“Vēl tūkstošiem lietu, ko es par viņu nezinu, un aiz tām vēl tūkstotis.”
(Rîka Pulkinena)

Vai noslēpums nav tas, ko viens otrā meklējam? Vai tieši otrādi – meklējam pazīstamo? Vai ir iespējams pazīt cilvēku? Un vai otrs cilvēks mums palīdz iepazīt pašam sevi? Vai varbūt palīdz apzināties, cik daudz par sevi vēl nezinām? Kas ir svarīgāks – zināmais vai nezināmais?

Kad lasu romānu vai dzejoli, mēdzu aizdomāties par to, vai svarīgākas ir uzrakstītās rindas vai tomēr tas, kas palicis starp rindām.

Bet vai tad viens bez otra var pastāvēt? Tieši tādās pašās līdzībās bieži domāju par cilvēkiem, kuri manī raisa visspēcīgāko interesi. Visbiežāk tie ir cilvēki, no kuriem staro kāds noslēpums. Kāds? To, protams, nevar saprast, – tāpēc jau tas ir noslēpums. Varbūt tā ir kāda robeža, aiz kuras cilvēks sev tuvāk vairs nelaiž klāt, un tieši tāpēc gribas tur nokļūt. Varbūt tā ir ilūzija un nekāda noslēpuma nav?

Varbūt rudens atbildēs, bet varbūt kā parasti – jautās.

Mani allaž ir interesējis jautājums – vai cilvēku ir iespējams iepazīt? Vai kāds par kādu var droši sacīt: „Es viņu pazīstu!”. Es viņu mīlu, jo pazīstu? Vai varbūt ir otrādi – mīlu, jo viņā ir vēl bezgalīgi daudz nezināmā, noslēpumainā, ko ritināt vaļā visa mūža garumā? Lai ir aizraujoši un interesanti! Bet kā ar drošības sajūtu? Pazīstamais rada drošību, nepazīstamais – aizdomas, šaubas, bailes? Vai tomēr intrigu un kāri izzināt, vēlmi iepazīt un pienākt tuvāk?

“Kāpēc baidīties, ja var paļauties uz nezināmo?”
(Rîka Pulkinena)

Iespējams, vienlīdz svarīgas ir abas puses: lai cilvēks, kuram esam blakus un kurš mums ir blakus, ir mums vislabāk zināmais cilvēks pasaulē, un vienlaikus, lai viņš ir cilvēks, par kuru vēl ir tik daudz uzzināt, ka ir gana veselam mūžam vai pat ilgāk, ja būtu tāda iespēja. Jo kāpēc lai mēs atgrieztos mājās pie cilvēka, kuru nepazīstam? Un kāpēc lai mēs atgrieztos mājās pie cilvēka, par kuru jau (šķietami) zinām visu? Ja cilvēks ir attīstībā un mainās, tas patiesībā nav iespējams.

“Cik mēs vien par otru zinām?
Maz, pavisam maz,
It kā kopīgus svētkus svinam,
It kā kopīgas darbadienas,
Un tomēr – cik maz mēs zinām.”
(Māris Čaklais)

“Mīlestība sākas neplānoti,” saka rakstniece Rîka Pulkinena. Un tā arī ir, taču tā var turpināties vai neturpināties tikai un vienīgi kā apzināta izvēle un interese par otru cilvēku. Un līdzīgi kā ar jebkurām zināšanām (jo vairāk zinu, jo izteiktāka sajūta, ka vēl tik daudz nezinu), tāpat ir ar cilvēka iepazīšanu. Jo dziļāk cilvēku iepazīstam, jo vairāk nezināmu apvāršņu atklājas. Un tā ir labā ziņa. Tieši tāpēc ir svarīgi attīstīt un pilnveidot savu interesi par cilvēku, kuram dzīvojam līdzās. Neiet vienam otram garām. Turklāt – tieši caur otra iepazīšanu mēs varam labāk iepazīt paši sevi, sajust, ar ko mēs atšķiramies, kā arī būt par impulsu otra interesei pašam par sevi.

Ja par mani interesējas, tad arī man top interesanti sevī paceļot, varbūt pabūt tajās vietās sevī, kur vēl neesmu bijusi, bet, ja tu esi gatavs man turp doties līdzi, kāpēc gan ne? Kāpēc gan neizzināt vienam otra trauslo esības dziļumu, vienlaikus paturot noslēpumā vai atstājot nojausmas līmenī to, kas grāmatās paliek starp rindām…?

“Manuprāt, tikai caur šaubām tu kaut kur tiec.
Caur iekšējo neskaidrību, miglu, kurai ej cauri.
Bieži vien skaidrība ir ļoti bīstama lieta.”
(Vladislavs Nastavševs)

Ir skaisti interesēties, bet ir bīstami domāt, ka pazīstam. Tas var atstāt sajūtu, ka tālāk un dziļāk vairs nav, kur iet, lai gan ticu, ka vienmēr ir. Gan attiecībās, gan zinātnē, gan jebkurā citā dzīves jomā. Ejam rudenī, ejam izzināt viens otru un caur otru – sevi!

***

Lietus brīdi vēl neizžūs.
Lietus brīdi vēl neizžūs.
Novilkšu apavus, aizvēršu acis un iešu.
Sirds paliks, kur ir.

Raksta autore: INGA PIZĀNE

Foto: ANDA UPMALE

Lasi arī: VIŅŠ. SARUNA. VIŅA