PATIESAS KĀZAS

PATIESAS KĀZAS

Kāzu ceremonija ir visas kāzu dienas esence – brīdis, kad “es un tu” pārtop par “mēs esam”. Ko šis “mēs” patiesībā sev nes līdzi un kāda ir kāzu ceremonijas patiesā nozīme? Par to LĪGAVĀM dalās augu sieva un dvēseles atbalsts ININ NINI, kura aicina pārus būt drosmīgiem savas kāzu dienas veidošanā.

Iesākumos Dievišķais sadalījis Dvēseli divās daļās. Šīs abas daļas cauri laikiem un dzīvēm meklē viena otru. Un svēts, bezgala skaists ir mirklis, kad šīs dvēseles daļas atkal satiekas un savienojas vienā veselā, katrs ar savu īpašu pienesumu, saglabājot un cienot savas vērtības un brīvo gribu, un tomēr pieņemot lēmumu turpmāk radīt un piedzīvot dzīvi kopā.

Patiesa laulības ceremonija ir mirklis, kad tiek svinēts tieši šis brīdis – dvēseļu satikšanās un savienošanās jaunas pasaules radīšanai. Tas ir mirklis, kad pieteikt telpā nu jau pavisam skaļi un drosmīgi – mēs esam! Mēs esam satikušies. Tas ir brīdis, kad pateikties visiem un visam, ka šī satikšanās varēja notikt.

Nejaukt pateicību ar izpatikšanu

Tam būtu jābūt laulības ceremonijas pamatā. Nekam citam – nedz ego nepieciešamībai apliecināties, nedz izpatikšanai sabiedrībai vai ģimenei. Tā ir divu dvēseļu atkalsavienošanās un mīlestības ieaicināšana visā turpmākajā, ko dvēseles nu jau kopā radīs. Viss mans, kā laulību svētītāja darbs, vadot ceremoniju, balstās tieši šajā uzstādijumā. No tā kopā ar pāri ļoti īpaši un individuāli tiek izvirpināta laulības ceremonijas gaita.

No šīs pozīcijas raugoties, pārim ir stingri jāizvērtē – kam būs veltīta viņu kāzu diena. Vai patiesi savas mīlestības svinēšanai? Jeb mīļā miera labad tas būs kompromiss starp sevis svinēšanu, vecāku gaumes apmierināšanu, radinieku izklaidi?

Ir svarīgi pieņemt godīgu lēmumu – vai mēs svinēsim savu mīlestību jeb izpatiksim citiem. Izpatikšanu nedrīkst jaukt ar pateicību un mīlestības izrādīšanu, senču un tuvāko godināšanu – tam noteikti ir jāatvēl brīdis.

Vai mēs savās kāzās īstenosim elementus, tradīcijas, kam paši ticam, jeb atkārtosim tradicionālas, bet sirdī neizjustas un neizprastas lietas?

Kāzu diena kā turpmākās dzīves pirmais eksāmens

Es aicinu būt drosmīgiem savas kāzu dienas veidošanā. Ja ir sajūta, ka pasaules ir pārāk atšķirīgas – jūsu pasaule un ģimenes, draugu lokā, tad noteikti iespējams notikumu “sadalīt sekcijās”, kas var notikt pat atsevišķās dienās.

Piemēram, intīma ceremonija tikai svētītāja un liecinieku klātbūtnē (vai arī pat bez tiem) un atsevišķa svinīgā sadaļa tuvajiem un draugiem.

Runājot par svinībām, pārim ir pilnas tiesības pateikt, kādu mūziku, noskaņu, elementus vēlas un, kas ļoti svarīgi – ko patiešām nevēlas. Un lūgt savējos, lai tas tiek respektēts. Kāzu diena var būt pirmais jūsu apliecinājums, ka jūs radīsiet pasauli tādu, kādu saredzat paši un neakceptēsiet sev nepieņemamas lietas. Varbūt pat pirmais eksāmens kā jaunai “vienībai” – kā ar mīlestību, iejūtību un uzklausīšanu tomēr stingri spēsiet iestāties par savām vajadzībām un vēlmēm.

Alkohols un mičošana nav savienojami

Kādas kvalitātes un vibrācijas mūzika skanēs svinībās? Vai tā atbilst jūsu sajūtai jeb jūs izpatīkat viesiem? Tuvākajiem cilvēkiem par prieku iespējams veltīt vienu mīļāko dziesmu katram svarīgākajam, taču pārējo muzikālo noskaņu jāveido tajā starojumā, kādā esat jūs paši.

Ļoti akūta un pārrunājama lieta ir alkohols. Tas nekādā veidā nav apvienojams ar svētajiem rituāliem. Piemēram, mičošanas tradīciju. Ja gribas to izvērst kā patiesu auglības ceremoniju, pateicību pagātnei un aizlūgumu par nākotni, tad alkohols šajā kontekstā nav iedomājams.

Ja ir zināms, ka viesi būs noreibuši, labāk šādas sakrālas, skaistas lietas neveikt. Vilšanās sajūta būs visiem – gan jaunlaulātajiem, kurus traucēs dažādās enerģijas telpā, gan viesiem, kuri reibumā gaidīs “lielāku šovu”, gan pieaicinātajiem rituālu veicējiem, kuri nevarēs pilnībā paveikt savu svēto darbu. To var aizvietot ar sirsnīgām dejām, pušķa mešanu un citiem smalkumiem. Tādā gadījumā stingri jāvienojas ar vecākiem, vedējiem un organizatoriem, lai mičošanas vai līdzināšanas ceremonijas netiek pasniegtas dāvanā bez jaunā pāra ziņas.

Otra versija, protams, ir bezalkohola kāzas, taču tas prasa milzīgu drosmi un spēju atrast veidus, kā izklaidēt klātesošos – diemžēl tā ir mūsdienu realitāte, kur svētki bez alkohola lietošanas nav svētki. Ir arī vidusceļa varianti – piemēram, laulības ceremonija pievakarē, pēc kuras seko arī mičošana un alkohols tiek pasniegts pēc tam. Ir skaudri jāapzinās šīs lietas, tās nedrīkst paslaucīt zem paklāja, lai nepiedzīvotu nepatīkamus brīžus un vilšanās.

Ir ārkārtīgi svarīgi būt patiesiem

Man, kā laulību svētītājai, protams, vissvarīgākā ir pati laulību ceremonija, kas manā gadījumā nav piesaistīta nevienai reliģijai, taču ietver visu reliģiju dziļāko mācību – mistisko skolu pieeju. Tas nozīmē, ka Mīlestībai jeb Dievišķajam, ko aicinu ienākt telpā, nav viena konkrēta vārda, tieši otrādi, es apzinos, ka tam ir daudzi un dažādi vārdi. Vienā pasaules malā tas ir Dievs, Jēzus un Dievmāte, citā tas ir Krišna, mūsu pašu zemē – Dieviņš, Māra un Laima. Šamaniskajā izpratnē tā ir Māte Zeme un Tēvs Debesis.

Taču reizēm man ir bijušas sarunas, kur pāris saka – mēs nevēlamies, ka tiek piesaukts Dieva vārds, mēs neticam baznīcas Dievam. Tad ir svarīga saruna par to, kam pāris tic, kā izjūt mīlestību, pār-materiālu klātbūtni. Un vai vispār izjūt? Jo nav izšķirošs apzīmējamais vārds, to mēs kopā varam atrast, bet tas, vai vispār pāris jūt un tic kam lielākam, gan ir ļoti svarīgi. Jo citādi laulību ceremonija jebkuras skolas priestera (un arī līdzinātāja) vadībā  zaudē jēgu. Laulību ceremonija pēc definīcijas ir dievišķā ieaicināšana – mūs abus vieno kas pārāks, lielāks, mēs to atzīstam ne tikai savā starpā, bet arī liecinieku priekšā. Un apņemamies vienādā atbildībā par šo svēto, neizskaitļojamo, mistisko iestāties ar savām domām, vārdiem un darbiem.

Tāda ir gan līdzināšanas, gan roku siešanas, gan baznīcas ceremoniju jēga. Ja tas ir pretēji pāra pārliecībai, ļoti skaisti un alternatīvi var vienoties arī ar dzimtsarakstu nodaļas pārstāvi, kas sarakstīs jūs oficiāli un nepiesaucot lietas, kuras nejūtat.

Ir ārkārtīgi svarīgi būt patiesiem šajā jautājumā, jo “tev nebūs Dieva (vari aizvietot ar vārdu Mīlestība) vārdu lieki valkāt” ir aktuāla vērtība visos garīgajos ceļos, lai kurā debesmalā arī mēs nebūtu.

Dvēseļu atkalsatikšanās, savīšanās un šī brīnuma svinēšana ir svēta, bezgala skaista. Tā ir pelnījusi patiesu, izjustu attieksmi, kurā uz brīdi malā tiek nolikta ārišķība un pāra vidū saprasts svarīgākais – kāpēc šis tiek darīts, ko mēs pasaulei ar šo vēlamies paust, vēstīt.

Atrodot šo vērtību kodolu, no tā kā no sēkliņas var audzēt un uzziedināt visbrīnišķīgākās svinības, izdarības, krāsas, tērpus, skaņas, dejas soļus. Tam nevajadzētu notikt otrādi, kāzām ir jānāk no sirds.