Līva Spurava ir sieva, mamma, psihoterapijas novirziena geštaltterapija praktiķe un bloga Womanly Wise radītāja. Pati esot attiecībās ar savu vīru jau 10 gadus un konsultējot sievietes dažādos attiecību jautājumos, viņa ir nonākusi pie saviem secinājumiem, kādi ir galvenie mīti un patiesība par attiecībām, tajās esot. LĪGAVĀM aicināja Līvu uz sarunu, lai noskaidrotu, kādas ir galvenās gaidas un lielākie mīti, esot laulībā.

Kādi ir mīti un patiesība par attiecībām?

Par mīlestības pilnām attiecībām pastāv tik daudz un dažādi viedokļi, kas liek saprast un secināt, ka attiecības ir darbs un process, kas jāmācās. Vai tā ir?

Pavisam noteikti. Man vispār šķiet, ka katram cilvēkam, lai būtu tiesības dzīvot attiecībās, vajadzētu apgūt psiholoģijas pamatus. Studējot psihoterapiju, dažkārt es vienkārši jūtos kā dzīves students. Šajā mācīšanās procesā esmu apguvusi lietas, it kā vienkāršas dzīves patiesības, par ko man agrāk nebija ne jausmas. Man joprojām šķiet, ka ļoti daudziem cilvēkiem trūkst zināšanu, kā veidot stabilas un veselīgas attiecības.

Kādi, tavuprāt, ir lielākie mīti par attiecībām un mīlestību?

Viens no lielākajiem mītiem attiecībās, manuprāt, ir tas, ka katram pasaulē ir viens īstais cilvēks. Bet nav tādu ideālo partneru.

Es uzskatu, ka mums būtībā ir diezgan daudz variantu, bet satiekam vienu, ar ko esam gatavi mēģināt iet un virzīties pa šo attiecību ceļu. Protams, sākotnēji satiekot šo cilvēku nereti jūtamies, ka viņš ir tas īstais un vienīgais, liktenīgais, mums paredzētais. Tomēr tā ir ķīmiska reakcija, kas notiek mūsos un ko mēdz saukt arī par “rozā brillēm”. Kad tās nokrīt, cilvēks var sākt domāt, ka partneris tomēr nav tāds, kā vēlējās, ka viņš ir kļūdījies. Šajā gadījumā attiecības var pārtrūkt un var turpināties tālāk šie “īstā” meklējumi.

No šī izriet otrs lielākais mīts attiecībās, proti, ka mīlestība ir sajūtas, taureņu uzbrukums vēderā un galvas griešanās no mīlestības klātbūtnes. Bet mīlestība nav sajūtas, lai gan nenoliedzami arī sajūtas ir svarīgas. Mīlestība ir disciplīna, es nebaidos lietot arī vārdu – darbs. Tas cilvēkus var atbaidīt, jo neapšaubāmi mūsdienu sabiedrībā visu vēlamies sasniegt ātri, bez liekas piepūles, tomēr bez darba un kopīgu sāls pudu izēšanas nav iespējamas dziļas un pilnvērtīgas attiecības.

Mēdz arī teikt, ka mīlestība ir izvēle…

Pavisam noteikti. Manuprāt, bez apzinātas izvēles, būt kopā ar otru cilvēku, mīlēt viņu, nemaz nav iespējamas pilnvērtīgas attiecības. Mūsdienās daudzas attiecības neizdodas tieši tādēļ, ka ir cilvēki, kas nav pilnībā nodevušies konkrētajām attiecībām, bet apzināti vai neapzināti patur dažādus “b” variantus vai domu, ka var atrast kaut ko labāku.

Ja cilvēks nav izdarījis apzinātu izvēli būt ar otru kopā, var ļoti kavēt konkrēto attiecību attīstību. Bet jāatzīst arī, ka tas nebūt nav viegls solis. Tas patiesībā ir ļoti drosmīgs lēmums, jo pilnībā tiek atmesti jebkādi citi varianti, gluži kā iekāpjot laivā, kur visapkārt ir tikai ūdens. Un tad nu abi kopā šajā laivā pāris var izvēlēties, kā dzīvot – viņi var savstarpēji karot vai sadarboties, pārkāpjot pāri savai lepnībai, egoismam, narcisismam un veidot ilgstošas, noturīgas attiecības.

Bet noturīgas attiecības nebūt nenozīmē, ka tajās nebūs kāpumi un kritumi, ne tā?

Jā, tas šķiet ir vēl viens no lieliem attiecību mītiem – harmoniskās attiecībās nav nesaskaņu, krīzes. Tomēr tā nav patiesība. Esot attiecībās, ir jāpieņem, ka krīzes būs, un patiesībā bez tām nav iespējams augt un attīstīties.

Lai cik arī katra krīze nebūtu riebīga un lai cik arī nebūtu grūti to laikā prast vienam ar otru sarunāties, tomēr ikviena krīze ir iespēja virzīties tālāk nākamajā attiecību līmenī, kas ir daudz dziļāks, autentiskāks un patiesāks. Tāpat es ticu, ka ikvienai krīzei ir iespējams sagatavoties. Tas ir jādara laikā, kad attiecībās viss ir kārtībā, jo šāda sagatavošanās dos vajadzīgos resursus un rezerves grūtākiem attiecību posmiem.

Ko šāda sagatavošanās, tavuprāt, ietver?

Es domāju, ka tie noteikti ir randiņi, kopā pavadītais laiks divatā. Mēs ar vīru sākām to praktizēt pirms sešiem gadiem, un šobrīd regulāri iknedēļas randiņi divatā ir neatņemama mūsu attiecību sastāvdaļa. Nereti ikdiena ir tik ātra, bērni aizņem lielu daļu laika un vienam otram vairs neatliek laika. Ir viegli vienam otru pazaudēt bez šādas regulāras iziešanas no mājas, ārpus ikdienas ierastā ritma.

Bet ko darīt, ja pazaudēšanās jau ir notikusi?

Te mēs nonākam pie vēl viena liela mīta, proti, ka mums pašiem ar visu ir jātiek galā. Uzskatu, ka par problēmām ir jārunā, jāmeklē tām risinājums, jāsauc pēc palīdzības.

1. Pāriem ir dažādas iespējas – attiecību kursi, nometnes, pāru terapija, kas arī mums ar vīru daudz palīdzējusi. Viens no lielākajiem kaifiem, ko dzīvē izjūtu, ir labi padarīta darba sajūta pēc psihoterapijas seansa, it īpaši pēc pāru terapijas, kad abi esam izgājuši cauri kārtējai krīzei veseli, laimīgi un vēl tuvāki. Sajust attiecības atkal un atkal jaunā kvalitātē iespējams ir viena no jaukākajām lietām, ko nācies piedzīvot.

   

2. Otrkārt, mums ir jāmācās vienam ar otru komunicēt. Mēs ar vīru, piemēram, esam ļoti atšķirīgi, bet tieši tas mūs māca, veido. Partneru spēja būt emocionāli tuviem balstās viņu spējā vienam otru pieņemt. Jo vairāk mēs viens otru pieņemam un paši tiekam pieņemti, jo emocionāli tuvāki paliekam.

   

Raksta autore: LIENE PĀLĒNA

Foto: GATIS LOČMELIS