KĀ IEMĪLĒT SEVI

KĀ IEMĪLĒT SEVI
Foto: JOVANA RIKALO

Ja kādam no pasaules viedajiem jautāsi, kāda ir dzīves jēga, tev atbildēs – laime un mīlestība. Tik vienkārši. No tīras dvēseles mīlēt un spēt izjust laimi, negaidot, ka to kāds pienesīs uz paplātes. Smelties laimi un mīlestību sevī. Iemīlot sevi, uzplauksi ne vien tu pati, bet tavs vīrs, tavi bērni, tava ģimene, tavs izskats, tava karjera…

LĪGAVĀM uzdeva šo dzīves saturu pildošo jautājumu, – kā iemīlēt sevi – pāru attiecību speciālistei Zanei Ozoliņai / @zaneozolina.lv

Par sevis mīlēšanu nu jau tiek runāts diezgan daudz, bet šķiet, ka lielai daļai cilvēku ir grūtības tā līdz kaulam izjust, ko sevis mīlēšana nozīmē, un veselīgu sevis mīlēšanu bieži vien cilvēki no malas notur par egoismu. Ko īsti nozīmē jēdziens “mīlēt sevi”? 

ka iemilet sevi
Foto: JOVANA RIKALO

Par sevis mīlēšanu patiesi runā ļoti daudz, taču, manuprāt, līdz kaulam to izjust varēs vienīgi tad, kad cilvēks ne tikai klausīsies par to, ko tā nozīmē, bet gan veiks patiesas darbības, soļus sevis mīlestības virzienā.

Mīlēt sevi nozīmē atbrīvoties no ideāliem – gan par sevi, gan par citiem, gan par pasauli. Ideāls – tā ir fantāzija, iedoma, par to, kādam man jābūt, lai mani pieņemtu un lai es patiktu. Kādam jābūt otram, lai viņš varētu būt man piemērots un kādam viņam jābūt, lai būtu foršas attiecības. Pie kam – ideāls ir ļoti svarīga un būtiska lieta, ar kuru cilvēks nevar samierināties. Būtībā tas nozīmē cīņu.

Par ideāliem cilvēks vienmēr cīnīsies, un tas rada nebeidzamus pārdzīvojumus.

Foto: JOVANA RIKALO

Mīlēt sevi, nozīmē izprast sevi, pazīt sevi, redzēt savas tumšās un gaišās puses, atrast starp tām harmoniju, nevis kaut ko izstumt un kaut ko atstāt.

Mīlēt sevi – tas nav par putu vannu vai šampanieša glāzi brīvbrīdī.

Jā, ir vērtīgi sevi palutināt, taču tas it nemaz nerunā par to, ka cilvēks sevi mīl. Tas tikai norāda uz to, ka viņam izdodas atrast mirkli, kad uzpildīties ar enerģiju (un vēl šeit ir svarīgi patiesi gūt baudu no procesa, nevis darīt tāpēc, lai ieliktu bildi instagram – re, kā es forši atpūšos). Enerģijas uzpilde – ļoti būtiska daļa no sevis mīlestības. Taču no sākuma ir sevi jāiepazīst un jāizzina, kas tad ir tas, kas patiesi der tieši man, manam ķermenim, manam garam, manai individualitātei. Bieži saskatāmies, ko dara citi un atkārtojam to pašu bez iedziļināšanās sevī, savos motīvos – kas ir mani dziļie patiesie “kāpēc es to daru”, “ko tieši es no tā iegūstu”.

ka iemilet sevi

Mīlēt sevi nozīmē izzināt un prast uzlikt personīgās robežas – savam laikam, savai enerģijai, seksualitātei, personībai, intelektualitātei, emocionalitātei, fiziskajai telpai un savām jūtām. Personīgās robežas ir svarīgas ikvienam cilvēkam un bieži mēs tās ļaujam pārkāpt, tā kā mums nav iemācīts nedz tās cienīt, nedz izprast. Ir grūti runāt par sevis mīlestību, ja nemitīgi liekam citu cilvēku vajadzības augstāk par savām, pat tad, ja tie ir bērni, vīrs, mamma vai tētis. Tādējādi mēs iztērējam savus spēkus, atdodam savu enerģiju citiem un mums pašiem nekā nepaliek pāri – ne sevis, ne savu mērķu realizācijai. Tad tā putu vanna tāds mazs prieciņš ikdienas skrējienā vien sanāk.

Mīlēt sevi nozīmē izzināt sevi, atklāt savus talantus, realizēt tos dzīvē un gūt prieku no sevis radītā.

Runājot par to, ka veselīgu sevis mīlēšanu notur par egoismu – jā, tas patiesi tā ir. Un tas ir saistīts ar novecojušiem uzskatiem par to, ka “tikai tāda dzīve ir vērta, kas dzīvota citu labā”. Tāpat arī tas ir saistīts ar to, ka tad, kad mēs uzliekam savas personīgās robežas, noliekot sevi kā prioritāti, citiem, kuri ir pieraduši pie tā, ka atsaucamies vēl pirms mūs ir pasaukuši palīgā, tas kļūst ļoti neērti un neizdevīgi. Kad sākam savas vajadzības likt pirmajā vietā, tie, kuri pieraduši, ka viņu vajadzības mums ir bijušas primārākas tikai tāpēc, ka esam gribējuši izpatikt un būt labi citu acīs, to uzskatīs par egoismu. To ir labi apzināties, saprast un neļaut sevi tam ietekmēt.

ka iemilet sevi
Foto: JOVANA RIKALO

Kas mainās, kad sieviete sevi iemīl?

Sieviete iegūst iekšēju mieru un saskaņu. Viņai ir viegli – gan izpausties, gan atrasties starp citiem cilvēkiem, gan būt pašai ar sevi. Viņa ir resursu un enerģijas pilna, viņa sajūt sevi un zina, cik daudz viņa var dot un cik viņa vēlas paturēt sev. Viņa zina, ko viņa var sniegt attiecībās kā sieviete un zina, ko vēlas no vīrieša. Sieviete, kura sevi mīl, ciena sevi un ciena citus. Viņa nekad neko nedara aiz žēluma pret citiem, nejūt vainas apziņu. Viņa dzīvo caur mīlestību un attīstību, nevis caur bailēm un nedrošību.

Kā ļaut sev noticēt, ka mīlestība sākas manī, pret mani pašu, un tikai tad to pilnestīgi varu dot citam? Diemžēl pārspīlēta atbildības sajūta pret citiem tiek jaukta ar patiesu, tīru mīlestību.

Tikai tad, kad es esmu sevi piepildījis, radījis sevī mīlestību caur sevis pieņemšanu, atbrīvošanos no ideāliem, izziņu, personīgās telpas un robežu apzināšanos, es varēšu veidot pilnvērtīgas attiecības – ar partneri, ar draugiem, ar apkārtējiem cilvēkiem. Tikai tad, kad mans trauks ir pilns, es varu no tā iedot padzerties otram.

Foto: JOVANA RIKALO

Ja mēs liekam citus kā prioritāti, ļaujam pārkāpt savas robežas, nerealizējam savus talantus – mēs vienmēr būsim neapmierināti – apzināti un neapzināti. Tāpat arī tad, kad otram dodu, bet pašam nekā nav – vienmēr tādas attiecības, gan ar partneri, gan ar citiem cilvēkiem – būs balstītas uz “lietotāja mīlestību”. Ko tas nozīmē? Es dodu otram, bet viņam ir obligāti man jādod kaut kas pretī. Respektīvi – es pieprasu, gaidu, un dusmojos, ja nesagaidu. Savukārt, ja dodu caur mīlestību un pārpilnību, kas manī ir, tad es negaidu neko pretī, un vienmēr saņemu – ja ne caur konkrēto cilvēku, tad visādi citādi tas pie manis atnāk atpakaļ. Tas ir paradokss.

Zem “pārspīlētas atbildības sajūtas” vienmēr slēpjas kas cits – šīs gaidas, ka tad, ja es ieguldīšos visos citos, tas man kaut kā atnāks atpakaļ. Sanāk, ka cilvēks dara lietas caur izpelnīšanos – mīl, lai izpelnītos mīlestību, rūpējas, lai izpelnītos rūpes, dāvina, lai izpelnītos dāvanas. Rezultātā – neapmierinātība, jo zem šī visa ir lielas gaidas no citiem, un tā ir nasta – gan cilvēkam pašam, gan apkārtējiem.

ka iemilet sevi

Vīra, bērnu, ģimenes dzīve taču arī mainās, ja sieviete, sieva, mamma sevi iemīl, vai ne?

Protams – viņi tikai no tā iegūst. Vīrs laimīgs, ja redz sev blakus apmierinātu sievieti. Bērni iegūst no tā, ka redz laimīgu un realizējušos mammu.

Dzīve mainās, jo arī tad, kad sieviete ir uzpildījusies, piepildīta, ar “pilnu trauku”, viņa ir daudz kvalitatīvāka gan attiecībās ar partneri, gan attiecībās ar bērniem. Pazūd iepriekš minētā “lietotāja mīlestība” un veidojas mīlestības pilnas attiecības, kas ir balstītas uz vērtībām un uz ieguvumiem caur veselīgu partneru mijiedarbību.

ka iemilet sevi
Foto: JOVANA RIKALO

Iesaki, lūdzu, praktiskus soļus, kā iemīlēt sevi!

  1. Pirmais un vissvarīgākais solis ir – apzināties un atteikties no ideāliem. Ideāli traucē redzēt sevi, partneri un pasauli – tādu, kāda tā ir. Visi ideāli ir tie, kas sākas ar “jābūt”… Lai mani mīlētu, man jābūt… lai es būtu pieņemta, man jābūt… lai es realizētos amatā, man ir jābūt…un tā tālāk. Tas pats par partneri – kādam ir jābūt manam partnerim, un tāpat par visu pārējo.  Šos ideālus ir vērtīgi izrakstīt, iepazīties ar to, kādi ir mani iedomātie ideāli, kas man traucē realizēties un pieņemt sevi tādu, kāda es esmu, pieņemt manu partneri un pieņemt apkārtējo pasauli.
  2. Otrsizveidot savas personīgās robežas, kuras neļauju citiem pārkāpt un kuras nepārkāpju arī citiem cilvēkiem. Sākot ar manu laiku un enerģiju, ar ko nedalos tad, ja tas ir pretrunā ar manis pašas vajadzībām. Ļoti stingri pie tām pieturoties un neveidojot atkāpes.
  3. Trešaislikt savas vajadzības kā prioritāti. Gan attiecībās ar tuvajiem, gan ar citiem cilvēkiem. Taču ir robeža starp egoismu un mīlestību pret sevi un citiem. Egoisms ir tad, kad es domāju tikai par sevi, nerēķinoties ar citu vajadzībām un pārkāpjot citu cilvēku robežas. Savukārt, ja rīkojos caur cieņu un mīlestību, es izvērtēju, kas ir svarīgi man, un rēķinos arī ar otra vajadzībām – atrodot ērtāko sadarbības formu, no kuras iegūst abas puses. Tātad, ja es gribu iziet ārā pastaigāties pa mežu, bet mans partneris bija ieplānojis dienu kopā, es padalos, ka man ir svarīgs šis laiks svaigā gaisā, es jutīšos priecīga, ja varēšu to izdarīt un pajautāju, vai partneris šajā laikā atradīs sev nodarbošanos. Vienojoties, ka atlikušo dienas daļu labprāt pavadīšu kopā. Un tamlīdzīgi. Svarīgi ir neatmest savas vēlmes un idejas ar domu izpatikt otram un pakārtojoties. Jo pakārtošanās, savu vajadzību apslāpēšana noved pie neapmierinātības.

Tā būtībā ir sevis nodošana.

ka iemilet sevi
Foto: NATALIA DREPINA

Bērni, mājas darbi, partneris – tās parasti ir atrunas. Mēs vienmēr varam atrast laiku un iespējas sevis mīlestībai un pilnveidošanai. Ir tikai jāsaprot, ka mums ir arī savs izdevīgums to nemeklēt. Vienmēr zem tā, ka atrodam atrunas, ir kādi slēpti ieguvumi. Lai meklētu to, kas man patīk, izzinātu un izprastu sevi – tas tomēr ir ceļš un tas nav iespējams ar knipja piesitienu. Tāpēc vieni no slēptajiem ieguvumiem varētu būt šādi: varu palikt komforta zonā, ērtībā. Varu atrast kādu, kam pažēloties par to, ka iet grūti, ka nav laika nekam. Varu neko nedarīt un nemainīt.

Tāpēc – vēl viens būtisks aspekts ir – atzīt sev, kas ir mans ieguvums – neko nemainīt. Un tad pieņemt lēmumu – vai nu atstāt visu, kā ir, bet nežēloties. Vai arī – veidot un meklēt iespējas, būt apņēmības pilnai spert soļus, atklāties un atvērties jaunajam. Mīlestībai pret sevi un pasauli.

Mēs neviens neesam atnākuši uz šo pasauli ciest. Katram no mums ir uzdevums mīlēt un būt mīlētiem.

Foto: JOVANA RIKALO

Raksta autore: IEVA KRASTIŅA

Foto: JOVANA RIKALO, NATALIA DREPINA

Vizuālā satura māksliniece: KSENIJA BELCA-BESLER


Lasi arī: PĒCKĀZU DEPRESIJA. JĀ, TĀ MĒDZ GADĪTIES