LAULĪBA IR JĀSVIN JEB KĀZAS PĒC 10 GADIEM LAULĪBĀ!

LAULĪBA IR JĀSVIN JEB KĀZAS PĒC 10 GADIEM LAULĪBĀ!

Cilvēkiem vienmēr ir paticis svinēt un radīt svētkus, tādēļ nav pārsteigums, ka

viena no pēdējo gadu tendencēm ir atjaunot laulību solījumus un svinēt kāzas pēc 5, 10, 20, 25 vai 50 gadiem laulībā.

Tā ir iespēja atkal uzvilkt kāzu kleitu, sarīkot skaistu fotosesiju un dejot līdz pat rīta gaismai kopā ar draugiem un tuviniekiem. Šajā vasarā pēc 10 gadu laulības kāzu gadadienu atzīmēja un atkal “apprecējās” kāzu fotogrāfe Agneta Jonele ar vīru Pēteri.

Kādēļ jums abiem bija svarīgi tieši tādā veidā atzīmēt 10. kāzu gadadienu?

Mana pārliecība ir pavisam vienkārša: laulība ir jāsvin. Tiešām. Nopietni. Manas vasaras paiet fotografējot kāzas un mēs ar vīru bijām ļoti noilgojušies pēc vienas kārtīgas kāzu balles, kurā paši beidzot varam saposties, dejot līdz rīta gaismai, ballēties kopā ar draugiem un baudīt visas citas svētku privilēģijas. 10 gadu kāzu jubileja bija iemesls, lai to darītu.  Plānojot budžetu, kaut  kādā brīdī mums, protams, iezagās šaubas, jo iešaujas prātā doma, ka iespējams labāk tomēr aizbraukt kādā eksotiskā ceļojumā. Taču tagad, kad ballīte nosvinēta, mēs nevienu brīdi nenožēlojām, ka izvēlējāmies to darīt tieši šādi.

Ar kādām sajūtām atceries savas kāzas pirms 10 gadiem un šovasar?

Mūsu kāzas pirms 10 gadiem bija lieliskas – jautras, ar daudz viesiem un visām klasiskajām kāzu izdarībām. Taču, salīdzinot izjūtas, tagad, pēc 10 laulības un 15 kopā būšanas gadiem, mūsu pārliecība vienam par otru ir vēl lielāka nekā toreiz. Un tas ir loģiski, jo pretējā gadījumā mēs diezin vai rīkotu tādas svinības. Arī toreiz es nešaubījos par savu izvēli, taču, ja tad biju pārliecināta par 100 procentiem, tad tagad septiņreiz vairāk, jo kopā esam izdzīvojuši gan prieku un sajūsmu, gan grūtības un kritienus. Mēs toreiz bijām “zaļāki”, vairāk satraukušies, varbūt nedaudz saspringti. Un tas ir pilnīgi normāli, precoties 24 gadu vecumā, jo tu esi jauns un nepieredzējis. Arī tīri praktiski toreiz kāzas vēl nesvineja tā, kā to dara tagad līdz ar “Pinterest ēru” un, skatoties kāzu fotogrāfijas, es smejos, ka toreiz tas bija mazliet vecmodīgi – sākot ar tērpu izvēli un dekorācijām. Tagad vairs nebija vieta satraukumam, organizatoriskām raizēm, mēs abi vienkārši baudījām šo dienu vārda vistiešākajā nozīmē. Atkal bija tās patīkamās tirpas, saviļņojums, neizsakāms prieks, bet pāri visam – mīlestība un tas, ka zini – ja man vēlreiz vajadzētu stāties ar tevi altāra priekšā, es to darītu nešaubīgi.

Es smejoties draugiem teicu – es precos, es precos vēlreiz ar savu vīru, tas taču ir brīnišķīgi!

Pastāsti nedaudz, kāda bija jūsu otrā kāzu diena?

Mēs vēlreiz baznīcā neprecējāmies. Pirms 10 gadiem laulājāmies baznīcā un luterāņiem īsti nav tradīcijas atjaunot baznīcā solījumu kāzu jubilejās. Darīt to kaut kā mākslīgi mēs arī nevēlējāmies, jo patiesībā jau lielākos solījumus savās attiecībās jau esam devuši un parādījuši ar saviem darbiem un attieksmi.  Mums gribējās nosvinēt šos svētkus skaisti – kopā ar ģimeni, radiem un tuvākajiem draugiem, ar labu mūziku, neprātīgām dejām un smiekliem. Mums bija kolosāls vakara vadītājs un tikpat foršs dīdžejs un grupa, kas spēlēja rokenrolu. No rīta pie mums uz mājām atbrauca draugi un brālis, pie manis bija grimētāja, skanēja skaista mūzika, mēs pucējāmies, smējāmies un dzērām šampanieti. Tieši tik skaists rīts tas bija! Man mugurā bija gara balta kleita un vīrs ar dēliem bija skaistos melnos uzvalkos. Vēlāk pievienojās fotogrāfs un mūsu draugi – video filmētāji, mēs devāmies izbraukuma fotosesijā, bet vakarā viesi ar vakara vadītāju mūs ar ovācijām sagaidīja svinību vietā. Viss kā kāzās!

Kas tevi šī notikuma laikā visvairāk saviļņoja?

Mans aizkustinājums visu vakaru bija tik liels, ka vakara gaitā es tā arī nevarēju pateikt nevienu saprātīgu runu, ko tik ilgi biju gatavojusi un kas būtu bijusi garāka par trīs minūtēm, jo es momentā izplūdu asarās. Jāraud bija arī par ģimenes un draugu uzrunām. Visvairāk mūs aizkustināja mana brāļa runa, kuras laikā apraudājos pat divas reizes un tas,

ko es varu ieteikt tiem, kas dodas uz kāzām vai kāzu jubilejām vai citām svinībām – sirsnīgas, patiesas runas padara svētkus ļoti personiskus un emocionālus.

Ir tik forši, ja izdodas pārvarēt kautrību un šādi iepriecināt tuvākos cilvēkus, tas paliek atmiņā un silda sirdi.

Vai tu ieteiktu citiem pāriem tieši šādā veidā atzīmēt kāzu jubileju?

Ja man jautā – kāpēc un vai bija vērts – es nešaubīgi saku, ka jā! Šī bija viena no skaistākajām dienām. No vienas puses šķiet – 10 gadi nemaz nav tik ļoti daudz, bet no otras puses – mūsdienās tas nav arī maz, tāpēc teikšu vēlreiz – laulība ir jāsvin!