Latviešu folklora ir bagāta kāzu rituāliem, kas senlatviešu kāzās jeb vedībās spēlējuši lielu lomu. Arī mūsdienās aizvien ir pāri, kuri ar prieku un godu integrē savās kāzās sievietes un vīrieša turpmākā dzīvesceļa savienošanas rituālus jeb latviskās kāzu tradīcijas. Apkopojam būtiskākās no tām!

Līgavas pirts rituāls

Kāzu rituāli aizsākas jau pirms pašām kāzām, tādējādi sagatavojot tik nopietnam solim - divu dzimtu savienošanai vienā. Viens no skaistākajiem latviskajiem pirmskāzu rituāliem ir līgavas pirts rituāls. Pirti kā tādu mēs uztveram ne vien kā fiziskās, bet arī garīgās attīrīšanās dziednīcu. Tieši tāda nozīme ir arī līgavas pirmskāzu pirtij - attīrīt sevi no visa liekā un garīgi sagatavoties pāriešanai sievas kārtā.

Līgavas zagšana

Kādreiz līgavu zaga nevis kā simboliskajā tradīcijā ierasts - no līgavaiņa, - bet gan tieši otrādi - zaga pats līgavainis un viņa vedēji. Tas ir viens no senākajiem līgavas iegūšanas veidiem. Līgavas nolūkotāji viņas tēva sētā ieradās pa tumsu, kad līgava gulēt devās, piemēram, rijā, un zagļus mazāk varēja pamanīt līgavas tēvs un brāļi. Nozagtā līgava centās norādīt panāksniekiem jeb saviem brāļiem ceļu, kurā virzienā aizvesta, nometot uz ceļa dzīparus, ziedus vai prievītes.

Līgavas izpirkšana jeb derības

Arī šī tradīcija cēlusies no sena līgavas iegūšanas veida, tomēr ir jaunāka nekā zagšanas rituāls. Līgavainis ar pavadoņiem derību dienā ierodas līgavas tēva mājās, lai noskatīto meiteni izpirktu, tā simbolizējot zaudēto darba spēku līgavas mājās. Jo līgava daiļāka un čaklāka, jo izpirkumam jābūt lielākam. Līgava slēpjas un ārā nenāk, bet viņas vietā preciniekam sākotnēji piedāvā vecu sievu, ļoti jaunu meiteni, un tikai pēc tam rāda pašu līgavu.

Kad derības noslēgtas, puisis un meita viens otru apdāvina ar sagatavotajām dāvanām, mielojas un ciemojas. Pirms prom braukšanas līgava appušķo līgavaiņa zirga loku visam ciemam par ziņu, ka puiša bildinājums ir pieņemts.

Līdzināšana

Līdzināšana nav nekas cits, kā savienošana laulības saitēm, savienošanās kopdzīvei, nostāšanās viens otram līdzās. Mūsdienās līdzināšanas rituāls ir kļuvis par kāzu ceremoniju, kurā tiekam pasludināti par vīru un sievu.

Cilvēki aug savā apziņā, mainās un pārveidojas. Tas ir dabiski un tā tam ir jābūt.

Bet tas nozīmē, ka arī katrs no pāra pēc desmit gadiem ir citi cilvēki, nekā tie, kas savulaik apprecējās. Arī senlatvieši to apzinājās, tādēļ līdzināšanas rituālu atkārtoja ik pēc desmit gadiem. Tas ir kā mirklis, lai atskatītos uz kopīgi piedzīvoto laiku. Ne velti mūsdienās aizvien populārāka tendence kļūst kāzu desmitgades vērienīga svinēšana, savā veidā imitējot kāzas.

Mičošana

Mičošanu ierasti veic jau ap tumsas iestāšanās laiku, iededzot sveces un tādējādi radot īpašu atmosfēru. Rituāls simbolizē pārtapšanu no meitas un puiša par precētiem ļaudīm. Rituāla laikā jaunās meitas raud, atdodot savu māsu un draudzeni sievu pulkam. Rituālā ietilpst gan īpaša deja, gan dziesma un simboliska vainaga nomainīšana pret aubi jaunajai sievai un cepures un pīpes piešķiršanu jaunajam vīram.

Guldīšana

Pēc mičošanas jauno pāri guldīja klētī, veicot aizsardzības, svētības un auglības rituālus. šī visa labad klēti izkvēpināja ar kadiķiem, novietoja sveci, maizi un alu, kā arī zem spilveniem lika priekšmetus, atkarībā no gaidītajiem pēcnācējiem, lai dzimtu puikas - cirvi, bet meitas - pavārnīcu vai velējamo vāli.

Raksta autore: IEVA KRASTIŅA

Foto: REINIS MELIORANSKIS, ĢIRTS RAĢELIS, INTA LANKOVSKA, SANDIS LAZDA

Lasi arī: VEDĪBAS - KĀ TĀS SVINĒT