Tieši šodien, 21. jūnijā, ir vasaras saulgrieži. Maģisks laiks, kas skaitās īpaši piemērots nākotnes zīlēšanai. Tā vēl neprecētās meitenes gada īsākajā naktī var noskaidrot, vai šogad precēsies, saulei rietot metot ozolā pašas pītu vainagu. Ja vainags paliek ozolā, kāzas notiks, ja nokritīs zemē – vēl jāpagaida.

Ir īstais laiks, lai ieskatītos seno zināšanu un ticējumu vācelītē – kas ir līgava un līgavainis latviešu folklorā un ko nozīmē pāreja sievas un vīra kārtā.

Kāzu rituāli senlatviešu kāzās

Kāzas jeb vedības noritēja saskaņā ar visiem zināmiem un pieņemtiem rituāliem – tajā skaitā līgavas pirts rituālu, kurā nomazgāt no sevis fiziski un garīgi lieko; mičošanu, kas simbolizē pāriešanu laulāto kārtā, kā arī līgavas zagšanu un izpirkšanu, kā ideja atvasināta no senākajiem veidiem, kā jaunais vīrietis tika pie līgavas. Rituāli gan laika gaitā ir mainījušies, turklāt tie katrā novadā atšķiras. Bet pamats paliek – tā ir viena dzīves posma noslēgšana un nākamā atvēršana.

Zināma tradīcija mičošanā līgavas vainagu nomainīt pret sievas aubi. Tomēr aubes valkāšana nemaz nav tik sena tradīcija, jo agrāk bija galvas auts, savukārt ir avoti, kas liecina, ka no vainaga līgava kāzās neatvadījās pavisam, bet gan to valkāja līdz pirmā dēla piedzimšanai.

Mičošana nav vien pāreja, tajā arī stiprina vīra vīrišķību un sievas sievišķību.

Senlatviešu kāzu tradīcijas bagātas rotaļīgiem rituāliem ar spēles elementiem. Viens no šiem rituāliem pirms nopietnās pārejas sievas kārtā, ir meitenes bildināšana jeb derības. Preciniekam braucot, līgava parasti noslēpās, savukārt tās māte un citi ģimenes locekļi rotaļīgi atrunājās, kad tiem lūdza līgavu parādīt. Kad nu beidzot ģimene piekrīt līgavu rādīt, sākumā tiek vestas viltus līgavas – veca sieva un pavisam jauna meitene.

Interesanti, ka tradicionāli līgavainim nācies parādīt visam ciemam, vai viņam ir izdevies tikt pie līgavas – ja viņš mājās brauca izpušķotiem zirgiem, tad visi zināja, ka būs kāzas. Un arī pats viņš gala vārdu saņēma caur simboliem – ja preciniekam potenciālās līgavas mājās iedeva auzas, tad droši, ka precības notiks, bet ja deva skujas, tad gan jāpaliek bešā.

Līgava un līgavainis latviešu folklorā

Folklorā vairāk uzmanības vērsts līgavai. Līgavainis un viņa ģimene no meitenes gaidījuši, lai tā prot dažādas mākas, kā aust un cept maizi. Liela nozīme bija līgavas pūram, jo tas norādīja uz meitas čaklumu un izdarību. Līgavainim arī šis tas bija jāprot, pirms tikt vīra godā – piemēram, jāmāk noart taisnu vagu.

Laiks pirms vedībām ir īpaši nozīmīgs. Meitai to ieteicams pavadīt kopā ar māti. Ir tradīcijas, kurās māte nāca pirmskāzu vakarā meitai muguru mazgāt, citā tradīcijā abas kopā cepa maizi un pavadīja laiku sieviešu sarunās. Kopīgi ceptajā maizē māte ieliek laba vēlējumus meitas turpmākajām dzīves gaitām.

Ar maizes cepšanu saista arī līgavas auglību. Senlatvieši ticēja, ka sieva, kas sēž uz otrādi apgāztas un ar villaini apsegtas abras, kļūst auglīga. Lai pievilinātu līgavai auglību, tā varēja izvēlēties kādu daudzbērnu māti, kas abru “iesēž”.

Ja mūsdienās pēc precēšanās ikdiena būtībā nemainās, ja vien ģimeni drīzumā nepapildina atvases, – kopdzīve visbiežāk uzsākta pirms kāzām, tāpat ejam uz darbu, skolojamies un ceļojam, tad senāk pāriešana sievas un vīra kārtā tomēr ikdienas ritējumu mainīja un vajadzēja stingri ievērot jaunos pienākumus un ieiet jaunā saimniecībā. Ne velti jaunās meitenes raudāja mičošanas laikā, kad viņu draudzeni vai māsu atdeva sievu pulkā. Tā gan tāda simboliska tradīcija, rituālam piederoša – raudāja arī puiši, atdodot jaunekli no sava pulka. Kāzas senlatvieši svinēja vairākas dienas – priecīgi un ar vērienu.

Raksta autore: IEVA KRASTIŅA

Foto: KLAIDS LIELBIKSIS

Lasi arī: MIČOŠANA – LATVIEŠU FOLKLORAS TRADĪCIJA AR PIEVIENOTO VĒRTĪBU