Laimīgs cilvēks ir savas dzīves autors, un arī grūtās situācijās izvēlas, kā uz to raudzīties un kādus soļus veikt.
Soli pa solim mainās tas, kā cilvēku vairums uztver attiecības, sevi tajās un gaidas no mīļotā cilvēka. Senāk attiecību lielā loma bija dzimtas turpināšana un saimniecības uzturēšana. Nākamais posms – ilgstoši kodēts uzskats, ka mūs padarīs laimīgus būšana attiecībās. Ka mīļotais cilvēks būs mūsu glābējs un aizpildīs tukšās vietas. Ka esam nepilnīgi bez attiecībām.
Bet, ja tu aizstāj domu, ka tavas skumjas vai tukšuma sajūta pāries, kad satiksi cilvēku, kurā iemīlēties, ar šo: kādas sajūtas tevī rodas, ja tu vispirms iemīlies sevī un dzīvē, un caur šīm sajūtām gluži dabiski piesaisti mīļoto cilvēku? Ja laimīgu padari sevi pats? Tas ir tiešais ceļš uz apzinātām, jēgpilnām, dziļām attiecībām un pilnīgu atsacīšanos no toksiskām parādībām savā dzīvē.
Ikviena cilvēka uzdevums un recepte laimīgai, baudpilnai dzīvei ir – vispirms iemīlies sevī! Sevi mīlošs un baudošs cilvēks piesaista līdzvērtīgas kvalitātes partneri, kas ir vairāk kā patīkams bonuss un dzīves kārtība. Vēl kāds augstvērtīgs bonuss – ja satiekas cilvēki, kuri mīl dzīvi un paši sevi, arī vieni esot, nav lieku gaidu no otra un spiediena attiecībās.
Ja ļauj sev iepazīt sevi un esi sevi iemīlējis, tavā dzīvē vairs nevarēs ienākt toksiskas attiecības. Kā sevis mīlēšana no tā pasargā? Tas ir pavisam vienkārši – tu neņemsi pretī kaut ko mazāku par to, ko spēj dot sev pats. Tu izvēlēsies tikai to, kam būs jaudīgs saturs un cieņpilna attieksme.
Lai spētu piedzīvot patiesu mīlestību, jāspēj mīlēt pašam sevi bez nosacījumiem. Tas izmaina gan to, kā tu izjūti un attiecies pret dzīvi, gan arī pilnīgi visas tavas attiecības, ne tikai romantiskās. Kas īsti ir beznosacījuma mīlestība? Tā pilnīgi noteikti nav sev vai citiem pāri daroša vai necienīgu rīcību attaisnojoša, jo “tāds es esmu”. Nē. Beznosacījuma mīlestība ir sevis un citu pieņemšana, apzinoties savas un citu ēnas puses, neizliekoties, ka to nav. Tā ir spēja būt iejūtīgam un atbalstošam pret sevi, bet ne žēlošana un čīkstēšana.
Laimīgu attiecību atslēga ir atrast prieku un laimi pirms uzsākt attiecības. Tu jūties pilnīgs. Tev nav vajadzīga otra puse, kas aizpildīs tavus trūkumus, bet gan līdzvērtīgs partneris, nobriedis pieaugušais, ar kuru mijiedarboties, kopīgi turpināt augt apziņā un dalīties dzīves baudās.
Ja meklējam kādu, lai aizpildītu savus trūkumus, sirdssāpes un aizvainojumi ir neizbēgami. Bet ko tu vari zaudēt, ja esi jau pilnīgs arī pats par sevi?
Prioritāri izvēlēties savas vajadzības nav egoisms. Tas ir pamatu pamats tavai labbūtībai. Katrs, kurš ir parūpējies par sevi, var sniegt vairāk arī citiem. Ko iesmelsi citiem, ja tavs trauciņš ir tukšs?
Bieži vien ir situācijas, toksiski attiecību paterni, kas atkārtojas. Tie atkārtojas tik ilgi, līdz iemācāmies sevi mīlēt! Skaidri sev noteikt robežas: kādu attieksmi pieļauju pret sevi un kādu ne. Kādu vīrieti vai sievieti vēlos ielaist savā dzīvē un kādu ne. Pajautā sev: vai attiecības ar šo cilvēks mani ceļ vai grauj? Vai tas, kādas emocijas piedzīvoju, mani dara spēcīgāku?
Vari pavisam vienkārši pārbaudīt, kādu motīvu dēļ esi kopā ar savu partneri, uzdodot sev dažus jautājumus. Esi drosmīgs un patiess, uz tiem atbildot!
Arī kaislīga piesaiste, partnera vēsums vienu dienu un mīlestības uzplūdi citu vai kritika var šķist kā komforta zona, ja tāda bijusi līdzšinējā pieredze. Bet vai tev to vajag? Tiklīdz mainām attieksmi paši pret sevi, atbrīvojam telpu, kurā ienākt citas kvalitātes attiecībām.
Ķermenis ir ļoti vieds un saka mums priekšā lietas, pirms tās saprot mūsu prāts. Ja ķermeniskās reakcijas liecina, ka īsti laba un droša sajūta līdzās šim cilvēkam nav, zini, ka tas ir pamatoti. Nemeklē ar prātu attaisnojumus cilvēkam, kuru tavs ķermenis atgrūž!
Ja rodas pārliecība, ka bez šī cilvēka nevarēsi būt laimīgs, un tikai un vienīgi šo cilvēku vari mīlēt, tas jau ir sarkanais karodziņš, par kuru vērts aizdomāties.
Un pats galvenais – ja tu mīli sevi un dievini dzīvi, veic savā dzīvē apzinātus lēmumus un darbības mērķu realizēšanai, tieši tikpat jaudīgu cilvēku arī satiksi!
Raksta autore: Ieva Simanoviča