Kad citi saka: “Tev jau viss ir”, bet patiesībā nejūties piepildīta
Perfektā dzīve. Citu acīm tava dzīve šķiet rožaina. Attiecības, kurās ir mīlestība. Bērni, kuri aug veseli. Mājas, kurās smaržo pēc vakariņām un ikdienas rūpēm. Darbs, kas iedod stabilitātes sajūtu – fasāde ir uzbūvēta tik skaista, ka pat nevar pamanīt tavu degošo sirdi. Un sirds kliedz – es gribu ko citu, es gribu vairāk, bet dažkārt tas, kas mūs attur, ir domas par to, ko padomās citi vai arī – citiem taču iet grūtāk, jābeidz čīkstēt. Kā atļauties būt sev pašai, atļaut sev gribēt vairāk, atļaut sev just to, ko patiesi jūti? Jo gribēt vairāk ir normāli un pat ļoti apsveicami – ar tevi viss ir kārtībā.
“Tev jau viss ir”. Bet kas patiesībā ir tas viss?
Ir dzīves posmi, kad, skatoties no malas, šķiet, ka viss ir tieši tā, kā vajadzētu. Dzīve, kuru daudzi sauktu par perfektu. Un tomēr… dažreiz klusumā atnāk ilgas, ka kaut kā pietrūkst.
Ne jau tāpēc, ka viss būtu slikti. Ne tāpēc, ka tu nebūtu pateicīga. Tu esi. Pat ļoti. Bet kaut kur dziļi sevī tu jūti dīvainu tukšumu – it kā kāda daļa no tevis vēl nebūtu pamodusies. Tu sev jautā – kas notiek, kāpēc nejūtu piepildījumu? Pēc tā nāk nākamā doma: kā es vispār drīkstu tā justies, man taču viss ir… Bet patiesība ir pavisam vienkārša – cilvēks var būt pateicīgs par to, kas viņam ir, un vienlaikus just, ka viņā ir vēl kāds neizdzīvots stāsts. Sajūta, ka kaut kas vēl tikai gaida savu laiku. Tavs laiks arī pienāks, ieklausies sevī, tur ir visas atbildes.
Frāze, ko sāc dzirdēt kā kritiku: “Tev jau viss ir”
Šī frāze bieži tiek teikta ar labiem nodomiem. Reizēm pat ar apbrīnu, taču reizēm ar vieglu skaudību. Reizēm vienkārši kā konstatējums.
“Tev jau viss ir.”
Un tomēr šie četri vārdi var kļūt par ļoti smagu slogu. Jo tajā brīdī, kad kāds tos pasaka, it kā pazūd telpa tavām sajūtām. It kā tavas šaubas, nogurums vai meklējumi vairs nebūtu pieļaujami. It kā tu nedrīkstētu justies apjukusi, nepilnīga vai nepiepildīta. Šī frāze bieži liek mums apklust. Mēs sākam sev stāstīt, ka varbūt tiešām vienkārši pārspīlējam. Ka mums vajadzētu būt vairāk pateicīgām. Ka citiem taču iet daudz grūtāk. Un tā mēs iemācāmies savas sajūtas nolikt malā. Sākam apšaubīt pašas sevi, uzdodam neskaitāmus jautājumus.
Mēs pasmaidām. Sakām, ka viss ir labi. Turpinām dzīvot tā, kā līdz šim. Bet sajūtas nepazūd tikai tāpēc, ka tās ignorē. Tās vienkārši kļūst klusākas. Un reizēm arī smagākas.
Patiesībā nevienam nav tiesību noteikt, kā tu drīksti justies. Pat ja tava dzīve no malas izskatās perfekta, tas nenozīmē, ka tavā sirdī nedrīkst būt jautājumi vai neskaidrības.
Kāpēc mēs iemācāmies būt “pareizās meitenes”?
Daudzas sievietes jau no bērnības iemācās kādu lietu – būt labas. Būt saprotošas. Būt pateicīgas. Būt tādas, ar kurām nav problēmu. Mēs iemācāmies pielāgoties, rūpēties, būt stipras un turēt visu kopā. Tas viss ir skaisti. Taču reizēm šī labās meitenes loma kļūst tik spēcīga, ka mēs sākam dzīvot pēc citu gaidām, nevis pēc savām sajūtām. Vai skan pazīstami?
Mēs darām to, kas šķiet pareizi. Veidojam dzīvi, kas izskatās stabila un sakārtota. Mēs rūpējamies par visiem – partneri, bērniem, ģimeni, darbu. Bet kaut kur šajā visā bieži pazaudējam pašu svarīgāko cilvēku – sevi. Ne tāpēc, ka mēs būtu vājākas vai nezinātu, ko gribam. Bet tāpēc, ka gadiem ilgi esam pieradušas domāt vispirms par citiem.
Un tad kādā brīdī dzīvē pienāk klusais jautājums: bet kur šajā visā esmu es?
Šis jautājums nav egoistisks. Tā nav kaprīze. Tas ir ļoti dabisks brīdis cilvēka dzīvē – brīdis, kad mēs sākam atgriezties pie patiesā sevis.
Iekšējā balss, kas nepazūd
Katrā cilvēkā ir balss, kas zina vairāk, nekā mēs dažreiz gribētu dzirdēt. Mēs esam iemācījušās šo balsi apslāpēt. Bet tā balss turpina klusi čukstēt. Varbūt nav par vēlu?
Reizēm tā parādās kā nemiers. Reizēm kā sajūta, ka kaut kas vairs nesagādā tādu prieku kā agrāk. Reizēm kā doma, kas uzpeld pavisam negaidīti – varbūt es varētu dzīvot citādi?
Daudzi cilvēki mēģina šo balsi ignorēt. Un tas ir saprotami. Dzīve ir uzbūvēta, ir atbildības, ir stabilitāte.
Bet interesanti ir tas, ka šī balss vēl joprojām nepazūd. Tu vari to noslāpēt ar darbu, pienākumiem, rutīnu. Bet kaut kur dziļi tā paliek. Tā pacietīgi gaida, līdz tu atkal būsi gatava ieklausīties. Un patiesībā tā nav tava ienaidniece. Tā nav balss, kas grib visu sabojāt.
Tieši otrādi – tā bieži ir tā daļa no tevis, kas atgādina, ka dzīve nav domāta tikai izdzīvošanai. Tā ir domāta arī sajūtai, jēgai un dzīvībai. Tā ir domāta tev, lai tu mirdzētu un dalītos savos talantos.
Foto pa kreisi: MASHA RAYMERS
Gribēt vairāk un vienlaikus būt pateicīgai
Viens no lielākajiem pārpratumiem ir doma, ka vēlme pēc vairāk nozīmē nepateicību. Ja tu vēlies kaut ko mainīt, tas nozīmē, ka neesi pietiekami novērtējusi to, kas tev jau ir.
Taču šīs divas lietas patiesībā nav pretrunā.
Tu vari būt dziļi pateicīga par savu ģimeni, savu dzīvi, savām iespējām, un vienlaikus just, ka tavā sirdī ir vēl kāds aicinājums. Cilvēks nav statiska būtne. Mēs augam, maināmies, attīstāmies. Tas, kas mums bija pietiekams pirms pieciem vai desmit gadiem, šodien var vairs nebūt tas pats. Un atceries, tas ir pilnīgi normāli.
Vēlme pēc vairāk bieži vien nav materiāla. Tā nav par lielāku māju vai labāku darbu. Bieži tā ir par sajūtu, par dziļāku jēgu, par patiesumu, vairāk dzīvības savā ikdienā.
Kad sieviete sāk klausīties savās vēlmēs, tas nenozīmē, ka viņa kļūst nepateicīga. Tas nozīmē, ka viņa sāk dzīvot apzinātāk. Un tā patiesībā ir ļoti drosmīga izvēle.
Foto pa labi: MORITZ FRÄNKEL
Bailes
Pat tad, kad sirds kaut ko klusi saka, ļoti bieži bailes sāk ņemt virsroku. It īpaši domas – ko padomās citi? Ko tas nozīmēs manai ģimenei? Vai es nesabojāšu to, kas jau ir uzbūvēts?
Bailes ir dabiska reakcija, kad mēs stāvam uz pārmaiņu sliekšņa. Tās cenšas mūs pasargāt no nezināmā. Un tomēr reizēm tās kļūst par sienu, kas neļauj pat paskatīties citā virzienā.
Mēs paliekam tur, kur ir droši. Tur, kur viss ir pazīstams. Pat tad, ja iekšēji jūtam, ka kaut kas vairs nav līdz galam mūsu. Bet patiesība ir tāda – lielākā daļa dzīves pārmaiņu nesākas ar milzīgiem, dramatiskiem lēmumiem. Tās sākas ar godīgu jautājumu sev, ar vienu mazu atļauju padomāt: bet ja nu es uzdrīkstētos?
Atļauties sev jautāt: ko es patiesībā gribu? Šis jautājums var šķist pārsteidzoši grūts. Mēs tik bieži esam pieradušas domāt par to, ko vajadzētu darīt, ko sagaida citi, kas ir praktiski vai pareizi. Bet daudz retāk mēs sev patiesi jautājam: ko gribu es?
Dažreiz atbilde nenāk uzreiz. Dažreiz sākumā ir tikai sajūta. Mazs virziens. Neliels sapnis, kuru tu agrāk pat neļāvi sev nopietni apsvērt. Dzīves lielākās pārmaiņas bieži sākas ar vienu vienīgu brīdi – brīdi, kad tu pārstāj sev melot un sāc sevī patiešām ieklausīties. Neviens cits nevar atbildēt uz šo jautājumu tavā vietā. Bet tajā brīdī, kad tu uzdrošinies to sev uzdot, kaut kas tevī jau sāk mainīties.
Un īstā dzīve sākas tad, kad beidzot pārstāj melot sev
Būt godīgai pret sevi nav vienmēr viegli. Tas nozīmē ieraudzīt arī to, ko varbūt ilgi esi centusies ignorēt. Tas nozīmē atzīt savas vēlmes, savas šaubas, savas ilgas.
Un tieši tur sākas patiesa brīvība. Nevis tad, kad dzīve kļūst perfekta. Bet tad, kad tu pārstāj izlikties, ka viss ir perfekts, ja tā nav. Dzīve nav domāta kā izpildīts saraksts – attiecības, māja, darbs, bērni. Dzīve ir īsts un dzīvs process, kurā mēs nepārtraukti atklājam sevi no jauna.
Un reizēm lielākā drosme nav mainīt visu uzreiz. Lielākā drosme ir vienkārši atzīt sev patiesību. Jo sieviete, kas atļauj sev būt patiesai, vairs nedzīvo tikai pēc citu gaidām. Viņa sāk dzīvot savu dzīvi.
Šī vietne izmanto sīkdatnes, lai uzlabotu lietošanas pieredzi un optimizētu tās darbību. Turpinot lietot šo vietni, Jūs piekrītiet sīkdatņu lietošanai šajā mājaslapā.
Lasīt vairāk
dalīties
