Viņa stāv lietū, slēpjot asaras, kas tagad nemanāmi jaucas ar aukstajām lietus lāsēm uz viņas vaigiem. Mobilais telefons rokās klusē. Nekādu ziņu, nekādu zvanu. Tikai sirdi plosošs tukšums, kas smacē no iekšienes. Šī nav pirmā reize, kad viņa šādi jūtas – nesaprasta, pamesta, iztukšota. Viņa jūt, kā izgaist, lēnām kļūstot par ēnu pati savai dzīvei.

Attiecību mentore: Zane Ozoliņa

Tieši pirms gada viņš bija solījis visu – mūžīgo mīlestību, drošību, viņu abu kopējo sapņu mājvietu. Viņa ticēja. Un kā lai neticētu? Viņa smaids bija hipnotizējošs, viņa vārdi – kā dziesma, kas apsola pasniegt pasauli pie kājām. Taču laika gaitā viņa balsī parādījās asums, bet smaidā – vēsums. Solījumi kļuva par prasībām, mīlestība – par kontroli, un viņa arvien vairāk juta, kā krīt aizā un zaudē pati sevi.

"Kāpēc tu tā izdarīji?" viņš jautāja, ar acīm apsūdzot viņu par kaut ko, ko viņa nebija darījusi. "Es tevi mīlu, bet tu mani sāpini." Šie vārdi bija kā naža asmens, kas griezās viņas sirdī, un viņa atkal mēģināja pielāgoties, mainīties, lai tikai izpelnītos viņa atzinību. Tomēr, neatkarīgi no tā, cik ļoti viņa centās, nekad nebija pietiekami. Viņa piekāpās un klusēja. Viņa kļuva par upuri viņa pasaules centrā un tajā pašā laikā pilnīgi neredzama.

Bet tur, zem pelēkajām debesīm, aukstumā, kas caurstrāvoja viņas ķermeni, viņa pirmo reizi sāk apjaust patiesību. Tā nav mīlestība. Tā ir vara, kontrole un emocionāla spēle. Un viņa šajā spēlē bija zaudējusi. Vai tiešām ir par vēlu? Vai tiešām nav ceļa atpakaļ pie sevis?

Šis ir stāsts par toksiskām attiecībām – par to, kā tās lēnām iznīcina mūsu pašapziņu, pakļauj mūsu dvēseli un liek aizmirst to, kas mēs esam. Tomēr tas ir arī stāsts par pamošanos, spēku un ceļu uz dziedināšanu. Tāpēc, ja saklausi sevi šajā stāstā, šis raksts ir tev. Iespējams, ir īstais brīdis spert pirmo soli brīvības virzienā.

Toksiskās attiecības un pašu toksicitāte

Ir attiecības, kas mums dod spārnus, un ir attiecības, kas lēnām, nemanot, liek nolaisties arvien zemāk. Tie nav tikai strīdi vai nesaprašanās, tās ir attiecības, kur mīlestība sāk smacēt. Toksiskas attiecības starp vīrieti un sievieti ir sarežģīts emocionāls mezgls, kurā bieži vien iesaistīti abi partneri. Toksiskas attiecības – tās, kur mēs ne tikai ciešam, bet arī paši kļūstam par savu sāpju līdzautoriem un toksiskās dinamikas uzturētājiem.

Visbiežāk tas sākas ar maziem signāliem: nepārtrauktu kritiku, kontrolējošu uzvedību vai emocionālu atsvešinātību. Taču, pirms tu to saproti, tu jau esi iestrēdzis savā lomā – kāds kritizē, kāds attaisnojas, kāds glābj. Un tā mēs visi kļūstam par dalībniekiem neredzamā, bet iznīcinošā spēlē, kuru Stīvens Karpmans nosauca par drāmas trijstūri, kas palīdz izskaidrot, kādēļ toksiskās attiecības ir tik grūti pārraut un kā tās norāda uz abu partneru iekšējo toksicitāti.

Neizbēgamā spēle: Karpmana trijstūris

Vai tev kādreiz ir bijusi sajūta, ka esi kā glābējs, kurš cenšas izlabot kādu situāciju, kaut gan neviens to īsti neprasa? Vai arī kā upuris, kurš vaino citus savās neveiksmēs un gaida, kad kāds nāks palīgā? Vai, iespējams, kā agresors, kurš nesavaldības brīdī kļūst par situācijas pārvaldītāju, vainojot citus? Šīs lomas veido drāmas trijstūri – nebeidzamu ciklu, kas uztur toksisko dinamiku attiecībās.

Sākumā var šķist, ka tā ir vienkārši nesaderība vai "grūts periods" attiecībās. Taču patiesībā šis trijstūris ir kā labirints – katra no lomām ievelk vēl dziļāk, un izeju neatrast, ja nesaproti, kas tevi tur ielicis.

Partneris kļūst par agresoru, tu – par upuri. Vai varbūt tu esi tas, kurš vienmēr "sakārto" lietas, upurējot sevi un kļūstot par glābēju? Šo lomu maiņa notiek nemanāmi, un līdz brīdim, kad apzinies notiekošo, attiecības jau ir uzkrājušas tik daudz sāpes, ka izkļūšana šķiet neiespējama.

Vai arī manī ir toksiskums?

Tā ir neērta patiesība: toksiskās attiecības pastāv, jo tajās ir divas iesaistītās puses. Varbūt to ir sāpīgi atzīt, taču atrašanās šādās attiecībās norāda uz mūsu pašu toksicitāti. Kāpēc mēs pieļaujam, ka mūs kontrolē, kritizē vai ignorē? Kāpēc mēs atkal un atkal cenšamies glābt kādu, kurš nemaz nevēlas tikt glābts?

Zem šīm lomām nereti slēpjas bērnības pieredzes. Varbūt mēs esam iemācījušies, ka mīlestība ir saistīta ar ciešanām – “ja jūtu sāpes un spēcīgas emocijas, tātad tā ir mīlestība”. Varbūt mēs baidāmies no vientulības tik ļoti, ka labāk izvēlamies toksiskas attiecības, nevis tās pārtraukt. Un, iespējams, mēs paši atrodam kādu gandarījumu drāmā, kuru rada toksiskā dinamika – tā sniedz īslaicīgu dopamīna izlādes devu.

Saskaņā ar psiholoģiskajiem pētījumiem toksiskas attiecības visbiežāk rodas jau bērnībā – cilvēki vēlāk atkārto modeļus, ko piedzīvojuši ģimenē. Piemēram, ja bērns ir audzis vidē, kur mīlestība tika saistīta ar sāpēm vai nosacījumiem, viņš kā pieaugušais visbiežāk pieņem toksiskus uzvedības modeļus kā normu.

Kā mūsu pašu toksicitāte uztur attiecības?

Būtiski saprast, ka atrašanās toksiskās attiecībās nenozīmē tikai to, ka mēs esam upuri. Bieži vien tas norāda arī uz mūsu pašu emocionālajiem trūkumiem vai toksiskiem modeļiem:

• Atkarība no lomas – cilvēki neapzināti meklē situācijas, kurās var būt upuri vai glābēji, jo tas apstiprina viņu vērtību un sniedz īslaicīgu emocionālu gandarījumu.
• Zems pašvērtējums – cilvēki ar zemu pašvērtējumu bieži izvēlas partnerus, kas apstiprina viņu negatīvo pašvērtējumu, piemēram, kritizē vai noniecina viņus.
• Nepārtraukta konflikta cikls – iesaistītās puses kļūst emocionāli atkarīgi no drāmas, ko rada toksiskas attiecības, jo tās dod dopamīna devu, kas saistīta ar intensīvajām emocijām.

Bet cik ilgi šis labirints var turpināties? Vai patiesi mīlestība ir tikai pastāvīga lomu spēle, kurā neviens nejūtas brīvs?

Kāpēc mēs paliekam toksiskās attiecībās?

Zinātniskie pētījumi norāda, ka toksisko attiecību saglabāšanās bieži ir saistīta ar dopamīna ciklu, ko rada emocionālas svārstības. Kad attiecībās ir konflikti, mūsu stress pieaug, bet salabšana rada īslaicīgu laimes sajūtu. Šis atvieglojuma mirklis stimulē dopamīna izdalīšanos, padarot partnerus emocionāli un hormonāli atkarīgus.

Turklāt sociālie stereotipi un spiediens, īpaši sievietēm, bieži veicina palikšanu attiecībās: "Kas būs, ja viņš mainīsies? Kā es tikšu galā viena?" Šīs bailes, apvienojumā ar vainas sajūtu un atkarību, bieži kavē cilvēkus spert soli uz priekšu.

Ceļš uz brīvību: pārtraukt trijstūri

Izlaušanās sākas ar apzināšanos. Kad tu ieraugi šo spēli – lomu maiņu, drāmas ciklu, – tu iegūsti iespēju to apturēt. Tas nenotiek vienā dienā, taču katrs veiktais solis pietuvina brīvībai.

1. Apstājies un analizē

Uzdod sev jautājumu: kāda ir mana loma šajās attiecībās? Esmu glābējs, upuris vai agresors? Kāda ir mana atbildība šajā ciklā? Tikai uzņemoties atbildību par savu lomu, tu vari to mainīt.

2. Nosaki robežas

Iemācies teikt "nē" emocionālām manipulācijām vai necieņai. Iemācies arī teikt "nē" sev – saviem toksiskajiem ieradumiem. Piemēram, ja tu vienmēr centies risināt otra cilvēka problēmas, maini savu pozīciju un ļauj viņam pašam uzņemties atbildību.

3. Pārrauj ciklu; mācies veselīgu komunikāciju

Drāma pastāv tikai tik ilgi, kamēr tu tajā piedalies. Ja partneris uzsāk konfliktu, pārtrauc savu ierasto reakciju. Nesāc skaidroties, nevaino – vienkārši neiesaisties. Karpmana trijstūra ciklu var izjaukt ar atklātu, bet līdzjūtīgu komunikāciju. Tā vietā, lai vainotu vai manipulētu, koncentrējies uz savām sajūtām un vajadzībām.

4. Izzini sevi un strādā ar savu iekšējo toksicitāti

Psihoterapija, grāmatas par attiecīgo tēmu un pašrefleksija ir veidi, kā izprast savas dziļākās bailes un atkarības. Kādu lomu tu spēlē ne tikai attiecībās, bet arī dzīvē kopumā? Vai tu patiešām mīli sevi, vai arī mēģini atrast mīlestību, kuru nespēj sniegt sev?

Dzīve pēc toksicitātes: jauns sākums

Kad tu pārtrauc šo ciklu, tu paver durvis uz dzīvi, kurā nav nemitīgas cīņas un emocionāla smaguma. Jā, iespējams, būs vientulīgi. Iespējams, būs sāpīgi stāties pretim savai ierastajai lomai un mainīt attiecības ar apkārtējiem cilvēkiem, novelkot savas personīgās robežas. Taču pēc katras brūces dziedināšanas parādās telpa kam jaunam – attiecībām, kurās ir cieņa, uzticība un harmonija.

Toksiskas attiecības nav tikai par to, ko dara otrs cilvēks. Tās ir arī par to, ko mēs paši pieļaujam. Bet, kad mēs sākam mācīties mīlēt sevi – nevis caur citu atzinību vai drāmas intensitāti, bet caur mieru un pieņemšanu, – mēs kļūstam brīvi.

Izlaušanās no toksiskuma nav stāsta beigas. Tā ir tā sākums. Mēs paši kļūstam par savas dzīves autoriem, vairs nespēlējot lomas, kas mūs ierobežo. Un tikai tad mēs varam piedzīvot mīlestību, kas patiesi atbrīvo.

Dzīve pēc toksiskām attiecībām

Dziedināšana pēc toksiskām attiecībām prasa laiku. Ir normāli piedzīvot šaubas, vientulību vai pat vēlmi atgriezties pie toksiskā partnera. Bet, kad tu sāc fokusēties uz sevi un savām vajadzībām, tavs iekšējais spēks pieaug.

Atceries, ka tavā dzīvē var būt attiecības, kurās ir cieņa, mīlestība un atbalsts. Toksiskas attiecības nav dzīves norma; tās ir brīdinājuma zīme, ka ir laiks mācīties mīlēt sevi un atrast partneri, kurš to spēj novērtēt.

Dzīve ārpus toksiskuma ir vieglāka, tīrāka un piepildīta ar iespējām. Pirmais solis ir sākums jauniem, veselīgiem stāstiem.

Raksta autore: attiecību un personības attīstības mentore Zane Ozoliņa