Pirmskāzu periodā ierasts dzirdēt par vecmeitu un vecpuišu ballītēm, tomēr, kādus aktivitātes vēl būtu vērtīgi ieplānot, lai iesoļotu laulības dzīvē garā stipri un dzimtas spēka pavadīti? Salīdzinoši maz tiek runāts par pasākumiem, kurus ieplānot ar mammu, māsām, vecmammām, citiem vārdiem sakot, ar dzimtas koda nesējām. Tas ne tikai dos vajadzīgo gara spēku un pārliecību pašā laulību dienā, bet jo īpaši pēc tam. Kā ieplānot neaizmirstamu dienu ar savām mīļajām dzimtas sievietēm un kādus rituālus var veikt?

Kāpēc dzimtas sievietes?

Jāsaka uzreiz, līgavaiņi identiskus pasākumus var plānot ar saviem tēviem, vectēviem, brāļiem un krusttēviem. Līgaviņas, savukārt, aicina savas ciltsmāsas. Jā, rīkojot šādus rituālus, protams, smeļamies iedvesmu no senajām tradīcijām, gan tām, kas nāk no mūsu platuma grādiem, gan aizlienētām no trejdeviņām zemēm. Mūsu domas iegūst formu, tās materializējas. Dienas vai nedēļas pirms kāzām piesēst un cieņpilni veltīt laiku, lai pateiktos savai dzimtai par visu, kas bijis un saņemtu svētību tam, kas nāks.

Ja ir paveicies un varam sadoties rokās ar vairāk kā vienu paaudzi, tā ir svētība un spēks, bet arī tad, ka kāda no ģimenes sievietēm ar mums vairs nav klātienē, nav jābēdā. Ir dzīva piemiņa un dzīvas domas, tātad arī klātesamība var būt sajūtama. Tādējādi mēs pabarojam to neredzamo pavedienu, domformu, pie kuras pat neapjaušot tik bieži vēršamies un turpmāk sauksim pēc padoma.

Saikne ar dzimtu sievietei dod to intuīciju, to smalkjūtību, kad nevaram izskaidrot, no kurienes un kā, bet vienkārši zinām, ka vienā situācijā jārīkojas tā, bet citā - otrādāk. Kā jau ar smalkām padarīšanām pienākas, lai tās darbotos, nedrīkst par tām aizmirst, ir jāvelta pienācīgs laiks un uzmanība.

1. Ejam dabā

Sievietes enerģija ir zeme. Latviešiem tik tuva un saprotama stihija. Tā ir auglība, spēks, tās ir mūsu saknes gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Pārgājiens vai pikniks ar ģimenes sievietēm, ogu vai sēņu lasīšana mežā, vainagu pīšana pļavā,  pirts slotiņas siešana - iztēlei nav robežu. Ja kāda no ģimenes sievietēm ir aizsaulē, arī kopīga atdusas vietas apmeklēšana ir notikums, kuru būtu vērts ieplānot. Mēs tā godinām pēctecību, turpināšanos viens otrā.

2. Ejam pirtī

Jebkurā gadalaikā. Vēlā pavasarī un vasarā sienam slotiņas no svaigiem zariem: ziedošām ievām, ceriņiem, jasmīniem. Ja esi līgaviņa, nometies ceļos un nomazgā mammai vai vecmammai kājas, palūdz svētību sev. Daudzas meitenes pirtiņas garaiņos sajūt vairākas paaudzes. It kā tās nāktu ar labiem ceļavārdiem.

3. Rakstām pateicības vēstules

Īpaši vērtīgi, ja kādu iemeslu dēļ radies un dzīvs konflikts. Atceries, ka tie ir šīs dzīves apstākļi, emocijas un gaidas, nekas cits. Ja nav jaudas būt līdzās, raksti vēstuli. Izraksti sāpes, bet noslēdz ar pateicību. Paldies par to, ka es esmu. Vēstulītes varat noglabāt skaistā aploksnē vai kopīgi sadedzināt, piekodinot uguns liesmai, lai stiprina jūsu saikni.

4. Ķemmējam matus un pinam bizes

Izsenis mazām meitenēm matus pina vienā bizē, kas krita tieši gar mugurkaulu. Tā tika uzskatīta par dzīvības enerģijas sakopojumu, kas vienmēr stiprināja un aizsargāja nēsātāju. Neatkarīgi no tā, kādu griezumu izvēlaties kāzu dienā, pirms lielā notikuma palūdziet, lai kāda no ģimenes sievietēm, kurai uzticaties, izķemmē jūsu matus.

Palūdziet, lai tā ir mamma, māsa vai vecmamma. Varbūt krustmāte. Lai ķemmējot vai sapinot bizi, viņas domā labas domas. Mēs varam ielikt tik daudz nodomus vienā bizē. Trīs šķipsnas var būt Laima, Dēkla un Māra, var būt pagātne, tagadne, nākotne, var būt mūsu jau īstenotie sasniegumi, plāni un sapņi, var būt dzimtas šķipsna, personīgā, sava, individualitātes šķipsna un jaunās ģimenes šķipsna, lai vienmēr ir līdzsvars starp kalpošanu savai dzimtai, sev un savai jaunajai ģimenei.

“Es pati nodzēsu gaismu, lai paliekam tikai ielas lukturu sardzē. Pirksti lēnām atlaida bizē saņemtos matus, un es ļāvu tiem krist. Nesteidzos ķemmēt, nesteidzos kārtot. Man gribējās uzlikt rokas uz galvas un skatīties, kā tās slīd. Mēs sēdējām pretim Ziemeļmeitai uz paaudžu kāpnēm. Telpā starp piedošanu un svētību plaukstas kā bērniņu turēja priekšā esošo galvu. Ar smaidu ravējām ārā laikmetu sārņus. Mācoties un pārmācoties. Dzimtas zvaigznājā bijām savijušās. Dzimušās un nedzimušās. Es skatījos debesīs un jutu, ka zvaigznes krīt pār vaigiem. Tieši klēpī.”

(Fragments no grāmatas “Ziemeļmeitas kods”)

5. Ziedojums dzimtai

Nemulsti no vārda “ziedojums”. Tā drīzāk ir dāvana. Daudzās reliģiskajās un garīgajās tradīcijās šī darbība ir tik pašsaprotama, tik patiesa (daudzās, protams, vairs ne, bet mācāmies no labajiem piemēriem). Ar šādām dāvanām mēs uzturam enerģijas apmaiņu, materializējam savu nodomu. Veikalā taču katrai precei ir sava cena. Mēs šādi mainoties iegūstam vēlamo.

Jēriņu uz altāra likt nevajag, nu jau ir citi laiki, bet apņemšanās būs vērtīga.

Ja ir tuva kāda reliģiskā tradīcija, apņemies veltīt lūgšanu noteiktu dienu skaitu, kas būs veltīta tieši dzimtai, ja tā ir kāda garīga prakse, velti meditāciju. Velti skrējienu, galu galā, tam nav tik liela nozīme, cik tam, ka tā apņemšanās būs tava laika apzināts dāvinājums. Var no kaut kā atteikties, gavēt, piemēram, bet tad arī, ar mīlestību un pateicību.

Liekot soli aiz soļa pretim savam izredzētajam vai izredzētajai, jutīsit, kā dzimta atbalsta, priecājas, svētī jaunajam ceļam.

Raksta autore: KRISTĪNE KUTUZOVA