LATVISKO KODU MEKLĒJOT

LATVISKO KODU MEKLĒJOT

Pēc pāris dienām Latvija atzīmēs jau savu 100. dzimšanas dienu. Cik gan daudz pāru šo simts gadu laikā viens otram teikuši “jā”, cik daudz mīlestības stāstu izstāstīti! Lai gan simts gadu laikā kāzu tradīcijas un paražas, gluži tāpat kā pati Latvija, ir mainījušās, aizvien ir pāri, kam ir svarīgi un nozīmīgi iekļaut latviskos elementus savās kāzās, neaizmirstot no kurienes viņi nāk un kādas ir viņu saknes.

LĪGAVĀM iepazīstina ar četriem šādiem pāriem, kam katram ir ko teikt par Latviju un sevi tajā.

Madara un Edgars – kuplot, zarot un sniegties pretī saulei

Madara un Edgars teju visu savu mūžu ir dejojuši latviešu tautas dejas, tādēļ latviskās tradīcijas abiem ir tuvas.

Viņiem bija skaidrs, ka nevēlas laulāties ne baznīcā, ne dzimtsarakstu nodaļā, bet atrast kādu abiem īpašu un enerģētiski spēcīgu vietu. Tādu viņi arī atrada – Dambju dižozols.

“Latviešiem ozols ir spēka simbols, savukārt ozola zīles simbolizē veiksmi. Šī vieta ir īpaša arī ar to, ka manam vīram zem Dambja dižozola bija krustabas. Bet saimnieki, kas kopj ozola apkārtni, teica, ka šī bija pirmā reize, kad kāds zem tā precas,” stāsta Madara.

Vēl viena lieta, ko abiem bija svarīgi iekļaut savās kāzās, ir latvju rakstu zīmes, kas tika izmantotas gan kāzu dekorācijās, gan svētku tērpos.

Līgavai jau vairākus gadus uz muguras ir tetovējums, kas attēlo Austras koku, līdz ar to arī kāzu kleita tika šūta tā, lai tas būtu redzams.

Savukārt Edgaram uz vestes tika izšūts tāds pats Austras koks. “Lai gan šī zīme senāk tika izšūta tikai sieviešu apģērbos, tā, manuprāt, nav tikai sievišķā zīme, bet gan stipra zīme ikvienam.

Meklējot informāciju par šo latviešu zīmi, atradu ļoti precīzu atziņu:“Austras koks mums katram sevī rūpīgi jāaudzē, jāļauj tam kuplot, zarot un sniegties pretī saulei”,” tā Madara. Arī laulību gredzenos iegravēta latvju zīme, proti, Jumis, kas simbolizē auglību.

Kāzu mielastā – irbītes, bet pirmā deja – Gatves deja

Madara un Edgars īpašu rūpību pievērsa arī kāzu cienastam, jo vēlējās, lai pasniegtie ēdienu atainotu Latviju. “Senāk kāzās tika klāti ļoti bagātīgi galdi. Mūsu ēdinātāji ļoti iesaistījās ar idejām un padomiem par īsteniem latviešu ēdieniem – bija gan cepetis, gan štovēti kāposti, gan irbītes, gan nākamajā rītā cigoriņu kafija. Viss tika pasniegts māla traukos un uz koka paplātēm,” stāsta Madara un Edgars.

Savukārt pirmā deja, kā jau dejotājiem pienākas, tieši pēc kāzu ceremonijas, turpat zem ozola, bija visiem zināmā Gatves deja. Madara atzīst, ka jau, maza būdama, zinājusi, ka savās kāzās noteikti dejos Gatves deju.

“Novēlam Latvijai saules mūžu un tās iedzīvotājiem mīlestību, veselību un laimi. Vēlētos, lai ikkatrs būtu lepns par savu valsti. Simtgadē Latvijai jābūt krāšņai, ar mūsu simboliku un smaidīgiem cilvēkiem,” vēl Madara un Edgars.

Anna un Jānis – mūsdienīgas kāzas ar latviskiem elementiem

Annas un Jāņa kāzās nebija ne līdzināšanas rituāla, ne tautas tērpu, bet latvisko elementu viņu īpašajā dienā netrūka, jo kāzas šķita neiedomājamas bez jebkādām liecībām par to, kas viņi ir un no kurienes ir nākuši.

Bija gan līgavas izpirkšana no rīta, gan latviešu danči un mičošana Julgī Staltes un viņas komandas vadībā. Pie tam kāzas notika vasaras saulgriežu laikā, kad, kā uzskata jaunais pāris, ikvienā nedaudz pamostas latviskais gars un “velk” uz pļavām un mežiem.

“Centāmies pie šīs sajūtas arī pieturēties – pļavas ziediem, meijām un svinībām burvīgā vietā meža vidū, prom no cilvēku kņadas. Galvā arī liku ziedu vainagu, nevis plīvuru,” stāsta Anna.

Bet visīpašākais stāsts ir par Lielvārdes jostu, kas papildināja Annas kāzu kleitu. “Zināju, ka kāzu dienā noteikti gribu tērpā kādu latvisku elementu, un man ir ļoti paveicies, ka mana mamma pirms vairākiem gadiem sāka aust tautiskās jostas. Tā nu tiku pie Lielvārdes jostas, kas, manuprāt, ir viens no ikoniskākajiem un skaistākajiem latviešu tautas tērpa elementiem.

Tas, ka mana josta ir mammas roku darbs, to padara par neizsakāmu dārgumu, ko kopā ar atmiņām, kā kāzu rītā man mamma to apjoza man ap vidukli, glabāšu visu mūžu,” pārliecināta Anna.

Abi Latvijai vēl cilvēkus, kas lepojas ar savām saknēm. “Katram tas nozīmēs ko citu un ne visiem tas būs saistīts ar tradīcijām vai folkloru, bet, lai ikviens, lai arī kur pasaulē atrastos, ir lepns teikt, ka ir latvietis!”.

Zanda un Kristaps – spēks ir saknēs

Zanda un Kristaps šovasar piedzīvoja latviskas kāzas līdz pēdējai sīkākajai detaļai. Viņi ne vien bija ģērbušies pilnajos tautas tērpos un ievēroja senlatviešu tradīcijas, bet kāzas notika Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā Dziesmu un deju svētku laikā.

“Latviskas kāzas mūsu izpratnē ir tādas, kuras tiek svinētas pēc senlatviešu tradīcijām un kurās tiek piekopts noteikts rituālu kopums, lai jaunajam pārim dotu svētību, zināšanas un spēku turpmākajai ģimenes dzīvei.

Tradīcijās izpaužas mūsu tautas kods, kas ir unikāls un ir pamats tam, kas mēs esam. Mums mūsu kāzas nozīmēja atgriešanos pie saknēm, jo spēks ir saknēs. Savas kāzas svinējām pēc latgaļu tradīcijām, bet par kāzu tērpiem izvēlējāmies tautas tērpus.

Kāzas svinējām Dziesmu un deju svētku laikā, kas savā ziņā arī ir rituālu kopums, kas vieno tautu un padara to stiprāku,” stāsta Zanda un Kristaps.

Viņi uzskata, ka kāzas ar latviskām tradīcijām dod iespēju saņemt dabas un mūsu senču svētību, izjust piederību mūsu zemei un arī nodot informāciju par paražām nākošajām paaudzēm.

“Tradīcijas par tādām kļūst, kad tās atkārto ilgstoši. Ja kāds rituāls ir izturējis laika pārbaudi, ļoti iespējams, ka tajā ir enerģija vai zināšanas, kas iepriekšējām paaudzēm ir bijušas nozīmīgas,” tā Zanda un Kristaps.

“Latvijā ir ļoti dzīva daba, tā patiesi uzlādē. Novēlam Latvijai saglabāt tās dabas krāšņumu, bet latviešiem apzināties savu pamatīgumu un vienoties kopīgā rituālā, kas palīdzētu Latvijai augt,” vēl jaunais pāris.

Evita un Arturs – ģimenes spēks

Evita un Arturs uzskata, ka latviskas kāzas ir tādas, kuru lielākā daļa norisinās dabā, rituāli sakņojas senču gudrībās un procesā tiek izmantotas pašu dabā meklētas vai īpaši gatavotas lietas.

“Šādās kāzās akcents tiek likts uz līgavas un līgavaiņa savstarpējo savienošanu pārī un šī jaunā pāra uzņemšanu sievas un vīra radu saimēs, bet ne tik daudz uz pāra nostādīšanu likuma un / vai baznīcas priekšā,” stāsta Evita un Arturs, kuriem bija latviskas kāzas Dižjūras (kā Baltijas jūru dēvē Kurzemes pusē) krastā.

Viņu kāzās bija gan dziesmas un lustīgi danči, gan rotaļas un gardumi no vietējiem produktiem.

Jaunais pāris savās kāzās vēlējās līdzinātājus ar pieredzi, tieši tādēļ viņu vedību rituālu vadīja pāris ar ilgu kopdzīves pieredzi un vairākiem bērniem, jo arī paši vēlas stabilu un kuplu ģimeni.

To viņi arī novēl Latvijai. “Vēlam stipras un kuplas ģimenes, kurās visi dara paši, nevis, rokas klēpī salikuši, gaida, kad kāds kaut ko noliks priekšā. Vēlam Latvijā būt cilvēkiem, kuri māk ne tikai patērēt, bet prot arī radīt, tas veidos Latvijas ilgtspējību,” tā Evita un Arturs.

Kāzu vieta – spēka vieta

Savukārt citiem pāriem Evita un Arturs iesaka izmantot rituālus un tradīcijas, kas pašiem ir labi saprotamas, šķiet jēgpilnas un simboliski svarīgas. “Mūsuprāt, nav jēgas kāpt uz šķīvja, slēgt atslēgas slēdzeni pie tilta vai likt plīvuru tikai tāpēc, ka lielākā daļa tā dara.

Plānojot kāzas, iesakām ieklausīties sevī un saprast, kas ir būtiskākais un kāpēc mēs kā pāris izvēlamies veikt kādu no rituāliem un precības kopumā. Mums šķita svarīgi būt vietā, kas mums jau bija kļuvusi nozīmīga piedzīvojot vairākus īpašus brīžus tajā, kā arī veidot to par vietu Latvijas dabā, kur atgriezties brīžos, kad nepieciešams atjaunot savas iekšējā spēka rezerves.

Sekot latviskajām tradīcijām mums bija būtiski, jo ticam, ka līdzīgos rituālos piedalījās mūsu priekšteči sendienās, un, veicot senos rituālus, mēs varēsim stiprināt gan paši sevi kā pāri, gan apkārtējos,” tā Evita un Arturs.

FOTO: JURĢIS RIKVEILIS, INTA LANKOVSKA