Tik ļoti sāpīgi un grūti ir atkal atvērties, uzticēties un noticēt īstai mīlestībai, ja iepriekš esam nodoti, pievilti vai sarūgtināti. Sarūgtināti ne tikai par otru cilvēku, bet arī par kopīgajiem sapņiem, par to, kādu dzīvi bijām iztēlojušies ejam kopā, kādas gaisa pilis bijām uzcēluši un kādi solījumi reiz šķita īsti un patiesi. Paiet laiks, un tas viss pēkšņi kļūst par kaut ko tālu – par atmiņām, kuras tagad klusībā tik ļoti sāp. Mēs cenšamies būt stipri, aizveram durvis savai sirdij, sakām sev, ka vairs nekad nepieļausim, lai kāds mūs ievaino. Mēs sargājam sevi, bet reizēm šī sargāšana kļūst par paša cietumu – neviens vairs netiek klāt, pat mīlestība.

Un tomēr sirds, lai cik ievainota tā būtu, dziļi sevī ilgojas pēc tuvības, pēc skatiena, pēc īstuma un dziļuma, pēc cilvēka, kas neliek šaubīties, pēc balss, kas nesāpina, pēc sajūtas, ka beidzot vari atkal būt tu pati – patiesa, atklāta, ar visām savām sajūtām un trauslumu, taču joprojām drošībā. Jo pat tad, kad sirds ir salūzusi, no tās spīd gaisma, atgādinot, ka mīlestība nav pazudusi, tā tikai gaida, kad tu tai atkal noticēsi.

Kad sirds ir ievainota…

Kad mūsu sirds ir ievainota, pasaule pēkšņi kļūst pavisam citāda. Viss, kam reiz ticēji – mīlestības spēks, godīgums, tuvība, pēkšņi šķiet apšaubāms un grūti tam atkal noticēt. Tu sāc skatīties uz cilvēkiem caur bailēm, nevis caur uzticēšanos. Katrs smaids, katrs solījums šķiet kā pārbaudījums: “Vai šoreiz tas ir pa īstam? Vai man atkal nesāpēs? Man tik ļoti bail uzticēties.” Ir sajūta, ka visos cilvēkos redzi tikai “sarkanos karogus”. Tie, kas ticēja mīlestībai no visas savas sirds, tagad vairs neļaujas tik viegli atvērties, jo ir bail. Un ir pazīstams tas, cik ļoti var sāpēt. Ap sirdi tiek uzcelta neredzama siena, kas pasargā, bet tajā pašā laikā neļauj tuvoties un atkal piedzīvot iemīlēšanās tauriņus vēderā. Bet aiz šīs sienas joprojām ir ilgas pēc tuvības, drošības un īstas mīlestības, kam ļauties, un atkal noticēt brīnumiem.

Sieviete, kas reiz ļāvās mīlestībai ar pilnu sirdi, tagad analizē katru vārdu, katru skatienu. Viņa it kā meklē pazīmes, kas brīdinātu par nākamo vilšanos. Tā nav ne skepse, ne pesimisms – tā ir dabiska vēlme pasargāt sevi no atkārtotām sāpēm. Tā ir instinktīva pašaizsardzības  reakcija. Mēs vairs neļaujamies tā, kā agrāk, jo apzināmies, cik dārgi var maksāt paļaušanās. Un tomēr, šī aizsardzība, kas sākotnēji šķiet glābiņš, ar laiku kļūst par cietumu. Tā neļauj mīlestībai ienākt. Jo, lai kā mēs gribētu šo dziļo mīlestību kontrolēt vai turēt drošā attālumā, patiesā tuvība prasa risku atkal atvērt sirdi, zinot, ka var sāpēt. Tas ir grūtākais, bet reizē arī visskaistākais cilvēka spēks – ļauties vēlreiz. Īsta mīlestība ir spēcīgāka par vilšanos. 

Pirms uzticies citiem, sāc uzticēties sev

Tik bieži mēs pēc vilšanās mīlestībā steidzamies aizpildīt tukšumu ar jaunu cilvēku, cerot, ka kāds cits palīdzēs sadziedēt brūces, ko radīja iepriekšējā mīlestība. Taču patiesībā īstā dziedināšanās sākas tieši tajā brīdī, kad pirmo reizi izvēlies sajust īsto sevi. Kad apstājies. Kad klusumā sāc dzirdēt sevi, ko patiesi jūti, nevis tikai to, ko vēlies aizmirst. Tas ir laiks, kad jāuzdrošinās skatīties sevī – tur, kur vēl sāp, kur vēl ir dusmas, vilšanās, nepateiktie vārdi. Jo tikai tur, starp sāpēm un klusumu, slēpjas tava patiesā balss. Un tā saka: “Tu esi pietiekama. Tu neesi salauzta. Tu esi dzīva.”

Šis posms – būt vienai – prasa lielu drosmi. Bet atceries – ne vientuļai. Uzticēties sev, nevis citu apliecinājumiem, tā ir mācīšanās būt ar sevi tik ilgi, līdz miera sajūtu vairs nav jāmeklē ārpusē, bet tā atrodas tevī. Palīdz terapija, sarunas ar cilvēku, kurš tevi patiesi sadzird, pateicības vai pašprogrammēšanas dienasgrāmatas rakstīšana, kurā tu atgādini sev, cik tālu jau esi tikusi. Klusuma brīži, daba, elpa – tie kļūst par tavu drošāko pieskārienu. Tomēr miers ne vienmēr dzimst klusumā. Dažreiz sievietei vajag atkal atmodināt savu sievišķo enerģiju – ļaut sev dzīvot, piedzīvot, kustēties un just. Dejot, līdz ķermenis atkal atceras brīvību, dziedāt, līdz balss vairs netrīc, būt starp spēcīgām, līdzīgi domājošām sievietēm, kur var atvērties un sajust to drošību, pēc kuras ilgojies. Reizēm tieši kustībā un izpausmē, nevis klusumā, mēs atgūstam savu spēku. Jo miers ir būt saskaņā ar savu būtību un dzīvot patiesā saskaņā ar sevi.

Atvērt sirdi citiem vari tikai tad, kad esi atvērusi sirdi sev. Kad mīli sevi ar visām rētām, ar visām kļūdām, tu kļūsti gatava mīlestībai. Īstai, dziļai, nobriedušai mīlestībai, kurā tu vairs nemeklē glābiņu, bet dalies ar savu gaismu.

Vilšanās nav tavs sods, bet ceļvedis

Vilšanās mīlestībā bieži šķiet kā sabrukuma brīdis, kad zūd ticība, drošība un viss, ko reiz būvējāt kopā ar otru. Taču aiz šīm sāpēm slēpjas kas daudz vairāk. Aicinājums paskatīties dziļāk uz to, kur esam nodevuši paši sevi, kur esam centušies pielāgoties, lai tikai tiktu mīlēti, un kur esam klusējuši, kad vajadzēja sevi aizstāvēt un runāt par to, kas patiesi svarīgi. Tā atklāj vietas, kur mūsu mīlestība nebija patiesa, bet pārklāta ar bailēm, cerībām vai ilūzijām.

Sāpes pēc vilšanās ir kā spogulis mums pašiem. Tajā var ieraudzīt ne tikai to, ko esam zaudējuši, bet arī to, ko patiesībā meklējam. Mēs ilgojamies pēc drošības, patiesuma un pieņemšanas, nevis tikai pēc skaistas bildes kopā, lai no malas viss izskatītos perfekti, kaut iekšēji tā nejūties. Katrs solis, ko speram caur šīm sāpēm, palīdz mums kļūt tuvākiem sev. Un tikai tad, kad patiesi redzam, kas patiesībā sāp, mēs spējam iemācīties mīlēt citādi – nevis ar bailēm zaudēt, bet ar spēju būt patiesiem. Jo reizēm lielākā dāvana, ko dzīve mums var dot, ir iespēja sākt no jauna – taču šoreiz no vietas, kur vairs nav jāpierāda, ka esam mīlestības vērti.

Kā atkal uzticēties – soli pa solim

Nav viegli atkal atvērties pēc sāpēm, taču tas ir iespējams, ja ļaujam sev iziet šo ceļu pakāpeniski un apzināti.

• Pirmais solis ir atļaut sev just. Nav jāizliekas, ka viss ir kārtībā, ļauj sev būt pašai – īstai. Nav jājūtas spēcīgai tikai tāpēc, ka tas tiek sagaidīts no apkārtējiem. Sajūtas, sāpes un vilšanās ir normālas – tā ir daļa no dziedināšanās procesa.
• Otrs solis ir piedošana. Ne obligāti otram cilvēkam, bet vispirms sev. Piedot sev par to, ka ļāvies mīlestībai, piedot par uzticēšanās brīžiem, kuros esi cietusi. Tā atbrīvo iekšējo telpu jaunai mīlestībai, kas nav balstīta bailēs vai aizsardzībā.
• Trešais solis ir nelikt jaunam partnerim izpirkt pagātnes kļūdas. Nevar būt uzticība, ja pastāv nemitīga salīdzināšana ar iepriekšējām sāpēm. Jaunās attiecības ir jauns ceļš, jauni noteikumi, un tās ir pelnījušas savu iespēju būt drošām, patiesām un īstām. 
• Ceturtkārt, lai justos droši, ej maziem solīšiem. Sāc ar nelielu atklātību, īsiem sarunu brīžiem, viegliem pieskārieniem, dalīšanos ar emocijām. Katrs mazais solis veido pamatu uzticībai un parāda, ka mīlestība var būt droša.
• Un visbeidzot, pamani, kad kāds rīkojas citādi. Jaunais partneris var parādīt, ka mīlestība var būt patiešām atklāta, sirsnīga un droša. Uzticēšanās otram nav aklums,  tā ir izvēle redzēt labo, pat ja reiz piedzīvots sliktais. Tas ir ceļš, kurā sirds atkal mācās ticēt, ka mīlestība ir iespējama un patiesi īsta.

Ļaušanās mīlestībai atkal – dziļākai un nobriedušākai

Kad tava sirds piedzīvojusi vilšanos, nākamā mīlestība nevar būt tāda pati kā iepriekšējā. Tā vairs nav tik naiva vai varbūt nepieredzējusi – tā ir nobriedusi, dziļāka, patiesāka un apzinātāka. Sieviete, kas reiz cietusi, vairs nemeklē glābēju, bet gan partneri, kurš spēj būt līdzās patiesībā, ar atvērtu sirdi un līdzvērtīgu atdevi attiecībām. Šāda mīlestība nāk no pilnības, nevis trūkuma, un tieši tāpēc tā bieži ir spēcīgāka, uzticamāka un dziļāka. Šī pieredze mums māca saprast, ka īsta mīlestība nav par to, lai aizpildītu tukšumu vai pārvarētu vientulību, bet gan par spēju dalīties ar otru, neatsakoties no sevis pašas. Tā māca respektēt otra un savas robežas, būt klātesošai un atvērtai, pieņemt otru tādu, kāds viņš ir. Apzinātība un iepriekš piedzīvotās sāpes piešķir šai mīlestībai cieņu, dziļumu un stabilitāti, jo tagad izvēles tiek veiktas no saprāta un sirds līdzsvara, nevis no bailēm vai vajadzības.

Jo sirds vienmēr zina

Mūsu sirds, pat ja tā bijusi salauzta, tā spēj atkal mīlēt un uzticēties vēl dziļāk. Mīlestību nevar piespiest vai atrast, tā atnāk tad, kad esi gatava tai noticēt. Katrs pārdomu un piedošanas brīdis, katrs solis pretī pašizaugsmei un uzticībai, padara sirdi stiprāku un atvērtāku. Sirds vienmēr zina, kad un kā ļauties, un reizēm tieši vilšanās un sāpju pieredze kļūst par ceļvedi uz īsto mīlestību.

Raksta autore: Liene Pētersone