Noteikt savas prioritātes ir nepieciešams tāpēc, lai saprastu, kam veltīt savu uzmanību pirms visa cita un kam patērēt savus spēkus, īpaši laiku un enerģiju.

Ik reizi, kad kādam pasaku “jā”, es jau iepriekš zinu, cik daudzus “nē” man tas maksās. Pirmām kārtām – pašai sev. Prioritāšu noteikšana – tas nav par robežu likšanu. Prioritātes nosaka secīgumu, savukārt, robežas – atļautos mērus.

Ja nav mērķu hierarhijas, ir viegli izplūst uzreiz uz visām pusēm. Iztērēt sevi līdz nulles atzīmei un piedevām no rezultāta nesaņemt nekādu prieku. Ieiet tādā kā pazudušas meitenes stāvoklī, kad nav apzinātas savas personīgās vēlmes (ak, cik labi būtu gribēt!) un pastāvīgi gribas gulēt, bet piecos no rīta tu saproti, ka guli ar atvērtām acīm un pēti griestus. Ceri, ka pienāks brīvdiena un visus izglābs, bet tā nāk un nāk, nenoaujot apavus – nepagūst atdzist tēja un izvēdināties telpa.

Kad nav mērķu hierarhijas, spēki tiek patērēti nevis pašam svarīgākajam, bet tam, kas pirmais pagadās pa rokai un vēl liela daļa aiziet satraukumā par to, ka nepagūsi un netiec galā. Lūk, kāpēc ir svarīgi sakārtot prioritātes:

• lai atjaunošanās laiks tiktu ieplānots uzdevuma budžetā, nevis tiktu izdalīts pēc atlikuma principa;
• lai paliktu spēki priecāties, smieties no visas sirds un kopumā adekvāti uztvert humoru (nogurušā stāvoklī joki šķiet kaitinoši);
• lai krīzes periodos tev paliktu spēks parūpēties par sevi, pateicoties izveidotajam finanšu spilvenam un siltam atbalstam no tuvajiem cilvēkiem.

Ja nevari sev pateikt: “Šis man ir šobrīd svarīgi un šis – nē”, var iegrimt darbos un pēc tam domāt, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā, ja tu kārtējo reizi nemanīji, kā palidoja pusgads.

Uzstādot prioritātes, mēs izrādām cieņu pret savu resursu ierobežotību. Ja mēs saprotam, kāpēc kaut ko darām, mēs vieglāk pārciešam grūtības, jo motivācija šajā gadījumā plūst no iekšpuses. Jau vien pati izvēles brīvība par to, kuru no nesamajiem paņemt un kādu cenu samaksāt, pārvērš mūs no papīra kuģīša strautiņā par dzīvespriecīgu dzeltenu zemūdeni.

Iespējamo prioritāšu saraksts – vadoties pēc tā tev būs vieglāk noformulēt savu personīgo sarakstu.

Attiecību prioritāte (bērni, ģimene, draudzība, partnerība). Tas ir tad, kad vari pārlikt darbu, lai satiktos ar draudzeni vai pagūtu uz svētkiem bērnu dārzā. Kad zini, kādas tavas darbības satrauks tavu draugu un pieliec pūles, lai to nepieļautu.

Atpūtas un atjaunošanās prioritāte. Kad tu nesakārto dzīvokli, ja jūti nogurumu, pat tad, ja gaidāmi ciemiņi. Kad tu palūdz vīru vai bērnu skatīties televizoru, izmantojot austiņas, jo tev ir vajadzīgs klusums.

Prieka prioritāte. Kad tu ej skriet vai dodies uz fitnesa nodarbībām nevis tāpēc, lai notievētu, bet tāpēc, ka tev patīk fiziskā slodze. Kad tu neiegādājies lietas, kas tev nepatīk pēc taustes, krāsas vai arī ir veselīgas, bet nav garšīgas. Kad tu izvēlies nevis to, kas ir pareizāk, bet to, kas tev patīk.

Finanšu prioritāte. Kad tev ir svarīgāk nopelnīt pēc iespējas vairāk, pat ja ir jāupurē miegs, brīvdienas, komunikācija ar draugiem un ģimeni. Kad ciet sev blakus cilvēku, kuru nemīli, taču kurš nodrošina ar naudu.

Karjeras prioritāte. Kad tu strādā ilgāk, nekā ir noteikts līgumā, lai pārsniegtu rezultātus. Kad tu spēlē pēc uzņēmuma noteikumiem, bieži – nerakstītiem, lai pakāptos pa karjeras kāpnēm.

Drošības prioritāte. Kad tu, pirms paraksti dokumentu, rūpīgi ar to iepazīsties. Kad tev ir drošības spilvens, kurš netiek aiztikts. Kad nepiekrīti būt par galvotāju lielam kredītam, pat ja to ļoti lūdz tuvs draugs. Kad ievēro braukšanas ātrumu, pat tad, ja tā ir šoseja un nav kameru.

Kopīga mērķa prioritāte. Kad kopā ar kolēģiem strādā diennakti, lai komanda nodotu projektu laikā. Kad ģimenē pieņemat kopīgu lēmumu par to, kurš ies dekrētā un kurš pelnīs naudu ģimenei. Kad ar partneri uzmanīgi plānojat finanšu tēriņus, ja priekšā ir lielāks pirkums.

Dvēseles miera prioritāte. Kad pieņem lēmumu nedoties uz tradicionālajām pusdienām ar radiem, lai neklausītos to, cik nepareizi tu dzīvo. Kad nedari lietas, kuru dēļ ir jāslēpjas no VID vai citām instancēm, jābaidās no svešu numuru zvaniem vai jāizvairās no tikšanās ar kādu.

Nosakot to, kas tev ir svarīgākais un kas – otršķirīgs, tu nostiprini savu iekšējo stiegru un radi stingru pamatu zem kājām: lai kas nenotiktu, tu vienmēr varēsi balstīties uz jau izveidotu prioritāšu sistēmu, lai maksimāli saudzīgi pret sevi adaptētos jauniem izaicinājumiem un pārmaiņām, nesabrūkot kā kāršu namiņam pie mazākās kustības.

Kā sakārtot savas prioritātes?

Uz ko vēl bez saprāta, var balstīties savu prioritāšu noteikšanā? Uz sajūtu, kad viss iekšēji trīsuļo un palecas no prieka. Tas nav obligāti vienmēr (diez vai vienmēr ir iespējams), bet reizi no reizes – noteikti. Tā mēs sajūtam vieglu pacēlumu, kas vēl nav mīlestība, bet jau ir simpātija un interese – satraukuma, neparedzamības un aizrautīguma pilna. Un sirds sitas straujāk, spēcīgāk, un tu saproti – ir palicis pavisam nedaudz līdz pilnam apgaismojumam galvā, kad iedegsies visas lampiņas un sāksies svētki.

Dzeja, gleznas, fotogrāfijas, teksti, labākās sarunas – tas viss rodas no stāvokļa, kurā viss ķermenis trīsuļo, skrien skudriņas un tevi kaut kas dzen uz priekšu. Ja no domas par kaut ko tu jūti, ka iekšēji ieplūst gaisma, dzimst interese un ziņkāre – tā ir zīme, ka tev jādodas šajā virzienā. Mūsu sirdij ir savas garšas kārpiņas. Tām var uzticēties.

Otrs, kas var palīdzēt prioritāšu sakārtošanā, ir jēgpilnība. Izsalkums pēc jēgas sajūtas īpaši spilgti parādās kopā ar apziņu par to, cik ātri plūstoša ir dzīve. Kad tu pēkšņi saproti, ka nevēlies ķerties pie projektiem, kuriem nav skaidrs uz taustāms rezultāts un reāls noderīgums. Kad negribi rakstīt tekstus, kuri nesakrīt ar tavām vērtībām, pat tad, ja par tiem ir gatavi labi maksāt.

Ne ar kādu naudu nevar apdzēst izsalkumu pēc jēgas. Kur ir jēga, tur ir prieks, tur grūtāk ir izdegt, padoties pusceļā, izbeigties un iestrēgt strupceļā.

Mums nav tik daudz laika, lai tērētu sevi imitējot nebeidzamas darbības.

Ir ļoti būtiski ļaut sev cienīt savas prioritātes, nekautrēties no tām, neizjust vainas sajūtu par to, ka tu nevēlies nogriezt gabaliņu sevis un atdot to kādam citam. Ka “es mammai esmu laba” vietā tu izvēlies “es mammai esmu dažāda, taču šobrīd man ir svarīgāks kas cits”. Mans miegs. Mana veselība. Mani bērni. Mana karjera. Mana māja. Mana iespēja pašai izvēlēties, pie kādas mūzikas dejot. Un ar ko kopā.

Ir absolūti normāli fokusēties uz to, kas tevi piepilda un priecē: strādāt sev ērtā tempā, brīvdienā ar kaķi klēpī lasīt grāmatu, nevis pabeigt prezentāciju, strādāt sev, nevis būt kāda pakļautībā. Tas ir absolūti normāli – nedarīt to, kas iztukšo un negribēt par tādu cenu “kļūt stiprākai” un “audzēt biezu ādu”.

Tāpēc, kad nākamreiz pieķersi sevi sakām “atvaino, man tam nav laika”, droši savā galvā paturpini šo frāzi ar “jo man šobrīd svarīgāks ir kas cits”. Vai arī pasaki to skaļi.

Grūtības prioritāšu sakārtošanā. Kā rīkoties?

Grūtības var rasties tad, ja tu ilgi apkalpoji citu cilvēku intereses un šajās rūpēs pazaudēji sevi. Un tagad šķiet, ka tu nezini, ko tu vēlies, jo ir izveidojies ieradums tikai reaģēt: atbildēt uz jautājumiem, nevis tos uzdot; pakļauties, nevis izrādīt iniciatīvu; peldēt pa straumi, nevis tur, kur tev vajag. Tālāk es pastāstīšu, kā var sev palīdzēt izrāpties no šī stāvokļa un atgriezt sevi sev.

Kad šķiet, ka dzīve iziet ārpus kontroles

Ja tu tikai sāc kārtot savas prioritātes un balstīties uz savām vērtībām, iespējams, tev ir pazīstama sajūta, it kā tu neko neizlemtu – tu skrien kā kāmītis ritenī, taču nesaņem nekādu atdevi. Tas ir gana nepatīkams stāvoklis, kas var atvest pie iemācītās bezpalīdzības, kas nozīmē, ka tad, kad nav jūtama saikne starp pieliktajām pūlēm un rezultātu, cilvēkam nolaižas rokas un pazūd vēlme jebko darīt.

Šajā gadījumā iesaku pēc iespējas katru dienu un jebkurā situācijā pieņemt lēmumus. Nevis par to, kur dzīvot, bet gan vienkāršākus – izdzert kafiju vai tēju, braukt ar autobusu vai izsaukt taksi, uzvilkt kleitu vai bikses, rakstīt ar melnu vai zilu pildspalvu, mazgāt matus vai nē, izdarīt kaut ko tagad vai vēlāk. Šis treniņš ir nepieciešams, lai tu sev noticētu, ka tu spēj kontrolēt savu dzīvi un ietekmēt tās notikumus. Jo vairāk tu praktizēsi mazo lēmumu pieņemšanu, jo pārliecinātāk tu jutīsies, kad būs jāpieņem liels lēmums.

Nomācoši formulējumi

Var atklāt ļoti pārsteidzošas lietas, ja ieklausāmies tajā, kā mēs sev paskaidrojam to, kāpēc kaut ko darām. Visbiežāk izskan frāzes “man ir jādara” un “man vajag izdarīt.”. Pacenties tās nomainīt uz “es gribu”, “man patīk”, “es zinu, ka varu”, “man ir spēks, lai…”, “man ir pietiekami daudz laika, lai…”. Un sajūti, kā uz šīm jaunajām frāzēm atsaucas ķermenis. Es gribu, es varu, man patīk, man ir. Šajos vārdos ir liels resurss sevis atbalstam.

Bailes saskarties ar citu cilvēku neapmierinātību

Bail, ka nosauks par egoisti, iedomīgu, snobisku. Atteikšanās kaut ko izdarīt kādam var tikt pavadīta ar kaunu un vainas sajūtu – tas ir jāiztur un jāpārdzīvo. (Labās ziņas ir tās, ka tas neilgs ilgāk par pāris dienām, toties tev paliks tas, par ko tu pastāvēji, – laiks un spēks.)

Ko var izdarīt, ja tu kādam saki “nē” kādam citam, lai pateiktu “jā” sev un pieturētos pie savām prioritātēm, taču tev nav nolūka aizcirst cilvēka priekšā durvis un sabojāt attiecības:

• piedāvāt alternatīvu – pārcelt tikšanos, izdarīt mazāk vai tikai kādu daļu;
• palīdzēt ar citu resursu – ne ar savu piedalīšanos, bet ar naudu vai kontaktiem;
• izpaust līdzjūtību vai atbalstīt ar vārdiem – ar to pašu parādot cilvēkam, ka viņš ir sadzirdēts, viņš nav tukša vieta.

Vēlme visu kontrolēt

Tā, savukārt, iet roku rokā ar deleģēšanas problēmu. Tā ir kaitīga visvarenības ilūzija – tu nespēj ietilpināt sevī visu. Dzīties pēc tā nozīmē labprātīgi piekrist milzīgam trauksmes līmenim un izdegšanai ilgākā laika perspektīvā. Tādā gadījumā piedāvāju sakārtot prioritātes, izejot no tā, kur cena par kļūdām ir augstāka. Tev var būt ļoti svarīgi operatīvi atbildēt uz klientu zvaniem un e-pastiem, taču, ja to darīsi pie stūres, tas var maksāt dzīvību.

Vajadzība visur un vienmēr būt noderīgai

Manā skatījumā, tā saknē ir vēlme pēc atzinības un tava nozīmīguma novērtējuma no citiem cilvēkiem. Lai paslavē, paglauda un ideālā gadījumā pasaka: “Ko mēs bez tevis darītu!” Ja paskatās dziļāk un mēģina noskaidrot, kāpēc tev ir svarīgi, ka tevi slavē, var atklāt vajadzību pēc pateicības un pūļu novērtēšanas. Tu sapratīsi, ka esi gatava ieguldīties tikai tur, kur tavu dabu pamana un novērtē, nevis uztver kā pašsaprotamu.

Trakais karuselis

Runa ir par tādu dzīves ritmu, kur interneta pārlūkā katru dienu atvērtas desmitiem lapu, saziņas aplikācijās un e-pastā krīt ziņas ar atzīmi “steidzami”, nepārtraukti zvana telefons, paralēli tiek lasītas desmit grāmatas un nevienā no tām grāmatzīme nav ielikta vismaz pusē. Izfiltrēt to, kas ir svarīgi un kas nē, kļūst praktiski neiespējami un gribas atslēgties no visa un uzreiz.

Kā sev palīdzēt tikt galā ar uzdevumu nebeidzamību:

• sakārto uzdevumus pēc termiņiem un pirmos pildi tos, kuriem ir vistuvākais izpildes termiņš;
• atslēdz skaņu paziņojumiem telefonā – tu dzirdēsi zvanus, bet nenovērsīsies un pārskatīsi ziņojumus, kad tev ir ērti, kā arī uzliec klusuma režīmu grupu čatiem;
• neliec sev lasīt visu grāmatu, ja uzlikt sev mērķi izlasīt konkrētu grāmatu skaitu gadā, tā vietā lasi tās nodaļas, kas rezonē ar tavu interesi un informācijas pieprasījumu – nekas traks nenotiks un autors to neuzzinās;
• nebaidies apspriest uzdevumu prioritātes ar tiem, kas tos uzlikuši (direktors, nodaļas vadītājs) – lai izlemj, kas viņam ir svarīgāk. Tādējādi vadība būs informēta, kuru uzdevumu tu pildīsi tagad un kuru pēc tam;
• atceries un izmanto frāzi: “Man vajadzīgs laiks padomāt”. Jā, tev ir tiesības tā teikt. Vienmēr.

Vēlme pēc visa un uzreiz

Vispirms noskaidro, cik ilgi būs spēka tev interesējošais piedāvājums. Daudz kas notiek regulāri un nekur nepazudīs. Respektīvi, tu vari kaut kam pievienoties vai kaut ko izdarīt pēc pusgada vai gada, kad tiksi galā ar tekošo (un pie reizes pārbaudīsi, vai tev to joprojām gribas). Pirms ieraksti savā plānotājā vēl vienu “ļoti svarīgo” uzdevumu, pārbaudi, vai tam atradīsies vieta un laiks tavā dzīvē.

Prioritāšu sakārtošana padara dzīvi stabilāku un tevi – patīkamāku apkārtējiem. Nav nekā slikta vārdos “tagad man svarīgāks ir kas cits”.

Neatstāj novārtā sagatavošanos garākam un grūtākam periodam un prioritātei nākotnē (ilgspēlējošam projektam, grūtniecībai, dekrētam vai iziešanai no tā, otras izglītības saņemšanai, pārbraukšanai uz citu valsti utt.). Padomā, kā tu atjaunosi spēkus, nosaki savus “prieka pieturas punktus”, kas tevi motivēs turpināt ceļu. Apdomā, no kā tev nāksies uz laiku (vai visiem laikiem) atteikties un noteikti jau iepriekš “apraudi” šo zaudējumu, izdzīvo šo šķiršanos.

Ņem vērā savu resursu ierobežotību un negaidi no sevis visu iespējamo un neiespējamo. Svarīgo lietu nemēdz būt daudz. Lai tavas prioritātes pasargā tevi no gadījuma sakariem ar lielo pasauli un droši sargā tavu tās dzīves etapu, kurā tu atrodies.

Lolo un kop savas iekšējās skudriņas. Nejautā, kas vajadzīgs pasaulei. Pajautā sev, kas tevi dara dzīvu. Un tad ej un dari to. Pasaulei vajadzīgi dzīvi cilvēki.

Raksta autore: attiecību mentore Zane Ozoliņa