Šodienas attiecību tendences iet divos virzienos – dziļumā un virspusējībā. Divos pretstatos. Atvērtībā un bailēs. Jo tieši tas pats notiek ar cilvēka iekšējo pasauli – vai nu esam atskārtuši, ka vēlamies iepazīt sevi, izpaust savu autentisko dabu un doties dziļumā, vai gluži pretēji – bēgam no jebkāda veida jūtām un piesaistēm, slēpjoties ilūziju un stereotipu pasaulē. Abos variantos darbojas brīvā griba. Tikai vienā – apzināti, bet otrā – neapzināti.

Jo dziļās un patiesi tuvās attiecībās mēs varam nonākt tikai tad, ja esam tādās paši ar sevi. Ja nebaidāmies atklāties, nebaidāmies no atraidījuma, nebaidāmies būt nesaprasti vai pat nosodīti.

Atbildi sev godīgi – vai un kāda jēga ir būt attiecībās, kurās nepieņem autentisko tevi un vēlas to izmainīt? Tieši tā – nekāda. Tas nenes labumu.

Tuvās un jēgpilnās attiecībās mēs viens otru cieņpilni pieņemam. Bet, lai to spētu, ir jāiepazīst un jāpieņem sevi. Un tieši tādas ir jaunā laikmeta attiecības – mīlošas, cieņpilnas un apzinātas.

Bet kādēļ jaunā laikmeta attiecības? Tādēļ, ka cilvēks līdz šim visbiežāk ir dzīvojis ilūzijā. Neapšaubāmi ir patiesi mīlas stāsti, piepildītas un laimīgas attiecības, tomēr vairumā gadījumu ne. Partneri viens otru izvēlējušies nepārdomāti un ne sev labvēlīgāko motīvu vadīti.

Kāds apprecējies, jo ir kaislīga iemīlēšanās, kāds – jo šķiet, ka ir laiks radīt bērnus, kāds cits – jo baidās, ka izšķiroties paliks viens. Bet tās ir ļoti neapzinātas, traumās un pieņēmumos balstītas izvēles.

Tās nav saistītas ar mūsu sirdsbalsi. Bet, lai spētu vadīties pēc sirdsbalss, jāiemīl pašiem sevi. Jo zinot, kas mums ir vajadzīgs un dos augšupeju, mēs aizvien dabiskāk protam uzlikt robežas un nospiest stop pogu, ja dzīvē vēlas ienākt persona, kas nestu ciešanas.

Veiksmīgajā scenārijā mūsdienu cilvēks ir apzināts. Tāds, kuru vairs neinteresē kaislīgas spēlītes, kritizēšana, aizvainojumi, klusēšana kā sods, noklusēšana, neprasme un nevēlēšanās izrunāties un citas liekas muļķības, ko cilvēks gadu desmitiem un simtiem ir piekopis, nezinot, ka var arī savādāk.

Bet var un vajag savādāk, un tieši tas ir ceļš, pa kuru mēs virzāmies

Kā tas ir?

Tās ir attiecības, kurās mēs novērtējam vairāk kā pievilcīgu fizisko avataru un personību. Mēs saskatām dvēseli un tās unikālo pieredzi un apzināti izvēlamies būt kopā ar šo brīnišķīgo cilvēku. Jo patiešām to vēlamies. Un tā nav hormonu aizplīvurota izvēle, kur kaisle un iekāre liedz saskatīt realitāti un attiecību (ne)potenciālu.

Jo apzināti izvēloties partneri, mēs redzam reālo, nevis izfantazēto attiecību potenciālu, un attiecības veidojam mierā, nevis kaislē. Māju sajūtā, nevis piedzīvojumā. Drošībā un atbalstā.

Bet līdz tam ir jānonāk. Attiecības ir divu personību saspēle. Un tajā būtisku lomu spēlē ne tikai tas, ko sakām un darām, bet arī tas, kā uztveram un kā reaģējam. Vai spējam izsijāt realitāti caur mūsu pašu radīto prizmu.

Savukārt šī prizma, caur ko raugāmies ne tikai uz attiecībām, bet arī citām dzīves jomām, ir veidojusies bērnībā. Tieši tāpēc ir tik būtiski strādāt ar savām bērnības pieredzēm un traumām un apzināties, pirmkārt, savus uzvedības mehānismus, kas no tām izriet.

Iemācoties tulkot sevi, ir tā burvīgā iespēja visu, kas nekalpo labumam, mainīt. Un tikai tas, kurš iemācījies sevi, spēs sadzirdēt arī partneri. Ja tā nav – komunikācija kļūst par klusajiem telefoniem, kur no pateiktā līdz sadzirdētajam vārdam jālavierē caur individuālās pieredzes sietu.

Sliktajās attiecībās mācījāmies mīlēt bez nosacījuma… sevi

Tad kāpēc bija jāpieredz toksiskas, nelaimīgas attiecības? Daudzi no mums ir pieredzējuši “neveiksmīgas” attiecības. Tajās kaut kā trūka vai gluži otrādi – bija par daudz. Trūka cieņas, trūka pieņemšanas, trūka rūpju. Pat mīlestības tajās trūka. Kritikas un kontroles – bija par daudz.

Jo mīlestība nevar būtu tur, kur kāds pa kādu bradā. Mīlestība, lai vai no kura partnera šķistu nākam, toksiskās attiecībās nepastāv vispār. Ir tikai ilūzija. Tā nevar būt tur, kur neviens no partneriem to nepazīst. Jo ievainoti ir abi. Gan varmāka, gan upuris.

Turpināt mīlēt nelieti, kas tev dara pāri, nozīmē absolūtu novēršanos no sevis. Tā nav vienkārši upura loma. Tā ir neapzināšanās, ka tu nemīli sevi. Aiziešana no neveselīgām attiecībām ir sevis mīlēšanas sākums, kad pamazām tiek iepazīts mīlestības jēdziens, bet – ja vien dodam tam laiku un necenšamies glābties no bailēm no vienatnes jaunās attiecībās. Laiks sev ir ļoti svētīgs. Tas ir ieguldījums ne vien sevī pašā, bet arī nākotnes attiecībās, lai tajās ieietu ar jaunu izpratni un jēgpilnību. Lai prastu mīlēt un cienīt gan sevi, gan otru.

Apzinātas attiecības. Kādas tās ir?

Ieskatāmies viena no mūsdienu cienītākā garīgā skolotāja ieskatos, kādas tad ir jaunā laikmeta attiecības jeb apzinātas attiecības:

• Kad jūti un atpazīsti sevī miera un klātbūtnes apziņu, atpazīsi to arī citā cilvēkā. Kas nozīmē – mīlestība ir tevī. Lai tā rastos, nav vajadzīgs otrs. Tā jau pastāv. Otrs cilvēks jeb partneris spoguļo to, kas jau ir tevī.
• No tā, vai spējam saskatīt sevī un otrā būtību, kodolu, ir atkarīgs, vai veidosies patiesi dziļas un noturīgas attiecības. Kādreiz tās veidoja iemīlēšanās formā – vizuālajā patikā, iekārē, psiholoģiskā un emocionālā saiknē un simpātijās. Un tur arī palika, tālāk aiz formas neejot. Attiecības kļūst apzinātas, kad aiz formas saskatām arī būtību, esenci. Kad redzam ko vairāk aiz seksuālās, fiziskās, emocionālās rezonanses. Tā ir dziļāka līmeņa klātbūtne.
• Lai attiecības ietu dziļumā, ir vajadzīgs šis transcendentālais izpratnes elements; bez tā attiecībām kādubrīd pienāk gals. Tas nenozīmē, ka cilvēkam ir jābūt pilnīgai apzinātībai par to, kas viņš ir (ka esam garīgas būtnes), tomēr ir jāpastāv kādam elementam, kas nav piesaistīts formai.
• Ja attiecībās nav netveramā, garīgā elementa, pāri paliek vien spriedumi, fiziskā pievilcība, prāts un emocijas. Ar to nepietiek.
• Ja tevī pašā mīt garīguma apziņa, tu apzinies, ka ir skaisti, ja tavā dzīvē ir attiecības, tu tās novērtē, bet tu nekļūsti izmisis, ja to nav.
• Divas apzinātas personības, veidojot sarunu, neidentificējas ar saviem uzskatiem. Viņi dalās, bet neidentificējas ar tiem. Līdz ar to – neveidojas strīdi, bet gan dalīšanās viedokļos. Tā ir divu apzinātu būtņu spēle ar konceptiem, vārdiem un argumentiem. Un šādā spēlē, kur apzināmies, ka mēs neesam mūsu ideju koncepti, aizvainošanās vai pārmetumi ir svešvārdi.

Jaunais kāzu laikmets

Kāzu tendences ir mainījušās. No vienādības mēs ieejam autentiskumā, īstumā un unikalitātē. Un tieši par to ir nākotnes kāzas – par apzinātu divu cilvēku, divu dvēseļu savienošanos abpusējā klātbūtnē. Šajās procesā nozīme ir tikai tādiem rituāliem, kas pārim ir nozīmīgi, par kuriem pāra sirdis teic nepārprotamu jāvārdu. Te nav vietas tradīcijām, kas pastāv tikai tādēļ, ka visi tā dara vai mana tauta tā dara. Te nav vietas tam, ko pieprasa citi. Nav vietas tam, ko kāds par to padomās.

Kāzas nav par izrādīšanos un nav par “tāpēc, ka visi tā dara”. Nozīme ir tam, ko jums pašiem nozīmē kāzas. Un vienas atbildes nav.

Jo īstāk un tuvāk sev, jo jēgpilnāk. Un to var izdarīt vien tad, ja esat iepazinuši sevi. Pieņēmuši un iemīlējuši. Un ļaujat sev būt.

Vai tu pazīsti sevi?

Lasi vairāk par kāzu tendencēm: KĀZU TENDENCES 2026

Raksta autore: Ieva Simanoviča