Ikvienam cilvēkam ir tiesības mīlēt un būt mīlētam, ikviens cer un tic, ka viņa attiecības veidosies skaistas un tādas paliks uz mūžu. Taču ir daudzi parametri, kuri ietekmē veselīgu attiecību veidošanu. Ja sieviete atrodas mīlestības pelnīšanas programmā, viņa a priori nevar būt laimīga un izveidot veselīgas, harmoniskas attiecības.

Attiecību mentore: Zane Ozoliņa

No kurienes rodas mīlestības pelnīšanas programma

No kurienes rodas šī ideja - pelnīt mīlestību? Kā jau lielākā daļa mūsu programmu, tā nāk no audzināšanas. Mūsu vecāku sasniegumi un neveiksmes - tas viss atrodas mūsu ģenētiskajā atmiņā un mēs to saņemam mantojumā. To, ko redzējām savu vecāku attiecībās un viņu attieksmē pret citiem cilvēkiem, mēs pārņemam kā normu savā dzīvē. Mēs turpinām to, ko redzējām sev nozīmīgo cilvēku attiecībās, jo vienkārši nezinām citus variantus. Vēlāk, pieaugot un sastopoties ar citiem spēles noteikumiem, un redzot citas ģimenes struktūras, mēs ieraugām, ka citās ģimenēs var būt citādāki noteikumi.

Tie var būt gan veiksmīgi un dot ieguvumu attiecībām, gan ne tik veiksmīgi un neefektīvi. Mīlestības pelnīšanas programma rodas mūsu ģimenēs. Piemēram, meitene saņem no vecākiem signālus, ka viņu mīl tikai tad, ja viņa kaut ko izdara. Ļoti bieži sastopama vecāku kļūda ir palūgt nomazgāt traukus apmaiņā pret kaut ko tādu, ko meitene saņems. Piemēram, naudu. Tā ir kļūdaina pieeja un audzināšana, jo meitenei formulējas uzskats - lai es saņemtu labu attieksmi, man ir kaut kas jāizdara. Sāk formēties pircēja un pārdevēja attiecības mijiedarbībā ar apkārtējiem cilvēkiem.

Meitene vēlāk, jau pieaugušā dzīvē, nesaprot, kur ir kļūda, jo tā ir viņas norma - par labu uzvedību saņemt apbalvojumu.

Uz šī fona veidojas tāds uzvedības modelis kā perfekcionisms. Tas ir domāšanas veids: ja es nebūšu labākā, skaistākā, gudrākā, tad mani nemīlēs. Tālākajā dzīvē sieviete mijiedarbojas ar apkārtējiem cilvēkiem caur centieniem būt labai, taču nespēj saņemt mīlestību šādā ceļā. Mīlestību - patiesu, intīmu un siltu, var saņemt tikai ģimenes attiecībās.

Sākotnēji savu vecāku ģimenē un vēlāk ģimenē, ko izveidojam savā dzīvē. Taču notiek tā, ka nesaņemot mīlestību savā ģimenē, cilvēks pūlas to saņemt no visiem citiem apkārtējā pasaulē, tiecoties pēc sasniegumiem sociumā. Tāpat arī attiecībās sieviete pūlas saņemt mīlestību no vīrieša, cenšoties priekš viņa darīt vairāk nekā vajadzētu cerībā, ka viņš viņu par to mīlēs. Taču tas nenotiek un sieviete ir neizpratnē - kāpēc tā.

Kā vēl rodas mīlestības pelnīšanas programma?

• Labo vārdu un atzinības trūkums. Ja bērns reti saņēma labus vārdus un atzinību, vēlāk cilvēks cenšas darīt visu iespējamo, lai aizpildītu šo iztrūkušo vajadzību. Taču lieta tāda, ka nevienam pieaugušam cilvēkam nav pienākums mums atgriezt to, ko nesaņēmām bērnībā.
• Kritika un vērtējumi. Ja tika saņemta kritika un vērtējumi, bērns jutās aizvainots un pazemots. Tālākajā dzīvē veidojas līdzatkarīgas attiecības, kurās šī attieksme tiek atkārtota.
• Salīdzināšana. Salīdzināšana ļoti ietekmē pašvērtējumu un attiecību veidošanu. Lielākā daļa bērnu tika ar kādu salīdzināti un pieaugot rodas bailes pieļaut kļūdas, lai nesaņemtu nosodījumu. Ir bailes no novērtējuma, kas paralizē vēlmes un brīvo gribu. Tas, savukārt, nozīmē attīstības un veiksmes bloķēšanu savā dzīvē, tā kā trūkst resursa kustēties uz priekšu. Cilvēks jūt bailes un nekustās uz priekšu. Tas ietekmē gan attiecības, gan realizēšanos ārējā pasaulē.

Tādējādi sievietē formējas izsalkuša cilvēka uzvedības modelis - viņa jūtas izsalkusi pēc atzinības, novērtējuma, mīlestības. Viņa ir gatava darīt daudz vairāk nekā vajadzētu, lai tikai saņemtu kaut kripatiņu mīlestības, siltuma, labo vārdu. Viņai ļoti trūkst atzinības no malas un viņa darīs visu, lai to saņemtu. Sievietē ir izveidojies maldīgs uzskats, ka mīlestību var nopelnīt ar darbiem, līdzīgi kā par labu mācīšanos saņemt izcilu liecību. Taču ar mīlestību šis scenārijs nestrādā.

Pūliņi vīrieša dēļ

Sieviete domā: “Ja es būšu šefpavāre, gatavošu viņam, viņš iedvesmosies, būs laimīgs un mīlēs mani simtprocentīgi!” Taču tā nav mīlestības garantija. Sanāk, ka sieviete cenšas, nevis dara to sava prieka pēc. Nevis tāpēc, ka viņai tā gribas, bet tāpēc, ka tā vajag. Veicot darbības caur “vajag” cilvēks ļoti nogurst.

Sieviete domā: “Ja es izskatīšos kā žurnāla modele, vīrietis to novērtēs un tā būs garantija, ka viņš mani mīlēs.” Arī tā nenotiek. Arī pašām koptākajām, skaistākajām sievietēm ir nopietni partnerattiecību jautājumi. Tāpēc izskats nav pamats un garantija laimīgu attiecību veidošanā.

Viena no viskļūdainākajām domām: “Ja es viņam došu vairāk nekā saņemšu pretim, viņš mani noteikti mīlēs.” Sieviete tādējādi pārvēršas par upuri un vīrietis rezultātā viņai saka: “Es tev to neesmu lūdzis. Es tevi nespiedu tik daudz dot.” Ja sieviete dod vairāk nekā saņem pretim, viņa nokļūst upura lomā un par savu vīrieti saka: “Viņš ir tirāns.” Upuris uzkrāj dusmas, bailes, aizvainojumus, aizkaitinājumus un noteiktā mirklī pats kļūst par tirānu, un izgāž to visu pār otru cilvēku, kas viņas tirānu pārvērš par upuri. Abi šajā programmā skrien uz apli un attiecības kļūst toksiskas.

Sievietēm, kuras iekļūst toksisku attiecību modelī, ir raksturīgs zems pašvērtējums, jo viņas netic tam, ka viņas ir par ko mīlēt. Nav ticības, ka viņām ir unikālas īpašības un personības kvalitātes, tāpēc attiecības tiek būvētas uz citiem pamatiem. Ja ir zems pašvērtējums, sieviete visbiežāk izvēlēsies tādus vīriešus, kurus ir jāglābj.

Mīlestības pelnīšanas scenārijā sieviete dzīvo svešu dzīvi, ne savējo. Vīrieša intereses viņu uztrauc vairāk nekā savējās, savukārt vīrietis sāk noniecināt sievieti, tāpat kā viņa to dara pati ar sevi. Tādā modelī sieviete kļūst un jūtas kā apkalpojošais personāls.

šeit nav stāsts par to, ka kāds ir labāks vai sliktāks, bet gan par to, ka katram no mums ir uzvedības modeļi, kuri noved pie tā vai cita attiecību scenārija. Tas vienkārši nozīmē, ka šajos modeļos ir nepieciešamas korekcijas.

Nereti sievietes dzīvo kopa ar vīrieti, gaidot bildinājumu, taču no vīrieša puses tas nenāk. Tad rodas jautājums - kāpēc vīrietis turpina saņemt visus bonusus no sievietes? Sanāk, ka viņa cenšas, dod un dod, taču vīrietis aprod ar situāciju un domā - kāpēc man kaut ko mainīt, ja viss tāpat ir labi un šādi tas strādā? šajā pozīcijā sievietei ar laiku izplūst personīgās robežas un viņai kļūst ļoti grūti pateikt nē un lūgt palīdzību. Viņa reti saņem kaut ko pretim par saviem pūliņiem un jūtas arvien nenovērtētāka. Viņai krītas enerģētiskais stāvoklis un sieviete jūtas nevērtīga un nevajadzīga.

šo attieksmi pret sevi viņa izstaro arī apkārtējā pasaulē.

Tas rezultējas tajā, ka citi cilvēki sāk izmantot to, kurš ir vājš un ir gatavs apkārtējo mīlestības dēļ darīt jebko, ko no viņa prasa. Ir ļoti grūti izmantot kādu, kurš ir stiprs un par sevi pārliecināts cilvēks ar stingrām personīgajām robežām. Tādam cilvēkam ir skaidrs, ka mīlestību viņš saņem savā ģimenē, savukārt sociumā viņš necenšas neko nopelnīt, bet gan sniedz pievienoto vērtību sabiedrībai. Viņam nejūk izpratne par to, kur tiek saņemta mīlestība un kur notiek citi procesi. Cilvēkam ar spēcīgu iekšējo stiegru mīlestība nav jāpelna, viņš saprot, kāda ir viņa vērtība. Ja viņam kaut kas nepatīk, viņš par to mierīgi pasaka: “Atvainojiet, ar mani tā nevar. Nevar, jo man tas nav komfortabli.”

Ja sievietei ģimenē nav komfortabli, viņas emocionālais lauks sāks piepildīties ar dusmām, aizvainojumiem, bailēm. Tas nozīmē trauksmainību un to, ka par emocionālo stabilitāti ģimenē būs ļoti grūti parūpēties, sieviete nevarēs tajā radīt miera atmosfēru.

Kā saņemt patiesu mīlestību, nevis nopelnītu?

Nopelnīt mīlestību nav iespējams. Taču ir iespējams apzināties, kādas pagātnes situācijas ir novedušas pelnītājas pozīcijā. Ar to ir jātiek skaidrībā un nedrīkst pieļaut šādu attiecību modeli savā nākotnē. Jāizstrādā savas personīgās robežas, lai citiem cilvēkiem nebūtu iespējas tās pārkāpt. Jātur dodu - saņemu līdzsvars, lai neveidotos toksiskas attiecības, kurās tiek paņemts vairāk, nekā dots pretim. Mainot savu uzvedības modeli, apkārtējās pasaules reakcija mainās.

Jau no mazotnes mums tiek rādīts, ka mīlestību var saņemt caur pareizu uzvedību, respektīvi, darot visu tā, kā liekas pareizi un labi pieaugušajiem. Tie ir maldīgi priekšstati.

Kad cilvēks pieaug, attiecībās ar pretējo dzimumu viņš cenšas izlīst no ādas, lai viņu mīlētu. Taču tad, kad viņš saprot, ka viņam nekas neizdodas, paliek viens variants - doties pie psihologa. Kad viņam pateiks, ka viņš ir mīlestības cienīgs un vērts tāpat vien, bez upuriem, cilvēka pazīstamā un ierastā pasaule sabruks. Viņam būs ārkārtīgi sāpīgi saprast to, ka viņš ir izmisīgi centies cīnīties par to, par ko patiesībā nevajag cīnīties.

Viens no kļūdainiem uzstādījumiem, kas tiek iepotēts no bērnības, ir tāds, ka ne visi cilvēki ir pelnījuši mīlestību. “Mīlēs tikai tos, kuri uzvedīsies labi, savukārt, tos, kuri darīs visu pretēji, nemīlēs”; “meitenes ir pelnījušas vairāk mīlestības nekā zēni”; “savus radiniekus un tuviniekus ir jāmīl, visus pārējos - nav”; “bērns, kurš saņem labas atzīmes, ir pelnījis mīlestību, taču tas, kuram ir sliktas atzīmes, nav to pelnījis.” Savukārt patiesība ir tāda, ka pati skaistākā sajūta šajā pasaulē nedala cilvēkus labos un sliktos. Ikviens cilvēks ir tiesīgs mīlēt un būt mīlēts.

Un priekš tā nav vajadzīgi noteikti darbi vai sasniegumi, pietiek ar to, ka cilvēks ir piedzimis un dzīvo. Un viņš ir tāds, kāds viņš ir, ar saviem plusiem un mīnusiem. Mīlestību ir pelnījis ikviens, neatkarīgi no tā, ko viņš dara. Cilvēkam var atņemt visu, pat dzīvību, taču mīlestību nevarēs atņemt neviens. Psihologi arvien māca par to, ka cilvēkiem ir vienkārši jāpieņem mīlestība, nevis jācenšas to izcīnīt un nopelnīt.

Jau no bērnības mums ir mācīts, ka tad, ja izdarīsim kaut ko ne tā, kā vajadzētu, mums atņems mīlestību. Taču tas tā nav. Var atņemt atbalstu, maigumu, taču strauji pārstāt mīlēt nav iespējams. Var pāriet iemīlēšanās, taču, ja abi ir veidojuši mīlestību iemīlēšanās periodā, tā atnāks iemīlēšanās vietā, kas paliks cilvēkos arī tad, ja viņi vairs nav kopā.

Jāiemācās mierīgi pieņemt faktu, ka mēs nevaram kādu piespiest mūs mīlēt, lai cik ļoti mums to gribētos. Jo jūtas nav iespējams nopirkt, nopelnīt vai izcīnīt.

Jāsaprot, ka:

• Mīlestība ir absolūta. Visbiežāk cilvēkiem patīk tie, kuri ir stiprāki par viņiem. Tāda personība nekad necentīsies izpelnīties kādu citu labvēlību pret sevi. Ja cilvēks pūlas nopelnīt mīlestību, kāpjot pats sev pāri, tas izsauc tikai pretēju reakciju un atraidījumu.
• Mīlestībai ir jābūt abpusējai. Nav jābūt tā, ka viens mīl un otrs tikai pieņem šo mīlestību, bez atbildes jūtām. Ja no jums grib saņemt pilnīgu paklausību un pakļaušanos, tad tā nav mīlestība. Cilvēks vienkārši vēlas pār kādu gūt varu un tādējādi pašapliecināties.
• Vispirms ir jāmīl sevi. Kad iemācīsieties to darīt, arī apkārtējie varēs jūs patiesi iemīlēt. Ikviens pats nosaka to, ko nozīmē “mīlestība pret sevi”. Svarīgākais ir mācēt pastāvēt par sevi un savu pozīciju, nenoniecinot citu cilvēku vēlmes un vajadzības. Dariet sevi laimīgu.

šķiet, ka būt pašam ir viegli. Taču tam ir jāpieliek pūles.

Ir jāliek akcents uz savām vēlmēm un jācenšas dzīvot savam priekam. Un dzīve noteikti mainīsies uz labo pusi!

Raksta autore: Zane Ozoliņa