citi dzīves lēmumi tika pieņemti, balstoties racionālos apsvērumos. Cits piemērs attiecību veidošanas vēsturē – 19. gadsimtā lauku saimniecībās laulību bieži slēdza, lai nodrošinātu darba roku pieejamību un saimniecības izdzīvošanu. Tāpat bērnus radīja praktisku apsvērumu dēļ. Nepastāvēja tādu jautājumu, kā: Kas es esmu? Kāda ir mana misija? Ko es vēlos? Tas nenozīmē, ka cilvēkiem nebija vēlmju vai nenotika iemīlēšanās. Protams, ka tas viss notika, bet to nācās apspiest.

Līdz ar industriālo revolūciju un sieviešu tiesību attīstību cilvēkiem parādījās lielākas iespējas patstāvīgi lemt par savu dzīvi. Mīlestība un savstarpēja saderība kļuva svarīgāka par materiāliem apsvērumiem. Sievietēm kļuva pieejamāka izglītība un ekonomiskā neatkarība, kas beidzot ļāva precēties pēc savas izvēles, nevis ekonomisku apsvērumu un piespiedu dēļ.

Varbūt šī vēsture nemaz nav tik skumja, ja salīdzina ar nesenāku pagātni, kurā sievietēm nebija pietiekami labi apmaksātu darba iespēju, lai varētu aiziet no vīra – varmākas.

Mūsdienās, kad intelektuāli attīstītajā sabiedrības daļā cilvēks ir kļuvis par vērtību, nevis mehānismu sociālā mašinērijā, un sākam pievērsties sev kā personībai un sajūtīgai būtnei, arī attiecības atgūst to patieso būtību. Tad, kad cilvēkam ir dota pilnīga brīvība partnera izvēlē, lēmumu mēdz ietekmēt arīdzan faktori, uz kuriem ilgtermiņa attiecības nebūvējas – piemēram, iekāre, iemīlēšanās ķīmija, kaisle. Tādēļ jābūt gana apzinātam, lai šo izvēli veiktu, nepamatojoties uz seksuālu pievilcību – tā var būt arī starp cilvēkiem, kuru starpā nav kopīgu vērtību, un ļoti bieži tieši tā arī ir. Un ja nav kopīgu vērtību, ilgtermiņa attiecības izveidot nevar. Mūsdienu apzinātā cilvēka tendence ir skatīties tālāk – kas ir aiz kaisles. Kas paliek pāri tad, kad kaisle beidzas. Kas esam mēs, tie divi cilvēki, kas satiksimies pēc tam.

Emocionālā tuvība un patiesa klātesamība

Mūsdienu cilvēks, kas kļūst aizvien apzinātāks, izvēlas partneri, ar kuru veidot dziļas, autentiskas attiecības, kas balstītas uz sapratni, atbalstu, kopīgām vērtībām un pašizaugsmi, un mīlestību. Un tas viss sākas ar attiecībām ar sevi – nozīmīgākajām attiecībām mūsu mūžā, kas nosaka arī to, kādas attiecības veidojam ar citiem. Vairs nav iespējams melot sev. Tad kādēļ gan izlikties attiecībās? Kādēļ dzīvot tikai pa pusei, ja var pilnvērtīgi? Kāda gan var būt attiecību funkcija, kuras nav jēgpilnas? Laikā, kad materiālās vajadzības varam nodrošināt katrs individuāli, attiecību jēga slēpjas pašās… attiecībās. Mijiedarbībā. Pienesumā. Attiecībās ir jēga, ja tās papildina. Dod. Ja tās atņem – zūd iemesls tām būt.

Kas attiecībās ir svarīgs? Spēja komunicēt, savstarpēji uzticēties – izrunāt lietas, nevis krāt aizvainojumus, spēt dalīties ar saviem sapņiem un arī uztraukumiem, vēlme saprast un atbalstīt partneri, ieklausīties un sadzirdēt, būt klātesošam patiesā interesē emocionāli un fiziski.

Un ne tikai emocionālie faktori ir ieņēmuši pjedastālu gluži pozitīvā nozīmē. Arīdzan veselīga partnerība ir veiksmīgu attiecību atslēga – abi partneri dalās ar emocionālajām vajadzībām, atbildību un lēmumiem, sniedz un saņem savstarpēju atbalstu un vienlīdzīgi iesaistās ikdienas pienākumos un ģimenes dzīvē. Mūsdienu attiecībās neviens partneris nav dominējošais – abi strādā pie attiecību stiprināšanas un harmonijas, lai veidotu līdzsvarotu un atbalstošu kopdzīvi.

Seksualitāte jaunā līmenī

Līdz ar to, ka attiecību dziļums, pēc kā alkst apzināts mūsdienu cilvēks, kļūst aizvien būtiskāks, arī intīmā tuvība paplašina horizontus. Sekss nav mehāniska darbība (un mīlošās attiecībās nekad nav bijis), bet vēl viens no dziļas intimitātes aspektiem, kurā pieredzēt ne vien fizisku un emocionālu baudu, bet arī sajust dvēselisko saikni un pieredzēt sevi kā enerģētisku būtni. Seksuālās attiecības, kas plešas ārpus cilvēka prātam saprotamā, skaidro tantra. Tantra seksualitātē nav tikai par fizisko baudu – tā ir dziļa garīga prakse, kas apvieno ķermeni, prātu un dvēseli, lai sasniegtu augstāku apziņas stāvokli un dziļāku saikni ar partneri. Tantra nāk no senās Indijas un balstās uz filozofiju, kas uzskata seksu par svētu enerģijas apmaiņu, nevis tikai fizisku darbību. Apzinātība ļauj ieraudzīt šo seksa “blakusproduktu” – enerģijas apmaiņu, un paraudzīties uz šo fiziskās tuvības formu pavisam citām acīm, izprotot, kādēļ uz ķermeni raudzīties kā svētu templi. Tantra uzsver lēnu, apzinātu tuvību, kur mērķis nav tikai orgasms, bet katra mirkļa baudīšana un arī emocionāla un garīga savienošanās. Seksuālā bauda gan nekādā veidā netiek noplicināta – gluži otrādi, - tantriskās elpošanas tehnikas palīdz paildzināt baudu. Bauda kļūst dziļāka, plašāka, bagātīgāka.

Kā sastapt partneri, ar kuru veidot dziļas attiecības? Jāsāk ar sevi. Ja mūsos ir miers, empātija, skaidrība, nosvērtība, briedums, apzinātība, tad mēs atpazīstam šīs vērtības citos. Sastaptais apzinātais un nobriedušais cilvēks ir tavs atspulgs. Apzinoties, ka esam kas vairāk kā mūsu ķermenis, prāts un emocijas, rodas izpratne, telpa, uz kā bāzes būvēt ilgtermiņa tuvas attiecības. Tajās nosodījums tiek aizstāts ar izpratni. Aizvainojums ar atklātu un cieņpilnu komunikāciju. Pārmetumi ar uzklausīšanu. Mehānisks sekss ar erotiku un emocionālu intimitāti. Pieprasījumi ar interesi. Sevis aizmiršana ar sevis atdzimšanu.

Attiecības, kurās atveramies un ielaižam viens otru savās dzīlēs ir svētība. Sakrāla savienība. Un, iespējams, tapusi vēl pirms mūsu dzimšanas.

Raksta autore: Ieva Simanoviča