Ir vērtības, kas paliek. Un ir vērtības, kuras vērts atgūt, atcerēties un pielietot. Tādas meklējamas vedību tradīcijās.
Vedības ir senlatviešu kāzas. Lielākie godi. Vedību rituāli laika gaitā mainījušies, turklāt tradīcijas atšķiras arī atkarībā no novada. Tomēr ir tradīcijas, kas latviešu vedībām ir kopīgas. Dziesmas, dejas un rituāli, kas saistīti ar latviešu dievībām, dabas ritmu un pāra iecelšana laulāto kārtā.
Vedības parasti ilgst trīs dienas. Un, atšķirībā no mūsdienu kāzu svinībām, uz tām mēdza ierasties arī nelūgti viesi. Biežāk precējās rudenī, kad novākta labība un lielie lauku darbi paveikti.
Vedību norise aizsākas jau pirms pašām kāzām. Puisis devās uz meitas mājām lūkot sievu. Ja viņam tur iedeva auzas, zināja, ka laulības tiks akceptētas. Savukārt, ja meiteni par sievu negribēja dot, puisis tika pie skujām. Apkārtējie ļaudis arī zināja lūkošanās rezultātu, jo pozitīvas atbildes gadījumā topošais vīrs mājās brauca ar izpušķotiem zirgiem. Šo gan mūsdienās realizēt būtu diezgan amizanti. Tomēr, ja ir vēlme svinēt kāzas pēc senlatviešu tradīcijām, vērts vecmeitu ballīti ieturēt stilā – piemēram, uzrīkojot pirts rituālu. Tādas tradīcijas, kā līgavas zagšana un izpirkšana, ir populāras vēl aizvien. Iespējams, ne vairs simboliskas nozīmes, bet šarma dēļ.
Līdzināšana – rituāls, kura mērķis ir savienot pāri kopdzīvei. Mūsdienās tā ir laulību ceremonija dzimtsarakstu nodaļā vai baznīcā. Rituālu ar svinīgo līdzināšanas runu veica enerģētiski spēcīgās vietās un tas tika uzticēts dižvedējiem – pieredzējušam pārim, kas jau izēdis pudu sāls, vai kādam cienījamam vīra dzimtas pārstāvim.
Ko vērts aizņemties mūsdienu pāriem – līdzināšanu ieteica atkārtot ik pēc desmit gadiem, kad precētie ir mainījušies un daudz kopīgi piedzīvots. Tad laiks atskatīties uz bijušo un sākt jaunu ceļu.
Svarīgākais rituāls vedībās bija mičošana – rituāls pāra ienākšanai precētu ļaužu pasaulē. Rituāls notika kāzu viesu ielenkumā, sveču gaismā, kas piešķir īpašu atmosfēru un mistiskas sajūtas. Līgavas vainagu apmainīja pret sievas aubi. Līgavainim uzlika cepuri un iedeva pīpi. Pēc mičošanas dalīja pūru.
Vedības latviešu folklorā ir visvairāk apdziedātie godi.
Audzē, brāli, ko audzē,
Audzē skaistu kumeliņu,
Lai var ceļu ceļus skriet,
Aizvest jaunu līgaviņu.
Lai man tika, kas man tika,
Tā meitiņa, tā man tika;
Tai es sniedzu sav’ rociņu,
Devu zelta gredzentiņu.
Raksta autore: IEVA KRASTIŅA
Foto: KLAIDS LIELBIKSIS, REINIS MELIORANSKIS
Lasi arī: CITĀDA MIČOŠANA