SADERINĀŠANĀS NELABUMS

SADERINĀŠANĀS NELABUMS

Jau kopš brīža, kad spējām uztvert attēlu pasauli, esam uzsūkuši sevī fantāziju par vieglu un nepiespiestu mīlestības brīnumu, kas notiek, satiekot savu “Īsto”, un ka šis “Īstais” nebūs ne par matu sliktāks kā filmās redzētais princis vai princese.

Es pati piederu sievietēm, kas kopš attiecību…, teiksim, trešā mēneša gaida nākamo soli no vīrieša puses, bildinājuma gaidas un ilgas ieviešot savā ikdienas dienaskārtībā, pa vidu rīta dušai, ēdienreizēm un veikala apmeklējumam. Līdz to sagaidu…bet gaidītais laimes mirklis izrādās gaužām maldinošs.

Tātad – ko iesākt, kad mīļotais beidzot patiesi bildina, bet pašas sacītais “Jā” dzīvi pārvērš nemiera, baiļu un vārdos nenosaucamu skumju uzliesmojumos?

Vai tas nozīmē, ka esmu pieļāvusi briesmīgu, neaptveramu kļūdu? Jo, ja patiesi mīlētu un ja viņš/viņa patiesi BŪTU Īstais/Īstā, tu taču šobrīd peldētos septīto debesu mannas jūrā… vai, vismaz sabiedriskā, modernā kultūra tā stāsta.

Protams,- ļoti daudzi no mums patiešām JŪTAS laimīgi un piepildīti gan savā saderināšanās mirklī, gan tam sekojošajā gatavojošanās procesā. Bet ir tikpat daudz- ja ne vairāk- to, kas iekšpus sevis cīnās ar emocijām, kas dzimst jo daudzos lielu pārmaiņu brīžos: sēras, nedrošība, nenoteiktība, šaubas, bailes no gaidāmā (nezināmā), pat vientulība un ievainojamība.

Viena no lielākajām atšķirībām starp došanos laulībā un, piemēram, jauna dzīvokļa iegādi, ir tāda, ka dzīvokļa iegādes procesā paužot savu nedrošību un bailes par pirkumu, neviens nesastings šausmās vai nesacīs “ak vai, tu visdrīzāk pieļauj lielu kļūdu”, jo visi apzinās, ka soli pirms lielu pirkumu izdarīšanas cilvēku mēdz pārņemt satraukums vai pat nožēla un tā ir dabiska reakcija.

Tad kādēļ cilvēki snaikstās ap saviem sapņu pirkumiem, bet ne precību lēmuma priekšā?

Atbilde meklējama mūsu patērētāj-kultūras fantāzijās par mīlestību un laulību, kombinācijā ar reālu cilvēku (arī mūsu draugu, paziņu un radinieku) dāsni publiskotajiem svētlaimīgās saderināšanās mirkļiem. Jau sākot ar Disneja animācijas filmām, mazas meitenes aicinātas ticēt, ka “tiklīdz satiksi savu princi, tu to vienkārši zināsi”. Tīņu gados stafeti pārņem popmūzika, kur katras otrās dziesmas tekstā apdzied “dzvēseles radinieku”, “vienīgo īsto”, u.tml., kam uz pēdām min romantiskās filmas ar līdzīgām ziņām, servētām dažādās, katra gaumei piemērotās mērcēs.

 

Un tālāk- mēs labi zinām, kā tas notiek. Pēc vairākām garām vai īsām attiecībām, patikšanām un randiņiem, tu satiec viņu. Iemīlies uzreiz vai pēc laika, jums ir labi kopā, viņam ir lieliska humora izjūta, jums sakrīt intereses un gaume, viņš (šis tikpat labi var tikt skatīts arī otrādi- viņam par viņu, … saskaitāmos mainot vietām, summa nemainās) iemieso īpašības, kas tevi uzrunā un pievelk. Jums abiem ir viegli –  gan ikdienā, gan ceļojumos. Arī ģimenes atbalsta jūsu attiecības. Un sekss kļūst arvien labāks… Patiesībā, tu vari iztēloties kopā ar viņu savu atlikušo dzīvi. Un nevari vien sagaidīt, kad viņš bildinās.

Un viņš bildina.

Un tu saki “Jā”.

Un, pirms spēj atjēgties, tu jau pilnā ātrumā traucies savu baiļu karuselī. Vai tas būs uz mūžu? Vai mēs nepārstāsim mīlēt viens otru? Vai es spēšu atkārtot savu vecāku parauglaulību? Vai man gadījumā nebija labāks sekss ar iepriekšējo vīrieti? Un… ja nu es viņu nemaz nemīlu? Ja es mīlētu – tagad taču nemocītos šaubās, vai ne?

Un tu nezini, ar ko vari dalīties šajās sajūtās, lai būtu patiesi saprasta un atbalstīta. Lai nekristu vēl dziļāk pašpārmetumos vai neskaidrības duļķūdenī.

Sabiedrība ir gājusi garu un sarežģījumiem bagātu ceļu līdz robežu laušanai tādās dzīves jomās un tematos kā sekss, nauda, dzimums un slimības (kā depresija, ēšanas traucējumi, distonijas u.c.) Taču, ja runājam par laulībām un mīlestību kā tādu, tad šeit vēl mērojams ievērojams attālums. Jo ir tik daudz skaļi nepasacītā un tabu tematu, kas, lūk, šajā gadījumā noved pie secinājuma- “šaubas noteikti nozīmē- nevajag”.

Nē, šaubas NE vienmēr nozīmē – nevajag.

Tās atklāj, ka esi apdomīga, vērtējoša persona, kas racionāli izvērtē un izsver savas attiecības, pirms ievest sevi saistībās uz mūžu. Manuprāt, ja šis temats biežāk tiktu godīgi atklāts un izkliedētu ap sevi samilzušo neērtības mākoni, to varētu pat pieņemt kā vajadzīgu un veselīgu saderināšanās daļu, padzenot uz neatgriešanos sevis- šaustīšanas, panikas lēkmju un depresijas kraukļus.

Un, ja vien..ja vien es pati laikus to būtu zinājusi un iekļāvusi savā dzīvē, nekļūstot par tik triviālo informācijas greizo spoguļu upuri, iespējams, manā dzīvē daudz kas būtu citādi.

Kā jau izrunājam, šaubas un bailes mūs pavada ikvienā lielu dzīves pārmaiņu brīdī. Un šaubas nebūt nav indikators strupceļam. Tās aicina uzdot jautājumus. Tās aicina sarunāties. Augt. Tās mudina tevi atklāties sev pašam, pirms doties tālāk- jaunajā un vēl nezināmajā dzīves telpā. Lai tās varētu nesekot tev, bet paliktu tepat. Uz nesatikšanos.

Raksta autore: Dārta Daneviča

Zīmējumi: Henn Kim, Sofia Bonati