Kad uzzini, ka tavs partneris attiecībās ir spēris sānsoli, zeme zem kājām sašūpojas un viss ierastais un drošais sabirst pelnos. Tas ir kā spēcīgs belziens pakrūtē, kas aizcērt elpu. Asinis skaļi šņāc ausīs, mugurkaulu sastindzina durstīgas, aukstas bailes. Ķermenī ieplūst adrenalīns un pirksti kļūst nejutīgi. Acumirklī izdzēšas viss labais, kas bijis veidots līdz šai dienai. Prātā pulsē tikai viena doma – kāpēc. Kāpēc es? Par ko? Un ko ar to tagad darīt? Kā pēc šī var no rīta pamosties, doties uz virtuvi, ieslēgt tējkannu? Turpināt dzīvot, strādāt, risināt ikdienas jautājumus, mazgāt veļu, pirkt pienu un maizi, pārbaudīt pastu? Kā, ja viss, kas tevi līdz šim mirklim turēja virs ūdens un šķita nesatricināmi stabils, vienā mirklī pārvēršas par kodīgiem dūmiem, kas graužas acīs un iznīcina jebkuras jūtas.

Ikviens pāris nodefinē to, kas viņu starpā skaitās neuzticība. Kādam tā ir seksuāla neuzticība – “nav svarīgi, ar ko tu komunicē, svarīgi, ar ko tu guli.” Kāds uzskata par neuzticību emocionālu tuvību, kas radusies ar kādu no malas. Un reizēm tā ir pat sāpīgāka un grūtāk pieņemama, jo ļauj saprast, ka kaut kas ļoti svarīgs un būtisks attiecību ikdienas pelēcībā ir pazudis un kāds no pāra ir devies meklēt laimi ārpus attiecību robežām.

Ir sāpīgi uzzināt, ka otrs ir kaut kur citur saticis cilvēku, ar kuru attiecībās viņš ir gatavs ieguldīties. Bet jūsu attiecībās – nē. Sāpīgi, kad pēkšņi izrādās, ka tu neesi neaizvietojams. Ka tu neesi pēdējā lappuse mīļotā mīlas grāmatā.

Vēl sāpīgāk, ja sānsolis ir noticis, jo otrs ir nevis atradis citu mīlestību, bet gan lieka dzēriena dēļ bārā. “Es biju iedzēris, tas neko nenozīmēja.” Galvā uzpeld doma – mani var nodot muļķīgas nejaušības dēļ, gluži, kā kļūdas dēļ iekāpt nepareizajā autobusā. Kāda tur jauna mīlestība? Pietiek vienkārši par daudz iedzert. Uzlikt uz kārts un izlikt izpārdošanā ne tikai visu, kas starp mums bijis, bet arī nākotni, ar kuru tagad nav skaidrs, kas notiks. Tad pie nodevības sāpēm pievienojas arī dusmas un naids – “Kā tu varēji pārvilkt treknu svītru pāri visam ar sakaru, kura vārdu tu pat nespēj atcerēties? Tev ir tieši tik bezvērtīgs viss, kas starp mums ir bijis?”

Ir tāds jēdziens – “eksistenciālais romāns”. Cilvēki ievieš sev kādu no malas, lai sajustos dzīvi. Jo ikdienā ar uzdevumiem, rēķiniem, nemitīgo skrējienu ir ļoti viegli aizmirst, kas tu esi, un atcerēties tikai tad, kad pie tavas gultas nāk atvadīties.

“Kas te tikko palidoja garām?” – “Tas bija pusgads. Tie te bieži lido garām.”

Un pēkšņi dzīvē parādās tas, kurš redz tevī cilvēku, nevis funkciju vai lomu. Kurš skatās uz tevi ar apbrīnu. Kurš jautā nevis: “Tu interneta rēķinu apmaksāji? Nopirksi pienu?”, bet gan: “Kā tu jūties?”

Tas ir ļoti skumjš atklājums, kad saproti – ir grūti atcerēties, kad pēdējo reizi tavs mīļotais apskāva tevi ar maigumu. Runāja par tevi citu priekšā ar lepnumu. Un pēc tam klusi čukstēja uz auss: “Visiem sievas kā sievas, bet tu it kā īpaši man radīta – labāka par visām.”

Reizēm sānsolis ir vienīgais, ko cilvēks dara attiecībās priekš sevis, esot piesiets līdz ausīm rūpēs par kādu. Viņš pēkšņi saprot, ka šī kaisle, noslēpums un cita cilvēka interese ir tā mazā kripatiņa viņa tekošajā dzīvē, kas paredzēta tikai viņam. Kur viņš ir uzmanības centrā, nevis perifērijā. Un šī atnākusī sajūta ļauj viņam atgriezties sen aizmirstā brīvības, viegluma, spontanitātes un bezrūpības stāvoklī. Kur sekss nav iezīmogots pasē kā laulības pienākums, bet gan pilnībā labprātīga vēlme – kaislīga, dabiska un atvērta eksperimentiem. Dzīva, ar parādiem un pienākumiem nesaistīta bauda bez bremzēm.

Beļģu psihoterapeite Estere Perele savā grāmatā “State of Affairs” raksta: “Kļūstot par sānsoļa upuri, cilvēki sajūtas nevērtīgi. Taču, ja cilvēks gadiem ilgi jūtas nevērtīgs – tas nereti liek viņam pašam izlemt par sānsoli.”

Kad mazi bērni ilgojas pēc pastāvīgas aprūpes, un viņu tēvs sēž ar draugiem sporta bārā, ārlaulības simpātija var šķist tonizējoša. Kad laulība ir pārvērtusies par saimniecības vadības kompāniju un visas sarunas reducējas par un ap loģistiku – poēzija un romāni sāk šķist kā svaiga gaisa malks pār nogurdinošo dzīves prozu. Kad otrs katru vakaru pazūd savā garāžā, paķerot līdzi alus sešpaku, parādās pietiekami daudz laika, lai atvērtu internetu un atrastu sev labāku puisi. Kad mājās ir nogurdinājuši nemitīgie strīdi par sīkumiem, kolēģis, kuram patīk tava humora izjūta, var atgādināt, ka tu ne vienmēr biji tāda hiēna.

Aizvainojumu, mikroagresiju un attaisnojumu sarakstu, kas piemet ogles tieksmei atrast mierinājumu citā vietā, var turpināt vēl ilgi. Laulības vienmulība nereti pamudina meklēt glābiņu, un it īpaši tas ir raksturīgi tām laulībām, kurās zudusi fiziskā tuvība. Kad gadiem nav sajusti jutekliski pieskārieni, cilvēks kļūst uzņēmīgāks pret nejauši satiktu cilvēku laipnību un uzmanību.

Sānsolis ir tiešā veidā saistīts ar fiziskās tuvības pārkāpumu un līdz ar to tas cieši iet roku rokā ar skumju tēmu attiecībās – zūdošo libido. Parasti ir tā: vai nu kāds no pāra nevēlas tuvību un otram laulība pārvēršas par piespiedu celibātu, vai zaudē fizisko pievilcību tieši pret savu laulāto, lai arī joprojām mīl, novērtē un ciena. Situācijas, kur viens otru nemīl, nenovērtē un neciena un tāpēc negrib viens otram pieskarties, mēs neizskatām. Tur diemžēl vairs neko nevar mainīt.

Šādu izmaiņu ir grūti pieņemt, jo prātā ir uzskats: tur, kur ir mīlestība un cieņa, arī sekss ir fantastisks. Taču dzīvē gadās tā, ka ciešas un mierīgas attiecības izslēdz melodrāmu kaislību. Kaislība un erotiskā bauda barojas no egoisma, spontanitātes, drosmes. Tā prasa tādu kā iebrukšanu otra cilvēka robežās, dalīšanos savās vēlmēs un fantāzijās, kas nereti ir provokatīvas un reizēm arī aizliegtas. Un tagad iztēlojies ilgu, siltu, maigu laulību, kur ir divi bērniņi un rutīna, kas sarakstīta pa stundām. Cieņa pret otru un rūpes par viņa jūtām – tikai neaizvainot, neizdarīt pāri – pakāpeniski pagriež seksuālās attiecības uz tādām, kas ir drošas un paredzamas.

Eksperimenti – tas ir izaicinājums, tas ir dumpis, tā ir satikšanās ar otra cilvēka neierasto pusi, ar viņa seksuālo ēnas daļu. Libido sāk apdzist tieši baiļu dēļ uzlikt dārgo sirdssaikni uz kārts. Ja nu otrs, kurš ir intīmajā tuvībā maigs, piesardzīgs, rūpīgs, delikāts, izdzirdēs par tavām fantāzijām, kas ir no sērijas: ķēdes, pletnes, šūpoles griestos un dominance – vienkārši nesapratīs, nobīsies un nodomās, ka ar tevi kaut kas nav kārtībā. Viņš neparakstījās uz kaut ko tādu, kad parakstījāt laulību.

Sanāk, ka gaistošais libido ir ciešu, stabilu attiecību cena. Ja tas nav jūsu gadījums – tas ir normāli. Un ja ir – arī.

Ir kāda viltība, kas stabilās ilgtermiņa attiecībās ļauj seksuālajā dzīvē atgriezt otro elpu – uz savu mīļoto censties skatīties ar svešām acīm. Vai arī pamanīt šo skatienu citu cilvēku acīs. Izmantojiet jebkuru iespēju ieraudzīt savu laulāto viņa dabiskajā vidē, kas atrodas ārpus mājas. Kolēģu kompānijā, korporatīvajā pasākumā, draugu kompānijā.

Nekas tā nepamodina no seksuālā ziemas miega, kā svešs skatiens ar interesi, kas vērsts uz tavu laulāto. Nav obligāti, ka šī interese ir seksuāla. Tā var būt vienkārši cita cilvēka apbrīna par to, kā tavs laulātais ved pārrunas angļu valodā, veikli tiek galā ar pašrocīgu ugunskura aizdedzināšanu, maina kādam riepu vai mierina pazaudējušos bērnu. Vai – cik iznesīgi sevi pasniedz, ar kādu stila izjūtu ģērbjas. Ja šajā brīdī neiekrīti greizsirdībā vai agresijā, vari sajust patīkamu pārsteigumu. Laulātais, kuru jau sen redzi kā pozitīvu, bet garlaicīgu pašsaprotamību, vispār ir diezgan foršs. Gan kā vīrietis vai sieviete, gan kā profesionālis, gan kā cilvēks ar daudzām brīnišķīgām īpašībām, kas citos izsauc cieņu un apbrīnu. Kāds klusībā par to tecina siekalas, jo viņa paša attiecībās tā nav.

Citreiz gadās, ka cilvēki iet tālāk – tās sapurināšanās dēļ, kas ļauj libido pamosties, izlemj spert sānsoli. Un tad tam otram patiešām no acīm nokrīt pārsegs. Taisnības labad jāsaka, ka visbiežāk tās pēc tam pārklāj naids un dusmas. Tāpēc tā ir slikta stratēģija, lai atgrieztu kaisli attiecībās. Tā ir pārāk dārga cena.

Mīlas trijstūrī cieš visi – gan tas, kuru māna, gan tas, kurš māna, gan tas, ar kuru māna. Tāpēc šeit vislabāk ir atturēties no vainīgo meklēšanas un galvenā mocekļa kronēšanas. Kas patiesi ir svarīgi - drosme uzņemties atbildību, ja sānsoli spēri tu. Un drosme satikt sāpes, ja nodeva tevi.

Sānsolis vienmēr ir punkts, no kura nav iespējams atgriezties. Atskaite jauna ceļa sākumam, par kura virzienu jūs lēmumu pieņemat paši. Izvēle – piedot vai pārtraukt attiecības – ir sarežģīta. Un nevienam nav tiesību to nosodīt vai apstrīdēt. To nevar nodot psihologa rokās (atbildību par pašu lēmumu), baznīcai, vecākiem vai draugiem. Jo nevienam no viņiem nav jādzīvo ar sekām. Viņi pašūpos ar galvu, pažēlos un dosies tālāk savās dzīvēs.

Visbūtiskākais ir godīgums pret sevi un ieklausīšanās savās sajūtās, apejot jebkurus rāmjus un priekšrakstus. Mīlasstāsti ir atšķirīgi, tāpat, kā atšķiras katrs sānsoļa stāsts. Ne ar sižetu, bet ar to, kas katram ir jāpārdzīvo, kam jāiziet cauri, ko par sevi jāuzzina un kāda cena jāsamaksā par šīm zināšanām. Kāds izlemj, ka sānsolis viņa dzīvē ir beigas visam. Tāpēc viņš salasa mantas un iet prom. Kāds cits saprot, ka viņam nav spēka doties tālāk pašam; viņš neatceras, nezina kā tas ir - būt vienam. Un tāpēc izlemj piedot un palikt. Vai palikt, bet nepiedot. Vai palikt, un tālāk, – kā sanāks. Galvenais tagad tikt laukā no šīs žēluma pret sevi un naida bedres.

Būtiskas lietas, ko ir svarīgi atcerēties, sastopoties ar sānsoli:

1. Neuztvert sānsoli kā pierādījumu tam, ka esi nekam nederīgs attiecībās. Kā pazemojumu un liecību tam, ka ar tevi tā drīkst rīkoties. Ka tu neko labāku neesi pelnījis/-usi.
2. Tādā situācijā bieži sāc domāt un to uzspiež no ārpasaules – “Ja otrs aizgāja pa kreisi, tā ir tava vaina. Vajadzēja vairāk censties, rūpēties par sevi vai biežāk uzvilkt neķītrās māsiņas tērpu.” Tas tā nav. Atbildība par sānsoli pilnībā gulst uz to, KURŠ to ir veicis. Tā ir viņa darbība, tevis tur nebija un tev to nejautāja. Tu varbūt arī pieliki pirkstu, lai pārvērstu attiecības par kaut ko nepanesamu, taču atbildība par sānsoli, kā par brīvas gribas darbību – kad es zinu, ko daru – vienmēr ir tā pusē, kurš to izdarījis. Sānsolis, ko veicis otrs – tas nav par tevi. Tas ir par to, kurš pieņēma lēmumu to izdarīt.
3. Nedrīkst tuviniekiem ļaut apliet partneri ar samazgām centienos nomierināt un atbalstīt tevi. Kamēr dusmas smeļas mutē, tu šos aizvainojumus uztversi uz urrā, taču pēc tam, kad notiks pāreja uz sērošanu un zaudējuma apraudāšanu, to būs ļoti sāpīgi dzirdēt. Kad pirmais naida un dusmu vilnis būs pārgājis un prātā atgriezīsies labais, kas kopā piedzīvots, gribēsies nostāties viņa pusē un meklēt viņam attaisnojumus, pūlēs pierādīt, ka viņš nemaz nav tik slikts, kā par viņu runā. Tas ir ļoti dabisks iekšējais aicinājums – aizsargāt to, kuru mīlam. Sērošanas periodā ir ļoti daudz skumju par zaudēto un arī mīlestība. Rezultātā viss var pagriezties tā, ka tu iekrīti vainas sajūtas lamatās, kas aprakstīta iepriekšējā punktā. Tu sāksi ticēt, ka pati/-s esi vainīga/-s pie sānsoļa un ciešanu aplis noslēgsies.
4. Ja sānsoli spēri tu – ir jāizlemj, ko tu darīsi un vai kaut ko vispār darīsi. Tas ir katra cilvēka lēmums – ko darīt un ar kādām sekām dzīvot. Viss, kas notiek mūsu attiecībās, ir stāsts par sekām un mūsu gatavība vai negatavība tās pieņemt. Nav maģiska rokas žesta, pēc kura viss būs tā, kā bija, un būs tā, kā gribas. Sperot sānsoli, cilvēks pāriet noteiktu punktu, no kura nav atpakaļceļa. Šo pieredzi vairs nav iespējams atcelt. Un tad ir jākoncentrējas uz nākamo soli. Stāstīt vai noklusēt? Turpināt sakaru vai neturpināt? Sekas būs jebkurā no gadījumiem. Situācijā ir iesaistīti vismaz trīs cilvēki. Pat tad, ja viens no tiem to vēl nezina. Sekas nav obligāti saistītas ar notikumiem, kas sekos pēc sānsoļa. Šķiršanās, mājas, īpašumu un bērnu dalīšana. Tas var notikt un var nenotikt. Taču tas, ka būs jātiek galā ar jaunām jūtām - pavisam noteikti notiks. Tieši tās lielā mērā noteiks to, ko tu galu galā izlemsi darīt. Jāklausās sevī. Nevajag pieņemt lēmumus, atrodoties spēcīgu emociju - vainas sajūtas, kauna vai eiforijas - pīķī. Jāiedod sev vairākas dienas, lai apdomātu notikušo. Novērtē spēkus, kas tev ir, lai tiktu galā ar vienu vai otru scenāriju.

Ja tu spēri sānsoli – tātad tu to vēlējies. Savukārt vēlmes un vajadzības nav kaut kas, kam ir viegli atmest ar roku un izlikties, ka tās neeksistē. Tās jebkurā gadījumā liks par sevi zināt – caur neapmierinātību attiecībās, caur iekšēja tukšuma un bada sajūtu par to, kā trūkst jūsu pārī. Vēro un pamani, kas notiek jūsu savienībā. Ko tu jūti un ko pārstāji just. Nebaidies. Sāpes norimsies, kā norimst vētra jūrā. Lai ar ko krīze attiecībās beigtos, tā iedos sākumu kaut kam jaunam. Pēc vairākiem gadiem gan tas, kurš spēra sānsoli, gan tas, kuru nodeva, gan tas, ar kuru nodeva – pagriezīsies atpakaļ un sapratīs, kam tika dota šī pieredze. Kāpēc to vajadzēja.

Varbūt varētu šķist, ka es cenšos paskaidrot un attaisnot sānsoli, taču tas nebūt tā nav. Ir saprotami, ka tam, kāpēc tas notiek, ir dažādi iemesli un lietas, uz kurām aizveram acis attiecībās.

Cilvēkiem ļoti patīk meklēt vainīgos. It kā tas prātā loģiski saliekas: atrast vainīgo un sodīt. Agrāk es pati biju kategoriska: kurš krāpj, tas vainīgs un viņš jāsoda, savukārt tas, kuru krāpa ir cietušais un viņu jāpažēlo. It kā viss pareizi. Taču tas nav viss. Un nav īsti pareizi. Es vairs nemeklēju vainīgos krāpšanā, tā kā abi ir ielikuši savu ķieģelīti būvē, ko sauc par “sānsoli”. Reizēm cietusī puse saliek tik stipru fundamentu ar savām kaprīzēm, pretenzijām, seksuālo vardarbību (to liedzot, piemēram) un morālo šantažēšanu, ka otram ir diezgan vienkārši tikai piebūvēt bēniņus un sānsoļa ēka ir gatava, un to var nodot ekspluatācijā.

Krāpšanas gadījumā ir daudz cilvēku, kuri to ir izprovocējuši (gan pats krāpējs, gan cietušais, gan cietušā vecāki un draugi), taču šajā pasākumā ir dalībnieks ar galveno lomu – cilvēks, kurš uzņemas atbildību par krāpšanu. Atbildīgais ir tas, kurš ir krāpis. Viss ir vienkārši. Ja krāpa vīrs, atbildība konkrētajā gadījumā ir tikai vīram – tam, kurš izlēma, ka pārgulēt ar citu sievieti ir labāks variants, nekā parunāt ar sievu vai ar psihologu un tādējādi atrisināt attiecībās gruzdošo problēmu. Ja krāpa sieva, tad atbildība ir sievai – sievietei, kura izlēma, ka iztērēt naudu psihologam ir ekonomiski neizdevīgi un daudz vairāk ieguvumu ir no gulēšanas ar kolēģi komandējumā.

Sānsolis nav nedz labs, nedz slikts solis. Taču ir jāsaprot, ka tā, kā bija agrāk – vairs nekad nebūs.

Tas, kas ir noticis, nav pasaules gals. Tā ir pieredze un jauns ievads. Tev un tavam laulātajam. Jebkuram jūsu lēmumam ir tiesības dzīvot. Absolūti visi iesaistītie, arī bērni, to pārdzīvos un iegūs savu pieredzi, kas kļūs par daļu no viņu dzīvesstāsta. Ja mēs domāsim par visiem citiem, nepaliks iespēja dzīvot pašam savu dzīvi.

Tas ir pārsteidzoši, taču miljoniem sānsoļu stāstu, kas slīkuši nodevības sāpēs, pēc tam pārvēršas milzu pateicībā par to, ka tas notika. Jo tajā mirklī, kad viņu dzīve sašūpojās, zem viņu kājām pavērās jauns ceļš, kas aizveda turp, kur viņi pat neiedomājās nokļūt.

Nodevība pārauga jaunā ģimenē, jaunā nākotnē – turklāt daudz skaistākā, nekā krāsojās tā, kura sašķīda uz visām pusēm. Nevaru solīt, ka tieši tā būs. Taču tev ir jāturpina ticēt labākajam scenārijam priekš sevis.

Raksta autore: attiecību mentore Zane Ozoliņa