Mēs dzīvojam laikmetā, kad no depresijas nav pasargāts neviens. Stress, mūžīgā skriešana, daudzie darbi un nebūšana saskaņā ar sevi dara savu un katrs no mums var nonākt šīs slimības durvju priekšā. Par depresiju dzirdēts daudz, bet, vai patiešām pastāv tāda lieta, kā pēckāzu depresija? Vai maz ir iespējams pēc tik pozitīva un mīlestības pilna pasākuma justies slikti? Un, ja reiz ir, tad kādēļ? šos visus jautājumus uzdevām psihoterapeitam Ansim Jurģim Stabingim.

Kas tad īsti ir pēckāzu depresija?

Par pēckāzu depresiju var saukt stāvokli, kas izpaužas, kā nomāktība, sēras, bezspēks un kas ir sācies pēc kāzām. Klīniski šāda depresija netiek klasificēta, bet dzīvē tā ir sastopama. Līdzīgas var būt arī citas depresijas, kas parādās pēc ilgi gaidīta, pozitīva notikuma, kam seko vilšanās, iztukšotība un varbūt pat rūgtums.

Kādēļ, jūsuprāt, cilvēki vispār nonāk šāda stāvokļa priekša? Īpaši pēc tik priecīga notikuma, kā kāzas...

Manuprāt, cilvēki nesaprot un nepazīst paši sevi. Nezina to, kā darbojas viņu prāts un emocijas. Un es šeit nerunāju par akadēmiskām zināšanām — psiholoģiju, vai ko tamlīdzīgu. Bet par ikdienas, ļoti personisku sevis paša pazīšanu.

Bieži vien mēs ļoti daudz sagaidām no kāda nākotnes notikuma — šajā gadījumā no kāzām — un pēc tā, tad, kad ir iestājusies ikdiena, mēs pieviļamies, jo gaidas nepiepildās — izrādās, ka realitāte ir citādāka, nekā bijām to gaidījuši.

Līdz ar to mēs nepieņemam to, ka realitāte ir tāda, kāda tā ir, bet pieķeramies savam sapnim, ilūzijai, cerībai un sākam sērot par to, ka realitāte ir citādāka nekā to bijām iedomājušies.

Grūti saprast, ka tas ir iespējams pēc tik priecīga notikuma, kā kāzas...

Jāsāk ar to, ka laime nav notikumos, tai skaitā, kāzās. Ironiskā kārtā šī nezināšana — izpratnes trūkums ir ieslēpts jau pašā jautājumā, uzdodot kāzas par “laimīgu notikumu”. Kāzas ir vienkārši notikums, tāpat kā daudzi citi notikumi. Ja mēs kāzas uzreiz nosaucam par “laimīgu notikumu”, tad mēs jau esam izveidojuši gaidas, kādām tām būtu jābūt. Vienlaikus mēs izveidojam vēl nākošās gaidas, kas arī skaisti ir ilustrētas daudzās jo daudzās pasakās — tur galvenie varoņi pārvar visādas grūtības, un stāsta beigās “dzīvoja ilgi un laimīgi”. Ja mēs tā domājam arī par sevi, tad maldāmies tajā, ka

kāzas ir nevis stāsta nobeigums, bet jauna stāsta sākums. Un tālāk būs ļoti dažādi.

Diemžēl cilvēki sagaida šo “ilgi un laimīgi” un viļas tajā, kad sākas trauku mazgāšana, pienākumu dalīšana, naudas grūtības, attiecības ar radiniekiem. Kad sāk līst laukā visi “tarakāni”, kas uz iemīlēšanās laiku bija nomaskējušies par “tauriņiem”.

Domāju, ja kāds notikums ir laimīgs, tad tīri loģiski un dabiski tam ir jābūt laimīgam salīdzinājumā ar kaut ko citu — tāpēc līdzsvaram daba piegādā ne tik laimīgus notikumus, kā šķiršanos, pēckāzu depresiju un tamlīdzīgi. Bet arī šie ir tikai notikumi. Ne laimīgi, ne nelaimīgi. Vienkārši notikumi.

Reizēm nemaz nav viegli kāzas uztvert tikai kā vienu no dzīves notikumiem, ja pavadīts tik daudz laika to plānošanā, gaidīšanā...

Taisnība - kāzas nereti  ir kulminācija. Līgava ir visskaistākā, cilvēki ir saģērbušies vislabākajās drēbēs, runā vislabākos vārdus, pasniedz dāvanas, smaida un priecājas. Jaunais pāris ir uzmanības centrā, visi viņiem pievērš uzmanību, saka labas lietas. Tā ir paradīze zemes virsū. Bet šāds stāvoklis nevar turpināties, jo tas ir tikai uz īsu brīdi. Ja jaunie to neapzinās un neapzināti sagaida, ka turpmāk viss būs tikpat gaiši kā kāzās vai iemīlēšanās periodā, tad neizbēgami seko vilšanās un ir iespējama pēckāzu depresija.

Kā iespējams novērst pēckāzu depresiju?

Atgriežoties pie sevis. Saprotot, ka viss, kas notiek dzīvē, ir paredzēts tieši man. Pieņemot, piedodot. Pateicoties, izdarot secinājumus un ejot tālāk.

Profesionāļa palīdzība būtu nepieciešama gadījumā, ja pats netiek galā un ierastās pašpalīdzības metodes vairs nedarbojas. Sabiedrībā joprojām pastāv stereotipi par to, ka tie, kuri apmeklē psihoterapeita/psihologa kabinetu ir traki vai mazliet jukuši. Tomēr tas mazinās un aizvien vairāk cilvēku gan individuāli, gan pāros meklē palīdzību. Terapijas ilgums katrā gadījumā ir dažāds, un terapijā tiek risinātas visas problēmas — kādas vien pāra starpā parādās. Galvenais, kas būtu nepieciešams — lai abi kopā vēlas nākt un kaut ko darīt savu attiecību labā. Un, pat ja ne vienmēr pāris paliek kopā, tad pāru terapija var palīdzēt vismaz izšķirties ar cieņu.

Foto: Pinterest