TERĒZE APLOKA: LĪDZ KĀZĀM MĒS VĒL IZAUGSIM

TERĒZE APLOKA: LĪDZ KĀZĀM MĒS VĒL IZAUGSIM

Terēze Aploka ir mīļotā savam Ansim un mamma saviem bērniem – Ernestam un Jasmīnei Elīsei. Viņa raksta blogu, dalās ar savām un bērnu ikdienas ainiņām Instagram, ik pa laikam uztapina kādu kroni un atzīst, ka nepavisam neatbilst brīžiem sev uzliktajai birkai couplegoals vai instamamma. Jā, un viņa nav precējusies. Un iemesls tam ir skaists – savu jāvārdu kā viņa pati, tā viņas mīļotais vīrietis vēlas teikt, kad apkārt būs pulciņš bērnu, kas visi iesaistīti lielākos un mazākos mammas un tēta kāzu procesos. Šī ir gan pašas Terēzes, gan viņas dēla Ernesta dzimšanas dienas nedēļa, tādēļ LĪGAVĀM aicināja Terēzi uz sarunu par dzīvi, attiecībām, jau piepildītajām un vēl nepiepildītajām gaidām.

Kā iesākās tavs un tava mīļotā vīrieša stāsts?

Mēs esam kopā četrus gadus. Pirms mūsu vecākā dēla Ernesta pieteikšanās, attiecībās bijām piecus mēnešus, kas būtībā nozīmē, ka šo gadu laikā esam auguši visi kopā. Es savā dzīvē paļaujos uz kosmiskām sajūtām, tādēļ varu teikt, ka sastapšanās ar Ansi bija maģiska. Es saku sastapšanās, jo satikšanās notika jau krietni ātrāk – mēs viens otru zinājām jau sen, bet tolaik viens otram nešķitām interesanti un pievilcīgi.

Ja es jūtu lielo un pareizo vibrāciju, ko es ļoti gaidu, tad es šīm sajūtām ļaujos. Un es tādu sajutu attiecībā pret Ansi.

Nejauši sastapāmies kādā riteņu izbraukumā un pavadījām to kopā. Kad draudzene vēlāk zvanīja un jautāja, kā man gāja, atbildēju, ka jūtos, it kā pārvietotos pa mākoņu maliņu. Lai gan es pati to tajā brīdī vēl nesapratu un biju pilnīgi pārliecināta, ka mani Ansis neinteresē, draudzenei uzreiz bija skaidrs, kādēļ jūtos tieši tā. Ļoti neilgu laiku pēc tam, kad mēs sākām satikties, man radās nepārprotama sajūta, ka Ansis ir manu nākotnes bērnu tēvs.

Pēc pieciem mēnešiem pieteicās Ernests. Esmu diezgan droša, ka mēs abi Ernestu pasaucām, bet ir skaidrs, ka viņš arī izvēlējās mūsu savienību – mani par mammu un Ansi par tēti. Ar šodienas acīm raugoties, esmu pārliecināta, ka mums abiem ļoti vajadzēja Ernestu, kas mūs mainīja un sazemēja.

Abi ar Ansi esam diezgan karstasinīgi cilvēki, bērni mūs izmainīja visos iespējamos veidos. Šo gadu laikā esam tik daudz kopā piedzīvojuši, ka mazliet pat baida doma, kas mūs sagaida tālāk.

Kādēļ šie piedzīvojumi jūs pagaidām vēl nav aizveduši līdz laulībām?

Es biju gatava šim jautājumam. Arī mana draudzene vēl nesen jautāja, vai tiešām man Pinterest nav mood board ar kāzu bildēm. Protams, ka man ir! Bet tajā mapītē ir tikai viena vienīga fotogrāfija – pāris viņu kāzu dienā kopā ar saviem septiņiem bērniem.

Es vēlos precēties tad, kad mums būs pulciņš ar bērniem, bet Ernestam un Jasmīnei vēl brāļi un māsas.

Es gribu, lai mani bērni ar savām acīm redz, cik ļoti mamma un tētis viens otru mīl. Arī Ansim patīk šī ideja. Abi esam runājuši, ka šobrīd neviens no mums vēl kāzas nevēlas – tās drīzāk gaida apkārtējā sabiedrība. Tad, kad būs īstā vibrācija un sajūta, tad mēs to noteikti darīsim. Šis lēmums ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Un es ticu, ka mūsu kāzas, kas notiks pēc gada, desmit vai piecpadsmit gadiem, būs brīnišķīgas. Mēs līdz tām izaugsim.

Vai tu vienmēr esi vēlējusies tik prāvu bērnu pulciņu?

Patiesībā es diezgan lielu daļu savas dzīves pavadīju domājot, ka man bērni nebūs un es tos pat nevēlos. Drīzāk gribēju būt biznesa haizivs, māksliniece, izveidot fantastisku karjeru. Un tad pēkšņi kaut kas mainījās, un es sapratu, ka ne tikai vēlos bērnus, bet mamma gribu kļūt jau agrā jaunībā. Savā prātā izlēmu, ka pirmo bērnu vēlos 21 gada vecumā.

Sapņi piepildās, jo Ernests piedzima tieši manas 22. dzimšanas dienas rītā – 16. augustā, bet, tā kā es pati savulaik biju dzimusi vakarā, tad man brīdī, kad Ernests nāca pasaulē, vēl bija 21 gads. (smaida).

Man ļoti vajadzēja Ernestu, viņš mani patiešām izglāba. Es biju ārkārtīgi skarbs cilvēks, pat varētu teikt – saindēta, apvainojusies uz visu pasauli. Vienmēr pratu pateikt ko sliktu vai kritizēt, bet nespēju iedrošināt un uzmundrināt. Nezinu, kādēļ Ansis mani izvēlējās tādu, kāda es tolaik biju, bet līdz ar Ernesta ienākšanu pasaulē es pārdzimu par pilnīgi citu cilvēku.

Kādēļ tev ir svarīgi atainot savas ģimenes ikdienu Instagram?

Atklāti sakot, es nezinu. Iespējams tādēļ, ka līdz ar Ernestu es pārdzimu par jaunu cilvēku. Man pēkšņi vairs nebija bail ne parādīt savu ģimeni, ne pateikt, ka esmu laimīga. Vēl manī parādījās sava veida misijas apziņa – parādīt un pateikt, cik forši patiesībā ir būt mammai. Es saskāros ar to, ka internets ir pilns ar negatīvām diskusijām par bērniem, piemēram, cik bieži jaunās mammas neguļ. Gribēju parādīt, ka dažkārt arī negulēt var būt skaisti.

Savukārt savas attiecības ar mīļoto tu savā Instagram tik daudz tomēr neizvēlies afišēt…

Iespējams. Varbūt man ir bail lauzt sabiedrības uzlikto ideālo tēlu par mums. Bail, ka nesapratīs. Es arī nekad neesmu vēlējusies savas attiecības publiski iztirzāt. Iespējams tādēļ, ka tās vēl nav gatavs auglis. Šķiet, ja būtu jāliek atzīmes, mēs ar Ansi savās attiecībās visticamāk būtu nesekmīgi.

Dažkārt cilvēki mūs apzīmē ar vārdiem vai mirkļbirkām – sapņu pāris, couple goals, bet patiesībā mēs pat tuvu neesam šiem apzīmējumiem. Mēs strīdamies reizēm vairāk, kā vajadzētu, nereti viens otru nesaprotam.

Atklāti sakot, man patīk, ja attiecībās arī mazliet pasāp. Tad es zinu, ka tas ir pa īstam. Mēs aizvien cenšamies viens otram pieslīpēties. Savā būtībā esam ļoti dažādi, tomēr tas, kas mūs satur kopā, ir lielās un svarīgās dzīves lietas, kur skatāmies vienā virzienā.

Tad tavs un Anša gadījums, šķiet, nav nemitīgi randiņi un izteikta romantika?

Randiņos mēs esam pilnīgi nesekmīgi. Man nebūtu nevienas bildes vai stāsta, ko pielikt pie mirkļbirkas #bringbackdating. Ansis gan ir izteicies, ka viņš ļoti vēlētos randiņu tikai mums divatā. Es arī gribētu, bet pagaidām līdz tam vēl neesam tikuši.

Atzīstu, ka līdz ar bērnu ienākšanu ģimenē vecākiem ir ļoti viegli pazaudēt vienam otru. Atkal vienam otru no jauna ir jāatrod.

Mūsu gadījumā mēs esam arī, ja tā var teikt, pat fanātiski komandas spēlētāji. Mēs visu darām kopā ar bērniem, tai skaitā, strādājam, dodamies uz festivāliem, pasākumiem. Mums nekad nav bijusi opcija vai pat vēlēšanās kaut ko darīt bez bērniem. Pēdējā laikā gan es jūtu, ka tas sāk kļūt smacējoši ne tikai Ansim, bet arī man pašai. Es tikai tagad sāku ieraudzīt, ka mums vajadzētu laiku arī pabūt divatā. Pagaidām mums tas vēl nav izdevies, bet es ticu, ka pienāks laiks arī mūsu randiņiem.

Tikpat svarīgs noteikti ir arī vienatnē pavadītais laiks…

Jā, es atzīstu, ka šobrīd savos bērnos esmu mazliet apmaldījusies. Varu pateikt skaļi, ka ir smagi. Es nesūdzos, jo aizvien ir forši, bet es esmu arī pietiekami drosmīga, lai atzītu, ka šobrīd nav viegli, un es esmu izdegusi. Dažbrīd man šķiet, ka mana nesavtīgā ziedošanās bērniem jau robežojas ar zināma veida muļķību. Savā būtībā esmu devēja. Bet nu reiz es atzīstu savu sakāvi. Randiņi gan ar Ansi, gan pašai ar sevi man noteikti būtu palīdzējuši, bet es diemžēl to ātrāk nesapratu.

Tas noteikti prasa lielu drosmi to atzīt ne tikai sev, bet arī citiem…

Es cenšos nebaidīties iet pret straumi, bet tas prasa spēku. Drosmes man netrūkst, bet spēks atnāks.

Vēlos būt gudra sieviete un to nekad neaizmirst. Tāpat kā neaizmirst, ka es savā būtībā esmu vilcene, bet Ansis – lauva, tātad cits dzīvnieks, kam vajadzīgas atšķirīgas lietas. Es ticu, ka attiecības un mīlestība ir divas dažādas nodaļas.

Mani pārņēma liels šoks, kad savā dzīvē sapratu, ka ar mīlestību nepietiek. Nereti mums nemaz nav vajadzīga mīlestība no pirmā acu skatiena vai dvēseļu radniecība. Protams, attiecībās ir jābūt mīlestībai, bet tagad esmu sapratusi, ka attiecības ir darbs. Ārprāts, cik daudz patiesībā ir jāstrādā! Attiecībās ir jābūt gudram, bet nevar kļūt gudrs, ja regulāri neapdedzinies. Degot mēs kļūstam labāki, viedāki, mīlošāki. Es patiešām nekad nevarēju iedomāties, ka reiz varētu iemīlēties Ansī un ka mīlēšu viņu tik ļoti, cik šobrīd. Bet tā notika.