Kāpēc mēs iemīlamies tieši šajā cilvēkā, nevis kādā citā? Tā nav tikai nejaušību virkne vai romantiska ķīmija – aiz mūsu izvēles slēpjas sarežģīts psiholoģisks mehānisms, kurā iesaistīti bērnības pārdzīvojumi, emocionālās traumas un apziņas neapzinātie līmeņi. Neapšaubāmi sekojam sirdij, tomēr sirdi mēdz vadīt gan prāta apsvērumi, gan psiholoģiski iemesli, gan dvēseles plāns.
Bērnības pieredzes un piesaistes modeļi
Bērnībā veidojas mūsu priekšstati par to, kas ir mīlestība, tuvība un uzticēšanās. Galu galā tas, ko redzam un piedzīvojam, ir tas, kādu pasauli mums apkārtējie parāda. Mēs noticam šai pasaulei kā realitātei. Ja vecāki bija emocionāli pieejami, atbalstoši un konsekventi attieksmē pret mums, mēs, visticamāk, attīstām drošu piesaistes stilu. Tas nozīmē, ka arī pieaugušā vecumā mēs meklējam partnerus, ar kuriem jūtamies droši un kuri spēj mūs emocionāli atbalstīt. Kopā ar šādu partneri patiešām veidojas partnerība, kurā abi ir vienlīdzīgi – katrs ar savām izvēlēm, saviem uzdevumiem, bet abi cieņpilni un saudzīgi viens pret otru. Tās ir attiecības, kurās partneri viens otru ceļ, un telpa, kurā augt un attīstīties.
Ja bērnībā piedzīvots patiesas mīlestības, atbalsta un emocionālas klātbūtnes trūkums, nolaidība vai pat vardarbība, izveidojas nedrošā piesaiste, kas pieaugušā vecumā apgrūtina adekvāta partnera izvēli. Šādā gadījumā partnera izvēle bieži balstās nevis uz to, kas ir veselīgs, bet gan uz to, kas ir pazīstams — pat ja tas nozīmē atgriezties destruktīvā attiecību dinamikā. Tādējādi arī pēc šķiršanās no toksiska partnera, cilvēks, kam nav pazīstamas veselīgas attiecības, atkārtoti sastop un ielaiž savā dzīvē partneri, ar ko izdzīvo tos pašus nepatīkamos paternus, ko pieredzēja iepriekšējās attiecībās – piemēram, emocionālo vardarbību, krāpšanu vai kontrolēšanu.
Mūsu emocionālās traumas, īpaši tās, kas nav apzinātas, bieži vien kļūst par slēpto kompasu partneru izvēlē. Ja kādam bērnībā trūka vecāku emocionālās klātbūtnes, pieaugušā vecumā viņš var izvēlēties partneri, kurš ir atturīgs vai emocionāli nepieejams. Šādas attiecības bieži beidzas ar vilšanos un nepiepildītām cerībām, jo tās balstās uz vecajām brūcēm, nevis uz veselīgu savienojumu. Emocionālā vide, kurā uzaugam, nosaka arī to, ko mēs uztveram kā “normālu”. Ja bērnībā bija daudz haosa, tad arī pieaugušā dzīvē attiecības bez drāmas var šķist garlaicīgas — tā vietā, lai būtu veselīgas.
Lai mainītu šo ciklu, nepieciešams apzināt traumas un strādāt ar tām. Tikai tā iespējams atbrīvoties no zemapziņas vilkmes uz attiecībām, kas vairāk kaitē nekā palīdz. Turklāt, strādājot ar sevi un iepazīstot mehānismus, pēc kuriem darbojamies, potenciālo partneri ar mums kaitīgo izpausmes veidu “saodīsim” jau pa gabalu. Dziedināšanās laikā var nākties “iekrist” toksiskās attiecībās arī tad, kad jau šķiet, ka pazīsti sevi un savus paternus. Tas nekas. Tas ir process. Vēlāk – attiecības ar tipāžiem, kas nav tava pagodinājuma vērti, tu vienkārši neuzsāksi.
Psiholoģiski (veselīgā izpausmē) mēs tiecamies pēc līdzsvara, drošības un miera, turklāt mūsu emocionālā inteliģence — spēja atpazīt, nosaukt un vadīt savas emocijas — spēcīgi ietekmē partnera izvēli un attiecību kvalitāti. Cilvēki ar augstu emocionālo inteliģenci biežāk izvēlas veselīgas attiecības, jo viņi apzinās savas vajadzības un robežas.
Pastāv uzskats, ka arīdzan iemīlēšanās ķīmija notiek tieši ar tiem kandidātiem, ar kuriem kopā pastāv traumatisku attiecību iespējamība, nevis veselīga kopābūšana. Aiz iemīlēšanās sajūtām slēpjas sarežģīti ķīmiski procesi, kuros galveno lomu spēlē dopamīns, serotonīns, testosterons un citi hormoni. Sākotnējā iemīlēšanās fāze bieži ilgst no dažām nedēļām līdz apmēram gadam. Šajā laikā cilvēki bieži zaudē apetīti, jūt eiforiju vai pat kļūst nedaudz apsēsti ar savu simpātiju objektu – tas viss pateicoties smadzeņu ķīmijai. Šie procesi notiek zemapziņā, ātri un visbiežāk ārpus mūsu apzinātas kontroles.
Taču svarīgi saprast: ķīmija nav vienmēr uzticams attiecību kvalitātes rādītājs. Tā var būt ļoti intensīva ar cilvēkiem, kuri emocionāli nav piemēroti ilgtermiņa attiecībām. Pārlieka paļaušanās uz “ķīmiju” var novest pie sāpīgas vilšanās. Ja meklē partneri apzināti, tad lielāka iespējamība mīlošu, cieņpilnu ilgtermiņa attiecību izveidošanai ir partneris, ar kuru kopā tu jūti mieru. Ja tomēr nolem veidot attiecības ar cilvēku, kurā iemīlies līdz ausīm, gudra pieeja ir uztvert ķīmiju kā sākotnējo dzirksteli, bet turpināt izvērtēt saderību un vērtības – kā tiek risināti konflikti, cik daudz ir savstarpējas cieņas un emocionālās saskaņas.
Saldi romāni, aizraujošas kinofilmas un kaislīgas izrādes pilīti pa pilītei iedēstījuši ideju, ka mīlestība ir sāpīga, mežonīga, kaislīgu ciešanu pilna. Bet tā nav patiesība un tas nekalpo cilvēces laimei. Mīlestība nesāp. Mīlestība neatņem. Tā dod un papildina. Tā ir auglīga un bagātinoša. Mierpilna un droša. Mīlestība ir telpa, kurā tu vari plaukt. Un vienkārši būt. Tā ir labvēlīga.
Lai gan emocionālajiem un zemapziņas faktoriem ir liela nozīme, nevar noliegt arī prāta apsvērumus partnera izvēlē. Prāts vērtē saderību, dzīves mērķus, prioritātes, vērtību sistēmas un praktisko ikdienu. Partneris, ar kuru var kopā augt, dalīties līdzīgos uzskatos un dzīves redzējumā, ilgtermiņā izrādās piemērotāks nekā emocionāli intensīvs. Saderība dzīvesveidā, attieksmē pret naudu, bērnu audzināšanu, garīgajiem uzskatiem — tas viss ir daļa no prāta apsvērumiem attiecībās. Ļoti svarīga ir spēja risināt konfliktus saprātīgi, izrunāt neskaidrības un vienoties par kopīgiem mērķiem.
Loģiska izvēle nenozīmē “aukstu aprēķinu”, bet gan spēju novērtēt reālos apstākļus, izvērtēt savu emocionālo komfortu un pieņemt līdzsvarotus lēmumus, kas kalpo gan sirdij, gan prātam. Un šāda pieeja partnera izvēlei absolūti nav slikta. Tā ir pat ļoti labvēlīga. Galu galā mēs iemīlam tos, kuru īpašības cienām, bet mīlestība, kas aizsākusies ar lielu aizrautību un kaislību, tieši tikpat strauji var tapt sabradāta vai vienkārši, beidzoties ķīmiskajiem procesiem, noplakt.
Mūsu partnera izvēle ir daudzslāņaina – tā sakņojas ne tikai iemīlēšanās vai pievilcībā, bet arī cilvēka psiholoģijā, pagātnes pieredzē un dvēseles dzīlēs. Mēs meklējam ne tikai mīļoto, bet partneri, spoguļattēlu savām vēlmēm un ēnām un arīdzan dziednieku, apzināmies to vai ne.
Nākamreiz, kad sirdī iemājo sajūta “viņš/viņa ir īstais”, apstājies uz mirkli. Pajautā sev – vai šis cilvēks nāk no tavas pagātnes ēnām, vai no nākotnes iespējām?
Pastāv uzskats, ka mūsu dvēseles pirms nākšanas uz Zemes jau izvēlas būtiskākos faktorus, kas materializēsies mūsu dzīvē, tostarp romantiskos partnerus. Ne velti ir apzīmējums “dvēseles radinieks” pēc kā ikviens mīlestību meklējošais tik ļoti alkst. Tā nav tikai vērtību vai interešu līdzība un saprašanās no pusvārda. Tā ir dziļa saikne, kuru pieredzot, neko mazāku vairs negribas.
Uzskata, ka dvēseļu radinieki, kam lemts satikties, satiksies. Un notiek brīnumi – neparastas sakritības, līdzības ģimeņu un dzimtu pieredzē, vienā laikā krustotas vietas, kaut nenojautāt, ka viņš vai viņa ir tuvumā un jums bijušas neskaitāmas iespējamības satikties. Sajūtas, kuras nevar sajaukt ne ar vienām citām. Zināšana.
Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītiet sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā.
Lasīt vairāk
dalīties
