Ar vienu cilvēku mums ir viegli, brīvi un jūtamies atslābuši, bet ar citu mēs to vien gaidām, ka tūliņ būs kāds gājiens – asinām nažus, nelaipni skatāmies, neuzticamies un esam kuru katru brīdi gatavi bēgt. Piedevām, tādu reakciju var izraisīt ne tikai svešinieki, bet arī pat ļoti tuvi cilvēki. Ir ļoti nepatīkami, ja nākas iekšēji pamirt un sakost zobus tad, kad istabā ienāk tas, kurš reiz bijis tuvāks par tuvu, kurš reiz solījis sargāt, taču tagad uzbrūk un jāsargājas ir no viņa.
Kad attiecību telpas durvis aizver uzticēšanās, tas ir daudz sliktāk nekā tad, ja no tās iziet kaisle – uguni var kompensēt gruzdošu ogļu siltums, savukārt zem kājām izsistu zemi ne ar ko nav iespējams aizvietot. Uzticība ir viens no attiecību pamatiem – ja ieekonomēsi uz labu cementu, māja būs mazliet sašķiebusies. Pat tad, ja ārēji tas nebūs tik ļoti pamanāms, iekšpusē viss ripos, gāzīsies un ar troksni plīsīs.
Abpusēji uzticēties – tas nozīmē zināt to, ka cilvēks, kurš ir blakus, būs tur arī rīt un parīt. Un tad, ja viņš izlems nebūt, tu to uzzināsi no viņa, nevis pēc lūpu krāsas pēdām uz viņa apkakles.
Kad tu uzticies, tu neizliec lamatas ar mērķi, lai otrs uzķertos un neraksti slepenu dienasgrāmatu ar uzskaitījumu par to, kurš kaut ko nav līdz galam izdarījis un kurš kuru vairs nemīl. Tu patiesi iemācies mākslu mīlēt, kad pārstāj sist naglas attiecībās, jo pat tad, ja tu tās izņemsi, paliks pēdas. Šī metafora ir par to, ka visus tos nepatīkamos un aizvainojošos vārdus, kurus mēs izsakām dusmās, var salīdzināt ar naglām, kuras iedzenam dēlī un dēlis šajā gadījumā ir attiecības. (Ja kādreiz esat redzējuši korķa dēli, kas ir sadurstīts ar piespraudēm, sapratīsiet, par ko es runāju.)
Mīlestībā mēs vienmēr meklējam patiesumu, siltumu, drošību, iespēju būt pašiem sev un neizlikties, un vēl – dzīvības spēku avotu, atsvaidzinošu un dziedinošu. Satikt cilvēku, kurš ar tevi pratīs dalīt vērtību “neuzbrukt otram” ir liela veiksme. Kad mājās ir mājas, nevis kārtējais karalauks, kad abiem bez sapņa ir arī skaidrs darbību plāns un kopīgais mērķis nozīmē daudz vairāk par nenozīmīgu neapmierinātības uzplaiksnījumu.
Es saprotu: nenest mājās aizkaitinājumu ir grūti. Gaišās domas par mīlestību parasti pie mums atnāk miera un prieka mirkļos – templī, saullēktā pie jūras vai vēlā vakarā, kad mēs esam izgājuši pastaigā un ziedošo jasmīnu smarža piepilda mūsu plaušas ar laimes un pateicības sajūtu. Taču tad, kad mežā iekož ērce, mājās salūzt veļasmašīna un suns sagrauž jaunās kurpes, atcerēties par mīlestības brīnumu kļūst gana sarežģīti. Un dusmas, ko izsauc kaitinošo notikumu virkne, tiek pasniegtas partnerim vakariņu vietā. Nav svarīgi, ka viņš nav vainīgs pie notikušā, pagadījies pa rokai – nu tad ciet!
Taču ciest neviens nevēlas. Ierasta (un normāla) reakcija lielākajai daļai cilvēku ir apvainoties un nolīst klusā stūrī. Vai arī otra versija – padoties emocionālajai infekcijai, aizsvilties un ar katru mirkli palielināt apgriezienus. Tālākie notikumi attīstās pēc formulas “ko sēsi, to pļausi”. Nenoturējāties, iespļāvāt savā komunikācijā indi un te nu būs ar neapmierinātību un aizkaitinājumu saindēts ģimenes vakars.
Tāpēc es no sirds rekomendēju vienoties par jums svarīgām lietām jau attiecību pašā sākumā, kad satuvināšanās tikai sākas: jūs vēl neesat noguruši, vēl esat labvēlīgi viens pret otru un pilni ar entuziasmu, vēl azartiski esat gatavi mainīties un neprasāt par to puskaraļvalsti un zirgu.
Vēl neesat uzkrājuši aizvainojumus un noklusētās lietas, jūs starojat un abi esat gatavi pacensties vienoties par to, kas katram no jums šķiet normāls un pareizs. Piemēram, neko neslēpt vienam no otra. Neveidot sevī sasāpējušo, bet neizrunāto jautājumu noliktavas, lai kādu dienu tas viss neuzsprāgst kā jaungada salūts. Ar iejūtību un cieņu izturēties vienam pret otra rētām, kas palikušas no attiecībām pagātnē un no bērnības. Nesodīt vienam otru ar klusēšanu, bet apsēsties un tikt skaidrībā par to, kur sāp, kas sāp un kas ir jādara, lai kļūtu labāk. Ir absolūti skaidrs, ka nav iespējams paredzēt it visu un visur paklāt drošības paklājiņu, un arī nevajag.
Attiecību audums ir dzīvs, maigs un padevīgs – it visu ir iespējams akurāti sadziedēt, ja vien ir tāda vēlēšanās un ja problēmas neielaiž.
Ilgākas attiecības, kurām ir divi gadi un vairāk, labot kļūst daudz sarežģītāk, sevišķi tad, ja tās ir pastāvīgi šūpotas, ir noklusēts nepatīkamais un reizi no reizes ir aizvērtas acis uz to, kas ir atmetis atpakaļ, uz leju, uz priekšu, galu galā, uz tādām attiecībām, kādas negribējās izveidot, taču rezultātā ir sanākušas – ieplīsušas, sarežģītas, nesaprotamas, neizturamas. Tajās ikviens mēģinājums kaut ko mainīt šķiet kā pirmsnāves agonijas deja: “Tu patiešām domā, ka tas palīdzēs?”, “Mēs ar tevi vienkārši esam pārāk atšķirīgi, tas arī viss.”
Vienošanās – tā pirmkārt nozīmē destrukcijas aprobežošanu. Visa tā ļaunā un tumšā, kas ir gatavs izrauties uz āru, apturēšana. Atliek vien padoties izmisumam, nogurumam, aukstumam vai alkoholam. Lēmums pieturēties noteiktiem noteikumiem attiecībās nekādi netraucē to attīstībai, tieši pretēji, to ievērošana ne reizi vien izglābs pāri no neapdomīgas rīcības un no vārdiem, kas spēj izdarīt neatgriezeniskus bojājumus.
Vienojoties jūs ar partneri noslēdzat nerakstītu līgumu par to, ko jūs nekad neatļausieties izdarīt viens pret otru. Tādējādi jūs ieliekat stiprus, drošus un līdzenus pamatus, uz kuriem būvēsiet plašu un mājīgu māju. Laikapstākļi aiz loga var mainīties – lai pūš vēji, plīkšķina krusa, iegriežas sniega vērta (uzskatiet tās par metaforām dzīves notikumiem, strīdiem un konfliktiem), taču logi paliks neskarti, durvis paliks vietā un nevienam netrāpīs pēkšņi atlūzis plaukts. Galvenais, laiku pa laikam veikt remontu, kosmētisko vai kapitālo, atkarībā no situācijas.
Vienošanās – tā nav muša dzintarā, ne arī kaut kas, kas ir akmenī iecirsts uz mūžiem, tā nav instrukcija garlaicīgajiem un nedzīvajiem.
Uzticieties viens otram. Es dzīvē izmantoju principu: uzticēties par simts procentiem. Man būs vai nu mācība, vai nu cilvēks uz mūžu. Centieties būt saudzīgi pret savām attiecībām – neuzbrūciet savējiem. Vienojieties un kopīgi mainiet noteikumus, ja saprotiet, ka esat no tiem izauguši, ja dzīve ir mainījusies, ja jūs esat mainījušies, bet joprojām vēlaties iet roku rokā un atgriezties vienā un tajā pašā mājā.
Raksta autore: attiecību mentore Zane Ozoliņa
dalīties
